Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. oktobris, 2012
Drukāt

Vecumā darbs sagādā prieku 


Bija laiks, kad pensionārus “palūdza” aiziet no darba, lai atvēlētu darba vietas jaunajiem dinamiskajiem censoņiem. Tagad, kad daudzi devušies apmaksātāka darba meklējumos uz ārzemēm, atkal paveras jaunas iespējas senioriem veikt kādu algotu darbu. Lasītājiem jautāju, vai viņi strādā. 


 

Biruta Bēta Rīgā: “Četrdesmit gadus biju nostrādājusi tūrisma nozarē un arī tagad, esot pensijā, vadu ekskursijas pa Baltijas valstīm. Interesēm jau nav vecuma ierobežojuma. Protu krievu un nedaudz arī igauņu valodu. Braucam ar autobusu, grupās mēdz būt no divdesmit līdz četrdesmit ekskursantu. Ekskursijas vadītājam jābūt arī plašām zināšanām visdažādākajās jomās – ekonomikā, kultūrā, etnogrāfijā, arheoloģijā – turklāt tās jāprot paust interesanti. Nesen vadīju grupu pa Limbažu novadu un pati guvu patīkamu pārsteigumu – vecajā Limbažu rātsnamā izveidots “Sudraba muzejs”, kurā skatāmas pazīstamā sudrabkaļa Oļega Auzera darinātās sudrablietas. Acīmredzot tieši enerģiskuma dēļ man pat piedāvāja kļūt par deputāti, taču iecienītā darba dēļ atteicos.”

Ojārs Bīriņš Zaubē: “Deviņus gadus biju Zaubes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšnieks, joprojām esmu baznīcas padomē. Atbildu par saimnieciskiem darbiem, uzturu kārtībā baznīcas telpas, sadarbojos ar pagasta pašvaldību. Lai gan aktīvā draudze, galvenokārt vecākā gadagājuma ļaudis, nav liela – piecpadsmit cilvēki, tomēr darba pietiek. Izjūtu misiju cilvēkiem palīdzēt, piemēram, noorganizēju apmācību kursu “Lattelekom” akcijā “Pieslēdzies Latvijai”, kurā divdesmit cilvēki varēja apgūt pamatiemaņas datora lietošanā.”

Rīdziniece Maija Kaufmane: “Esmu zobārste protēziste un joprojām strādāju divas dienas nedēļā. Aiziet uz darbu manā vecumā ir izprieca. Pienākums, ritms uztur mundrumu, stiprina veselību. Dažkārt gan pie manis ierodas bijušie studiju biedri un izbrīnā vaicā – kā, vai tad tu vēl strādā?”

Jelgavnieks Aldis Hartmanis: “Mans sirds aicinājums un pienākums – Latvijas vēstures izzināšana, patriotisma jūtu audzināšana, to daru skolās, rakstu grāmatas, rakstus laikrak-stiem, vadu ekskursijas. Esmu arī studentu korporācijas “Fraternitas Metropolitana” filistrs. Šajā korporācijā bija arī mans tēvs. Strādājot Latvijas Brāļu kapu komitejā, meklējam un noskaidrojam gan vācu, gan padomju armijas kritušos karavīrus, kuri nav apbedīti kapsētās. Darbs man sagādā gandarījumu, rodu arī daudzus domubiedrus, uzzinu drosmīgu cīnītāju likteņus.”

Uldis Priede Rīgā: “Kā enerģētiķis, protams, pensijas gados darbu savā specialitātē nevaru strādāt, tāpēc meklēju ko citu – piemērotu savām interesēm un spējām. To esmu atradis Rīgas aktīvo senioru aliansē “RASA”, kur darba grupā esam izstrādājuši modernāku Satversmes projektu, koncepciju “Harmoniskāka Latvija, taisnīgāka sabiedriskā iekārta”, kam par pamatu skandināvu valstu pašvaldību autonomijas modelis – pašvaldību neatkarība no centrālās valdības. Manuprāt, Latvijas attīstībai noderētu ne vien eiro, bet arī reģionālā nauda jeb, precīzāk, novada vērtībnieki, kas ir brīvprātīgie maksājuma līdzekļi. Tos kā samaksu par precēm un pakalpojumiem novadā vai pilsētās pieņems vien tie, kas gribēs, lai novadā vai pilsētā paliek nauda, darba vietas un attīstās mazā un vidējā uzņēmējdarbība. Novadu un pilsētu vērtībnieki varētu kļūt arī par Latvijas krājaizdevu sabiedrību stratēģisko un praktisko izrāvienu, jo tās arvien lielāku daļu kredītu varētu izdot vērtībniekos ar zemāku procentu likmi nekā bankas. Tāpat pašvaldības, pārdodot zemes gabalus vai citus īpašumus, daļu samaksas varētu pieprasīt vērtībniekos, daļu pabalstu vai pensiju maksāt ar vērtībniekiem utt. Tie varētu būt līdzeklis, lai ierobežotu zemes pārdošanu ārzemniekiem.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+