Mobilā versija
Brīdinājums +12.1°C
Modris, Matīss, Mariss
Ceturtdiena, 21. septembris, 2017
22. augusts, 2017
Drukāt

Vectēva mantojums (4)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Latvijas valsts simtgades svinības kino jomā ir atklātas – pie skatītājiem nonākusi pirmā ar Nacionālā Kino centra programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstu uzņemtā filma, režisora vecmeistara Vara Braslas vasarīga komēdija visai ģimenei “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” (studija F.O.R.M.A., producents Gatis Upmalis).

Savā ziņā ir simboliski, ka tieši šī pieredzējušā, daudzu iemīļotu kino darbu autora (no “Emīla nedarbiem” līdz “Ziemassvētku jampadracim” un “Ūdensbumbai resnajam runcim”) jaunākā filma bērniem iesāk programmu, kuras ietvarā pusotra gada laikā solītas kopā 16 visu žanru filmas un vairāku paaudžu režisoru filmu pirmizrādes. Varis Brasla met tiltiņu no Latvijas kino pagātnes uz nākotni. No otras puses, vectēvu mantojums bieži vien prasa izvētīšanu, lai saprastu, kas nospodrināms un ņemams līdzi nākotnē un kas, kožu saēsts, atstājams pagātnē.

 

Solīt sola, bet nedeva

Idejas līmenī “Vectēvam” ir klasisks bērnu filmas stāsts: astoņgadīgais Oskars (Markuss Jānis Eglītis) pa vasaru nosūtīts uz laukiem pie vectēva Pauļa Kodes (Mārtiņš Vilsons) un vecāsmātes Irmas (Akvelīna Līvmane). Kamēr datortārps Oskars mācās “īstu vīru darbus” un ķildojas ar vectēvu, vietējais politiķis biznesmenis Modrītis (Mārtiņš Meiers), kurš uzlicis aci Kodes zemei, iemāna savu bijušo skolotāju Irmu shēmā, kas viņam pie tās palīdzētu tikt. Oskara datorprasmes galu galā izrādās noderīgas Modrīša izāzēšanā, kurš atsakās no saviem noziedzīgajiem plāniem; puika salīgst mieru ar vectēvu un atklāj, ka dzīve laukos ir gluži jauka. Pa vidu tam, protams, draiski pigori – vecāmāte mācās repot, vectēvs tēlo mirušu, Oskars ielīp piķa peļķē, Oskars ar kaimiņmeitēnu Olgu salaista āžādu ar franču smaržām un tamlīdzīgi.

Prieks, ka abi vecmeistari – režisors Varis Brasla un viņa ilggadējais radošais partneris, scenārists Alvis Lapiņš – joprojām vērīgi tver aktuālas tēmas un noskaņas. Viņu iepriekšējā pilnmetrāžas kopdarbā “Ūdensbumba resnajam runcim” (2004) mazās Martas un Lindas vecāki dodas strādāt uz ārzemēm, kā rezultātā māsiņas nonāk aukles apgādībā un mudīgi viņu “pāraudzina”. “Vectēvā” aplūkotās tēmas atspoguļo šābrīža ziņu virsrakstus – lauki tiek pamesti, lauku skolas slēgtas, politiķi ir divkosīgi un korumpēti, latviešu kultūra – nepietiekami novērtēta. Par laimi, viss modernais tomēr nav nosodāms – piemēram, par Oskara aizraušanos ar selfiju fotografēšanu gan ir apsmaidīts (un skatītāji smej līdzi!), bet uzņemtās fotogrāfijas vēlāk kalpo varoņa atklāsmei, ka pie vectēva pavadītais laiks nemaz nav bijis tik slikts.

Taču ar sižetu filmā iet kā tautasdziesmā – solīt sola, bet nedeva. Autori vienu pēc otra izmet intriģējošus āķus, veido uzstādījumus sarežģījumiem, kas atrisinās, pirms vēl tā pa īstam radušies, un jokiem, kuru izspēle pieviļ. Teikt, ka “Vectēvam” pietrūkst kulminācijas, būtu maigs vērtējums. Bērnu filmās shēma bieži vien ir vienkārša. Sliktie varoņi, kas plāno nodarīt pāri labajiem varoņiem, vispirms gūst panākumus, bet tad tiek pieveikti un sodīti. Sliktos varoņus nenolūdzas nedarīt pāri labajiem, kā tas notiek (turklāt aizkadrā!) “Vectēva” finālā. Labie varoņi parasti šaubās, bet tad – piedzīvo transformāciju un izaugsmi, kas palīdz apzināties savu spēku un uzveikt sliktos varoņus. “Vectēva” varoņiem īsti netiek dotas iespējas kļūdīties un pārvērtēt savu rīcību – vectēvs Paulis ir nemainīgi viszinošs un stingri pareizs. Vecmāmiņa Irma drīz tiek nolikta pie vietas slimnīcas gultā, kad neveiksmīgi pakrīt, mācoties repot – nav ko viņas vecumā ākstīties un mēģināt apgūt ko jaunu. Pat mazais Oskars jau no filmas sākuma laiku laukos, šķiet, pavada diezgan labi, līdz ar to viņa atklāsmei filmas beigās nav gaidītā efekta.

 

Labie un sliktie stereotipi

Runājot par to, kas izdevies, filmā ir arī patiesi smieklīgi momenti un spilgti personāži. Viens no atpazīstamākajiem un trāpīgākajiem ir vecāsmātes Irmas tērgājošā kaimiņiene slimnīcā (Vizma Kalme), kas līksmi aprunā gan medmāsiņu, gan dakteri, gan Irmas cerību drīz no slimnīcas izrak­stīties; Mārtiņš Meiers aizrautīgi spēlē plakātisko, lišķīgo deputātu Modri “labi-man-jāskrien” Kalnākāpēju, un Lauris Dzelzītis – tikpat viendimensionālo, košļeni gremojošo vietējo policistu. Tomēr filmā iezagušies arī nelāgi stereotipi, kuri 21. gs. šķiet novecojuši un atstājami pagātnē: te ir “sliktie krievi” – strādnieki, kas tīra skolu un rupji “uzrej” pie tās piebraukušajam Kodem, un “labie krievi” – Oskara draudzenītes Olgas vecāki dakteris un pārdevēja; te tiek runāts par “vīru darbiem” un vīrieša goda kodeksu (“vīrs, ja kaut ko apsola, tad izdara”), savukārt vecmāmiņa ir vienlaikus īstā kārtības uzturētāja un naivā, viegli apmuļķojamā sieviete.

Komēdijas žanrs, protams, strādā ar stereotipiem, tādēļ niansētus raksturus un pašrefleksiju no tā es negaidu, tomēr “Vectēvs” lika aizdomāties par kino veidotāja atbildību tajā, kādu apkārtējo realitāti mēs rādām uz ekrāniem, īpaši bērnu filmās. Es atsakos vienkārši, neuzdodot jautājumus, pieņemt, ka pagātnē ir bijis labāk, ka pārmaiņas ir sliktas, ka varas pārstāvju – politiķu un policistu – intereses vienmēr ir pretrunā ar “vienkāršo ļaužu” interesēm. Ir iemesls, kādēļ skolas tiek slēgtas; tūrisma attīstīšana var nākt arī par labu lauku reģioniem; un ne visi pansionāti ir “nabagmājas” un salīdzināmi ar vecātēva iekrāmēšanu ragaviņās un aizvilkšanu uz mežu. Galu galā jāatzīstas, ka ideja par to, ka Brigaderes dzeju varētu repot, man likās gaužām pievilcīga, un es labprāt būtu redzējusi vecmāmiņu Irmu to izpildām publiski.

Stereotipus kā pārspīlētu realitātes karikatūru iespējams redzēt tikai tad, kad blakus šiem tēliem kultūrā rodami arī tādi, kas atklāj, ka realitātē cilvēka raksturs un dzīve ir daudz sarežģītāka. Tādēļ ir labi, ka “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” ir tikai pirmā no simtgades programmas filmām, kurās ceru, ieraudzīsim arī citādus Latvijas spoguļattēlus. Tas gan nenozīmē, ka uz “Vectēvu” nevajadzētu doties. Kaut vai tādēļ, ka nav nekā skumjāka par kino zāli piektdienas vakarā, kurā bez manis ir vēl labi ja desmit kino apmeklētāji, bet plašai publikai domātas izklaidējošas filmas kvalitātes latiņu “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” pārvar stabili.

 

“Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”, spēlfilma

* Režisors Varis Brasla, 80š, Latvija, 2017

* Scenārija autors Alvis Lapiņš, operators Uldis Jancis, producents Gatis Upmalis (studija “F. O. R.M. A”.), mākslinieks Mārtiņš Milbrets, montāžas režisors Māris Bērziņš, komponists Emīls Zilberts, skaņu režisors Anrijs Krenbergs.* Lomās: Markuss Jānis Eglītis (Oskars), Eva Ozola (Olga), Mārtiņš Vilsons (vectēvs Paulis), Akvelīna Līvmane (vecāmāte Irma), Mārtiņš Meiers (Modrītis), Uldis Dumpis, Uldis Anže, Vizma Kalme, Lauris Dzelzītis, Inese Pudža un citi.

 

UZZIŅA

* Rīgas kinoteātrī “Splendid Palace” filma tiks rādīta no 22. augusta, 29. augustā plkst. 13 – režisors Varis Brasla un scenārija autors Alvis Lapiņš piedalīsies senioru seansā.

* 23. augustā – speciālseanss Talsos, pildot jūnija sākumā dotu solījumu – īpašs seansu tajā pašvaldībā, kuras iedzīvotāji izrādīs vislielāko aktivitātes pieaugumu vēlēšanās.

* Filma tiks demonstrēta arī Siguldas, Ventspils, Daugavpils un Smiltenes kinoteātros, arī pārējām kino demonstrēšanas vietām visur Latvijā ir iespējams aicināt uz tikšanos filmēšanas grupas dalībniekus, sazinoties ar filmas producentiem studijā F.O.R.M.A.

* Informācija par visiem plānotajiem kinoseansiem tiek apkopota studijas mājaslapā (http://studioforma.lv/vectevsbistams/).

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Atceros kādu TV Nacionālo dārgumu pārraidi, kur “dārgumu” pavadīja viņa kundze, un ne bez pamata: raidījumam, tuvojoties noslēgumam, kundze izkliedza sašutumu par to, ka vīra filmu projektu pieteikumi ilgstoši nav izturējuši konkurenci finansējuma piešķiršanai, tādējādi ilgstoši viņš bijis spiests atrasties dīkstāvē. Pats režisors klusēja, jo par viņu cīnījās viņa kundze.
    Un nu mums pretī smaida foto, kur režisors ar kundzi līdzās prezidentam ar kundzi!!!! Ziedi, smaidi, laimes kulminācija!!!

  2. Aizķēries vēl no padomju laikiem, tāds stiliņš režisoram, un kundzes paštēls kā no Lattelecom. reklāmām.

  3. Man jāpievienojas Artai, liekas kritizētāja nav kaut ko sapratusi…ejiet skatīties un iesakiet citiem, tas ir to vērts!

  4. Biju kopā ar sešgadīgo puiku un tīņu vecuma meiteni, abiem ļoti patika filma. Jebko var izkritizēt, ja vajag obligāti kritizēt, bet gaišums un sirsnība mums kino ir vajadzīgi. Visi gribam pateikt paldies.

Neparasti: cilvēki atrod savus dubultniekus slavenos mākslas darbos (1)Kad slavenu cilvēku tēlos iejūtas aktieri, tas šķiet gluži dabiski. Taču iedomājieties: jūs vēlaties apskatīt kādu gleznu, un, tajā skatoties, pēkšņi ieraugāt pats sevi...
Draugiem Facebook Twitter Google+