Vecumdienas Latvijā 4
Manas mātes māsīca, kurai ir 81 gads un kura dzīvo ASV, mūža nogali ir iecerējusi pavadīt Latvijā, bet negrib būt par nastu saviem radiniekiem. Valsts finansētos veco ļaužu pansionātos viņa nevēlas dzīvot, jo ir dzirdējusi sliktas atsauksmes, turklāt var atļauties lielāku komfortu un labāku aprūpi.
Viņa lūdza noskaidrot, vai Latvijā ir arī privāti veco ļaužu nami, kas domāti turīgiem cilvēkiem, vēlams, netālu no Liepājas, kas ir viņas vecāku dzimtā puse. Ko tur piedāvā? Inta Liepiņa Valmierā
Iespējas
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas vecākā referente Elvīra Grabovska informē, ka Latvijā darbojas vairāk nekā 80 ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas, kas paredzētas pensijas vecuma ļaudīm un personām ar invaliditāti (I un II grupa), kura nav saistīta ar smagiem garīga rakstura traucējumiem.
Ņemot vērā, ka nevalstisko organizāciju un privātpersonu veidotie sociālās aprūpes centri slēdz līgumus par pakalpojumu sniegšanu ar pašvaldībām, būtiskas atšķirības starp pašvaldības vai nevalstiskā sektora piedāvājumiem neesot. Arī ar pakalpojuma samaksas kārtību ir līdzīgi – par uzturēšanos šādā centrā jāmaksā klientam un viņa apgādniekiem, bet, ja viņiem nav pietiekami daudz līdzekļu, trūkstošo summu sedz no pašvaldības budžeta.
Ja cilvēks pats ir gatavs samaksāt par pakalpojumu un arī nākotnē, lai norēķinātos par aprūpes centru, nebūs nepieciešams pašvaldības atbalsts, interesentam ir tiesības izvēlēties sociālās aprūpes iestādi pēc saviem ieskatiem – gan vietu (laukos vai pilsētā), gan piedāvātos pakalpojumus, gan personālu, gan vienvietīgu, divvietīgu vai vairākvietīgu istabiņu u.tml. Informācija par sociālo pakalpojumu sniedzējiem, tostarp sociālās aprūpes centriem, ir atrodama arī Labklājības ministrijas mājas lapā internetā:www.lm.gov.lv/upload/sociala_aizsardziba/sociala_palidziba_pakalpojumi/registrs12032012.xls
Protams, katram ir skaidrs, ka Latvijā pieejamie sociālās aprūpes pakalpojumi nav salīdzināmi ar daudzveidīgo piedāvājumu ASV, kur dzīvo interesente.
Šādās veco ļaužu mītnēs, piemēram, katram klientam ir savs ārsts, medmāsa, masieris, kosmetologs utt. Tur nonākt un nebūt par nastu tuviniekiem ir prestiži – šādu iespēju patiesībā izvēlētos lielākā daļa Amerikas pensionāru, ja vien finansiāli varētu atļauties.
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš tostarp min vairākas problēmas mūsu sociālās aprūpes centru darbā, piemēram, pietrūkst sasaistes ar veselības aprūpes sistēmu, centros ir liela kadru mainība, jo tajos strādājošo atalgojums ir katastrofāli zems, bet tiem, kas palikuši, lielās slodzes dēļ draud izdegšana. Arī veselības aprūpes nodrošinājums ir nepietiekams, nopietni klibo komunikācija un saskarsme ar klientu tuviniekiem…
Taču Latvijā netrūkst arī pozitīvas pieredzes veco ļaužu aprūpē. Vienu privātu sociālās aprūpes iestādi Liepājas pusē tomēr nolēmām uzmeklēt un palūkot, kā tad īsti tās iemītniekiem klājas. Izvēlēties to vai kādu citu – katram jāizlemj pašam.
Gandrīz kā mājās
Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas centrs, kas darbojas kā fonds “Cilvēks Cilvēkam”, atrodas Pāvilostā, skaistā parkā Sakas upes krastā, netālu no jūras. Tie diennakts aprūpes centra iemītnieki, kuri jūtas droši, var doties pastaigās pa apkārtni, bet, ja kājas negrib klausīt, saulītes siltumu var izbaudīt, arī ratiņkrēslā sēžot. Divas kundzes sastopam lapenītē pie galvenās ieejas. Viņas piekrīt arī aprunāties.
Birutas kundze ir pensionēta profesore, veselības problēmu dēļ diemžēl viena nav varējusi dzīvot mājās, tāpēc meklējusi citu iespēju. Nu jau pāris gadus viņa ir šeit un par aprūpes namu teic vienīgi labus vārdus. Viņa ir strādājusi sirdij tuvu darbu, daudz ceļojusi, skaistas vietas skatījusi, interesantus cilvēkus satikusi… Tagad ir laiks kavēties atmiņās. Ja zini, ka cilvēki, kuri aprūpē strādā, vienmēr ir līdzās un par tevi parūpēsies, satraukumam nav pamata – īstajā laikā iedod zāles, palīdz svaigā gaisā iziet…
– Diez vai jums katru dienu izdodas pusdienās baudīt ne vien sātīgus pamatēdienus, bet arī gardus našķus – putukrējums ar dažādiem augļiem un piedevām, piemēram, mums ir gandrīz katru dienu. Arī citās maltītes reizēs te baro gandrīz kā savā ģimenē, – viņa stāsta.
Otra kundze Gunta, ko satiekam lapenītē, tāpat nebeidz slavēt šī nama pavāres un māsas. Darbinieki te esot godīgi, uz savām mājām darbu līdzi nenesot. Būtiski, ka cilvēkiem, kuri te atrodas, ir iespēja dzirdēt dievvārdus, aprunāties ar aprūpes darbiniecēm, kuras pašas ir ticīgi cilvēki. Personāls neatsaka nevienam, ja rodas kāda īpaša vajadzība. Higiēniste Ieviņa, piemēram, ja nepieciešams, veic friziera, manikīra un citus pakalpojumus, palasa priekšā laikrakstus, žurnālus un grāmatas, ja kāds lūdz, palīdz uzrakstīt vēstules un apsveikumus tuviniekiem. Visi centra darbinieki, īpaši feldšere, ir ļoti iejūtīgi un uzmanīgi, apgalvo abas kundzes.
Pavisam šajā iestādē ir 55 vietas, tā specializējusies uz insulta un infarkta pacientiem, kam nepieciešama ilgstoša aprūpe un rehabilitācija, stāsta aprūpes nama feldšere Maira Briede. Lai arī kā sociālās aprūpes centra darbinieki censtos radīt cilvēkiem te mājīgumu, katrs tik un tā atceras un sapņo par savu zemes pleķīti un savām mājām, no kurām pēkšņa saslimšana likusi uz kādu laiku vai pat pavisam atvadīties.
Trīs stūrakmeņi
– Dažkārt cilvēki mēdz teikt, ka jādodas nevis uz sociālās aprūpes centru, bet gan nabagmāju. Patiesībā šim vārdam ir pavisam cita nozīme, kas radusies Ulmaņlaikos un uz mūsdienām neattiecas, – skaidro Mairas dzīvesbiedrs Jānis Briedis, kurš ir šīs sociālās aprūpes iestādes valdes priekšsēdētājs. – Tolaik jau cilvēkiem vispār nemaksāja pensijas, tāpēc veciem ļaudīm, kam nebija nekāda cita atbalsta, atvēlēja speciālus namus, kur patverties, un nosauca par nabagmājām. Tagad ir gluži cita situācija. Ja cilvēkam ir vismaz kaut kāda pensija, nabags viņš nav. Tad jau drīzāk par nabagiem varam saukt tos, kuri ilgstoši ir bez darba vai strādā, bet saņem minimālu atalgojumu un gādā par ģimeni, kur aug vairāki bērni…
Maira un Jānis jau sen sapratuši, ka cilvēkiem sociālās aprūpes pakalpojumi vienmēr būs vajadzīgi, taču nav skaidrs, kāpēc daudzi uzrakstītie attīstības projekti ES līdzekļu piesaistei tālāk par iecerēm netiek… Vienam pacientam mēnesī par diennakts sociālās aprūpes pakalpojumiem jāmaksā 280 latu. Daži šo summu sedz paši, citiem to palīdz samaksāt tuvinieki vai pašvaldība, no kurienes cilvēks nāk.
Ja kādam pēkšņi paliek slikti vai nepieciešama steidzama palīdzība, feldšere Maira vienmēr ir klāt. Vajadzības gadījumā viņa steidzami sazinās ar ģimenes ārsti Dzidru Trumpiku, kura veic arī regulāru veselības aprūpi atbilstoši vecumam un saslimšanām, kā arī nozīmē speciālistu konsultācijas. Svarīga ir sasaiste ar vairāku konfesiju mācītājiem, kuri centrā kalpo ar prieku. Jā, šajā darbā bieži vien stundas neskaita, taču, ja pienākumus veic profesionāli, izdegšanas sindroma nav, uzskata Maira.
– Neviens darbs nav vienkāršs un viegls, ja to dara no sirds, – Jānis piebilst. – Arī mūsu darbā ir būtiski trīs stabili stūrakmeņi – zināšanas, prasme un attieksme.
