Ved mājās noklīdušos 0
Brokastis Londonas Vaterlo bezpajumtnieku dienas centra ēdamzālē jau paēstas, bet brokastotāji vēl prom nesteidzas. Viņi it kā sadalījušies divās nometnēs: kāds taustās pa somu, meklēdams skuvekļus, cits viņam blakus, atlaidies krēslā, lasa avīzi, trešais tin cigareti, bet pārējie līksmi tērgā poļu valodā – tā ir “možo nometne”.
Pie otra galda noslāņojušies “pagurušie”. Četriem jakās satuntulējušamies pusmūža vīriem acis ir pusvirus, galva nokārusies uz krūtīm un šķiet, ka tūliņ atskanēs arī krākšanas skaņas. “Ir pirmdienas rīts, un nedēļas nogalē kā parasti viņi pavairāk iedzēruši. Sākot ar otrdienu, kļūst arvien možāki un tā līdz nākamajai pirmdienai,” tā skaidro centra darbinieki.
Pie “nogurušo” galda iekārtojies arī Jureks Timcoks. Glīti apcirptu bārdiņu, saglaustiem matiem, elegantā ādas vestē, nospodrinātām kurpēm viņš izskatās neiederīgs šajā kompānijā. Tomēr ārējais iespaids ir mānīgs. Jureks labi saprotas ar saviem galdabiedriem, jo vēl pirms dažiem gadiem viņš izskatījās tāpat kā viņi. Ieslīdzis alkohola atkarībā, viņš dienas vadīja, klaiņādams pa ielām, migrēdams no viena “skvota” uz otru. Jurekam izdevās pielikt punktu bezpajumtnieka gaitām, un kopš tā laika viņš kļuvis par Polijas labdarības organizācijas “Barka” līdzstrādnieku. “Barka” jau piekto gadu palīdz Londonā un citur Lielbritānijā mītošajiem Austrumeiropas izcelsmes bezpajumtniekiem atgriezties dzimtenē – uzrunā viņus dienas centros, zupas virtuvēs, arī dodas nakts patruļās pa ielām. “Es esmu kā dzīvs piemērs,” stāsta Jureks: “Es saku: paskatieties, es arī biju tur, kur esat jūs, tomēr man izdevās no tā izkļūt.”
Augusi komūnā
Labdarības organizāciju “Barka” (tulkojumā “glābšanas laiva”) pirms vairāk nekā divdesmit gadiem nodibināja poļu psihiatri Tomass un Barbara Sadovski. Laikā, kad, sabrūkot Padomju Savienībai, Polijā slēdza ražošanas uzņēmumus, tūkstošiem cilvēku zaudēja darbu un pamatu zem kājām un grima alkoholismā un narkotiku atkarībā. Sadovski vēlējās palīdzēt vismaz dažiem no viņiem un kāda pussabrukušā lauku skolas ēkā ierīkoja komūnu, kas uzņēma dzīves atstumtos un psihiskām slimībām sirgstošos. Komūnas iemītniekiem deva iespēju strādāt, nodarboties ar sportu u. c.
“Tolaik viņus visi dēvēja par trakiem,” atceras Tomasa un Barbaras meita Eva Sadovska. Viņa, tāpat kā E. Sadovskas abas jaunākās māsas, savu vecāku dibinātajā komūnā, dzīvojot plecu pie pleca ar bezpajumtniekiem, bijušajām prostitūtām un tikko no ieslodzījuma iznākušiem kriminālistiem, pavadījusi bērnību. Tagad Sadov- skus par trakiem vairs nedēvē. “Barka” no nelielas komūnas ir izaugusi par labdarības organizāciju tīklu ar vairākiem simtiem dalīborganizāciju, saņēmusi Polijas prezidenta, pāvesta Jāņa Pāvila II un Pasaules bankas apbalvojumus. Savukārt Eva Sadovska šobrīd vada “Barkas” Apvienotās Karalistes atzaru (līdzīgas meitas organizācijas “Barkai” ir arī Īrijā, Vācijā, Nīderlandē u. c.).
“2006. gadā ar mums sazinājās Londonas Hammersmitas un Fulhamas rajona administrācija. Viņi bija uztraukušies par pieaugošo poļu bezpajumtnieku skaitu savā rajonā un lūdza mūs palīdzēt,” tā par “Barkas” darbības pirmsākumiem Londonā stāsta E. Sadovska. “Barkas” mājup pārvesto bezpajumtnieku kopējais skaits šobrīd pārsniedz 2400.
Turklāt “Barka” ne tikai vienkārši finansē bezpajumtnieku aizgādāšanu uz dzimteni, bet arī, ja nepieciešams, palīdz tur viņiem uzsākt jaunu dzīvi tā dēvētajos sociālās integrācijas centros. Tie izvietoti Polijas laukos, un iemītnieki tiek nodrošināti ar dzīvesvietu, ārstēšanu no alkoholisma, apmācību un darbu sociālās ekonomikas uzņēmumos. Tādu Polijā ir ap 400, un tie darbojas dažādās nozarēs: sākot no dārzkopības, bērnu pieskatīšanas, uzkopšanas līdz pat rikšu braukšanas pakalpojumiem. “Tas ir ļoti svarīgi, jo bieži šiem cilvēkiem nav ģimenes, pie kuras atgriezties, ir smagas atkarības pro- blēmas un vienkārša nogādāšana Polijā viņu dzīvē neko neatrisinātu,” skaidro E. Sadovska.
Nešķiro pēc piederības
Jureks nav vienīgais bijušais bezpajumtnieks “Barkas” darbinieku lokā Londonā. Tieši tādi kā viņš, pēc amata nosaukuma “līderi”, veido organizācijas personāla kodolu. Katram “līderim” ir arī savs asistents – angliski runājošs poļu sociālais darbinieks. “Britu sociālās aprūpes institūciju pārstāvjiem dažkārt to ir grūti saprast. Viņiem liekas: kā tad tā? Bijušie bezpajumtnieki, nereti bez nekādas īpašas izglītības, ir līderi, bet profesionāli sociālie darbinieki – viņu palīgi?” stāsta E. Sadovska. Tomēr tieši šis princips ir “Barkas” darbības efektivitātes pamatā. Atrast kontaktu un panākt uzticēšanos no cilvēkiem, kas uz ielas pavadījuši jau daudzus gadus, vislabāk spēj tie, kam ir līdzīga pieredze.
“Barka” nešķiro cilvēkus pēc valstiskās piederības. Visefektīvāk gan spēj palīdzēt poļiem, jo viņus var nosūtīt uz sociālās integrācijas centriem Polijā, taču atgriezties dzimtenē regulāri palīdz arī slovākiem, slovēņiem, rumāņiem, bulgāriem, lietuviešiem, latviešiem un igauņiem.
“Pēdējoreiz divus latviešus nosūtījām pagājušomēnes,” stāsta Jureks. Abi devušies pie savām ģimenēm Latvijas laukos. Šī bijusi diezgan unikāla situācija tajā ziņā, ka abiem bijušas pases – tā gadoties reti. Turklāt viens no viņiem, vārdā Klāvs, atradies arī tā saucamajā “VIP” kategorijā: “Par VIP mēs dēvējam cilvēkus, kuri uz ielas pavadījuši vairākus gadus, ir reģistrēti bezpajumtnieku ķēdes datubāzē un kuriem esam vairākkārt mēģinājuši palīdzēt, bet velti.” Taču pienākusi diena, kad Klāvs, satikts bezpajumtnieku dienas centrā, piepeši sacījis: “Viss, vairs nevaru. Braukšu mājās.” Jureks nopircis Klāvam divus lielus pārtikas maisus, iedevis 50 mārciņas tālākceļam no Rīgas uz viņa dzimto ciematu un iesēdinājis “Eurolines” autobusā.
Savas darbības sākumposmā “Barka” mājupbraucējus no Londonas uz Poliju sūtījusi arī ar avioreisiem, taču drīz no šā transporta veida atteikusies, pārejot tikai uz autobusiem. “Aviobiļetes gan nereti izmaksā lētāk nekā ceļš ar autobusu, taču cilvēkiem, kuri ceļo ar divām degvīna pudelēm bagāžā, kuriem, iespējams, ir alkohola delīrijs, reģistrācijas un drošības kontroles procedūras lidostā ir pārāk sarežģītas,” skaidro E. Sadovska.
Arī Jureku laikā, kad viņš vēl dzīvoja uz ielas Londonā, atgriezties Polijā pierunājis kāds “Barkas” “līderis”. Tas nav bijis viegli. “Bezpajumtnieka dzīvē ir tik daudz negatīvas pieredzes, ka tā iemāca nevienam neuzticēties. Arī mēs, četri vīri, kas tolaik turējāmies kopā, nevienam neticējām. Par “Barku” mūsu vidū tolaik klīda runas, ka tā esot mafija, viņi savācot bezpajumtniekus un izņemot un pārdodot viņu nieres.”
“Ko lai es daru Lietuvā?”
Jurekam pašam doma, ka varbūt vajadzētu dzīvot citādi, gan bija ienākusi prātā, vēl pirms viņš satika “Barkas” pārstāvi. “Man kļuva bail, kad reiz sapratu, ka bezpajumtnieka dzīve man sākusi iepatikties.” Viņa stāsts, kā nokļuvis uz ielas Londonā, ir netipisks – vēl pirms Polijas iestāšanās ES Jureks, pēc profesijas jūrnieks, aizbraucis apciemot savu Londonā dzīvojošo dēlu. Joka pēc sācis meklēt tur darbu. Pamēģinājis uz vienu dienu nelegāli pastrādāt celtniecībā. Bijis pārsteigts par prāvo summu, ko nopelnījis, un pamēģinājis vēl vienu dienu. Vēlāk, sajutis viegli nākošas naudas garšu, nolēmis palikt Londonā, apmezdamies turpat pie dēla. Taču arvien biežāk sācis iedzert. Dēls, nespēdams paciest allaž iereibušo tēvu, beigās izlicis viņu uz ielas. Tur viņš turpinājis slīgt arvien dziļāk alkoholismā. Pēc vairākiem gadiem, kad Jureks jau bija labi apguvis bezpajumtnieka dzīvei nepieciešamās iemaņas, juties arvien labāk. “Man kā alkoholiķim bija viss, ko vajag.
Iemācījos dažādos veidos dienā iegūt vairākus desmitus mārciņu, daždien pat 50 vai 100, bet divlitrīgā sidra pudele maksā tikai divas mārciņas, tātad dzeramā man nekad netrūka. Es nakšņoju labā skvotā, vienmēr biju tīrs un staigāju zīmolu drēbēs, jo mēs uzgājām vairākas vietas, kur turīgie cilvēki met ārā jaunu apģērbu. Un, ja cilvēkam nav nekādu tālejošu mērķu, ko gan viņam vairāk vajag?”
Tāpēc Jureks zina, ka, visticamāk, nevienam neizdosies pierunāt dzimtenē atgriezties lietuvieti Rihardu – ap piecdesmit gadus vecu maza auguma vīrieti ar sirmu bārdiņu. Viņš sēd iepretim Jurekam, cīnās ar paģirām un brīvi runā poliski, mazliet arī krieviski. Rihards uz ielas Londonā dzīvo jau desmit gadu. “Ko lai es tur Lietuvā daru?” viņš smejas. No tuviniekiem tur viņam ir tikai māte, kura jau krietnos gados. Viņš labi zina, ka Kauņā, turpinot pašreizējo dzīvesveidu, viņam materiāli klātos sliktāk, taču strādāt Rihards vairs nespēj.
Labāki apstākļi ir arī iemesls, kādēļ Londonā no Austrumeiropas mēdz ierasties cilvēki, kas jau mājas zemē dzīvojuši uz ielas un meklēt darbu Lielbritānijā nemaz negrasās, atzīst Jureks. “Anglijā viņiem ir vienkāršāk, kaut vai klimata dēļ – ziemas ir nesalīdzināmi siltākas nekā Polijā. Tāpat pieeja dienas centriem, bezmaksas pārtikai, naktspatversmēm, apģērbam ir daudz labāka nekā Polijā. Turklāt, lai palīdzību saņemtu Polijā, jāpakļaujas dažādām prasībām, kamēr Londonā pieeja ir diezgan brīva. Kafiju, tēju, pārtiku var dabūt tāpat, nekas nav jādod pretī.” Tiesa, procentuāli šādu bezpajumtnieku migrantu skaits nav liels, pārsvarā tomēr cilvēki ierodas meklēt darbu.
Izmanto brīvbiļetei
Tiesa, ne visi bezpajumtnieki, kurus “Barkai” izdevies “reintegrēt” sabiedrībā, jaunajā dzīvē spēj noturēties ilgstoši. Ir cilvēki, kuri atgriežas pie dzeršanas. Tāpat ir ļaudis, kuri no Polijas atgriežas Londonā – lai atkal dzīvotu uz ielas.
Šā iemesla dēļ skeptiski uz “Barkas” darbu raugās sociālantropologs Mihals Garapičs, kurš pētījis bezpajumtnieku dzīvi Londonā. “”Barka” ir ļoti aktīva un dara labu darbu, taču viņu finansēšanas sistēma rosina izmantot šo palīdzību ļaunprātīgi,” uzskata M. Garapičs.
Proti, viens no “Barkas” finansējuma avotiem ir Eiropas Savienības fondi, bet par katru dzimtenē nogādāto bezpajumtnieku viņi saņem maksājumus arī no Londonas pašvaldībām. “Viņiem maksā par rezultātu, tāpēc “Barka” ir ieinteresēta pārvest dzimtenē pēc iespējas vairāk cilvēku un bezpajumtnieki to mēdz lietot kā bezmaksas transportu uz mājām, lai tur atpūstos, paciemotos un tad atkal atgrieztos Londonā.”
Ne vienmēr reintegrācija izdodas, atzīst E. Sadovska. Tomēr ir arī daudz veiksmīgu piemēru un, iesaistoties “Barkai”, cerības uz pozitīvu rezultātu ir lielākas nekā tad, ja saviem tautiešiem ar naudu mājupceļam izlīdz vēstniecības, kuras neuztrauc, kas ar cilvēku notiek tālāk dzimtenē.
