Mobilā versija
+3.1°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
2. oktobris, 2017
Drukāt

Dace Terzena: Veidenbaums saka patiesību (6)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Dace Terzena

“Viņš bija kluss un sevī noslēdzies un runāja tikai to, ko bija stingri pārdomājis, un tālab spēja pierādīt un aizstāvēt. Bija prieks redzēt un dzirdēt, kad viņš kādu lietu aizstāvēja. Viņa mazais, kalsnējais stāvs kā augtin auga, viņa lielās, gudrās acis meta zibšņus, un viņa augstā, baltā piere savilkās vairāk rieviņās. Un vārdi plūda brīvi un ugunīgi.” Tā E. Treimanis-Zvārgulis raksturojis kaismīgo Eduardu Veidenbaumu, kurš dēvēts arī par pirmo latviešu revolucionāro dzejnieku. 3. oktobrī apritēs 150 gadi kopš viņa dzimšanas dienas.

Es vaicāju sev – ko man šodien, šajā evolūcijas, nevis revolūciju, arī vērtību sajukuma un relatīvisma laikmetā nozīmē Veidenbaums? Kāpēc viņa balss tieši tagad skan tik spēcīgi? Kāpēc viņa vārdi kā precīzi tēmēta bulta joprojām trāpa mērķī?

Tāpēc, ka viņš saka patiesību. Melnu nesauc par baltu. Nelokās un nevairās no tiešas runas. Nerunā aizplīvurotos pusvārdos. Ar sarkasmu un ironiju atmasko nelietīgi pie bagātības tikušos un šķietami varenos, viltīgos, veiklos un varaskāros, uzpūtīgos un muļķīgos, bet aizstāv godīgos, darbīgos, pacietīgos, strādīgos un dzīves skarbi atstumtos. Nemierina, ka dzīve var būt taisnīga, bet sniedz mums spoži kaltu taisnības ieroci – savu dzeju.

Kāpēc man šodien tik svarīgi Veidenbauma vārdi? Lai es spētu turēties pretī ikdienas oportūnisma rāvainajam dīķim. Lai saglabātu savu stingro kodolu laikmeta uzspiestajā žurku skrējienā pēc varas, slavas un mantas. Lai turētu sevī augstu un nesalaužamu cilvēcības, godprātības, taisnīguma izjūtas un cīņasspara latu. Lai nepakļautos ļaužu muļķībai, alkatībai, maziskumam un bailēm. Un nekad to visu neielaistu sevī. Lai skaidri un bez ilūzijām redzētu cilvēka mūža likumu un gājumu – kas ir mūsu varā un kas ne. Un varbūt pāri visam – lai nezaudētu ticību, apņēmību un dzīvesprieku.

Izņemu no ģimenes grāmatplaukta daudzu roku apbružātu sējumu, šķiru lapas – pie viena Veidenbauma dzejoļa mans tēvs pasvītrojis rindas ar zilu nu jau pabalējušu tinti, pie cita atpazīstu vīra rokrakstu – “Labs!”, gandrīz vai pie katra es pati, toreizējā vidusskolniece, ar zīmuli steidzīgi esmu pierakstījusi savas izjūtas un komentārus, piemēram, “Dzīvē nevajag daudz, lai būtu laimīgs”, “Jāzaudē ideāli, jo jārūpējas par vēderu” vai “Bezspēcība mūžības priekšā”.

Jā, mums skolā Veidenbaumu mācīja pamatīgi. Kaut ar padomju ideoloģisko uzslāņojumu. Bet to jau aizmēzis laiks. Palicis galvenais – Veidenbauma patiesā balss, ko neviena iekārta, neviena ideoloģija un tās trubadūri nevar ne piesavināties, ne politkorekti pieklusināt vai “izslēgt”. Jo patiesība sev izlauž ceļu vienmēr.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Veidenbaums – neapšaubāmi apdāvināts un talantīgs dzejnieks, kura dzejoļi arī man patīk vārdu salikuma
    un tiešuma dēļ. Bet kā jau daudzi talanti arī mūsdienās, šis jauneklis pārāk “brāļojās” ar alkoholu, kādēļ nonāca pastāvīgā naudas trūkumā, pesimismā un vēl saslima ar diloni ( “nav pie dvēseles ne graša, prasi kādam, kas tev dos, tad jau labāk nāve aša, nekā dzīve ubagos”). Lūk šādus salikumus savās interesēs arī izmantoja padomju ideologi, it kā viņš būtu bijis baigais revolucionārs. Kas viņš par revolucionāru – bagāta saimnieka dēls, kura pesimismu vairoja arī šī nolemtība – slimība, kas tajos laikos nebija ārstējama. Protams, ka viņa dzejoļos var atrast gan filozofisku domu, gan baznīckungu un tiesnešu kritiku, kas tā patika komunistiem, bet tas viss diemžēl uz krogus fona. Un tomēr ” Reiz zaļoja jaunība”- Kulakova sacerētā dziesma ir viena no manām mīļākām, pamatā tās vārdu dēļ, kaut arī pats
    nekāds pesimists neesmu.

    • revolūcijas plukatas netaisīja... Atbildēt

      Iļjiča tēvs savas dzīves laikā ieguva muižnieka statusu. PSRS laikā pamatīgi skaloja smadzenes ar proletāriešu inteliģenci… bet laikam vecumā ir grūti mainīties, eh?

      No tiem laikiem tak nāk latviešu literatūras zelta fonds – “Mērnieku laiki” – arī baisi pesimistisks gabals. Kāda jēga to pārmest tikai vienam pašam Veidenbaumam, ja bez viņa vesela varza ar tā laika rakstniekiem un filozofiem visā Eiropā rakstīja reālistiski.

      Ja vēl prastu lasīt rakstu, tad tajā ir pieminēts, nevis revolucionārs, bet revolucionārais dzejnieks – jo diez vai viņa dzeju lietoja tā laika nerevolucionāri noskaņotie, bet anarhisti, sociāldemokrāti utt.

      Es gan esmu pesimists, jo izskatās, ka pāris gadsimtus varota tauta bija spējīga saražot izcilus ģēnijus, bet pēc 50 gadu padomju jūga tā ir spējīga vairs ražot gandrīz tikai kretīnus, kas neko nezin par savu vēsturi un necenšas un negrib to saprast, un neizskatās, ka raugās nākotnē, ja atgremo kaut kādus vispārinājumus. Un ar visu demokrātisko sistēmu pie varas salaiduši utis, kurām galvenais mērķis, kā sadalīt valsts uzņēmumu pārvaldītāju vietas…

  2. Psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, ko sauc par projekciju- paglābties no paša negatīvisma. Patiesībā apkārt notiekošais Veidenbaumam ir bijis vajadzīgs, lai izpaustu savu negatīvismu. Mums māca to uztvert kā estētiskas vērtības.
    Veidenbaumam vadošais motīvs dzejā ir pašiznīcināšanās un tieši tādēļ daudzi lasītāji tik spilgti reaģē uz viņa daiļradi, proti, neapzināti pretojoties katra paša pašiznīcībai.

  3. ” Jā, mums skolā Veidenbaumu mācīja pamatīgi. Kaut ar padomju ideoloģisko uzslāņojumu. Bet to jau aizmēzis laiks.”
    ==================================================================
    Kurā skolā tad pamatīgi mācīja ar to “ideoloģisko uzslāņojumu”? Vai ne tajā pašā, kurā bēdīgi slavenais
    Juris Kulakovs dziesmu dziedāja:” …Iedzer, brāli! Laiki grūti / Dzīves ērkšķi nikni dur./
    Iedzer! Mazāk sāpes jūti, / Jaunu dzīvi alus bur….”

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Trīs sociāldemokrāti…

Lai gan “Saskaņa” sevi raksturo kā “sociāldemokrātisku” partiju, viens no tās līderiem Jānis Urbanovičs braukā ar 90 000 eiro vērtu džipu. Dārgas un jaudīgas automašīnas iecienījuši arī citi “sociāldemokrātu” līderi: Nils Ušakovs un Andrejs Elksniņš.

Vai 10 gadu cietumsods par karošanu Islāma valsts pusē ir adekvāts?
Draugiem Facebook Twitter Google+