Vācijas ārlietu ministrs aicina: Veidosim labāku Eiropu kopā! 1
Autors: Franks Valters Šteinmeiers, Vācijas ārlietu ministrs
Klausoties debates to karstākajā fāzē, radās sajūta, ka referendums par Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā varētu neņemt labu galu. Tajās par Eiropu varēja dzirdēt un lasīt visu ko, un tik daudzi tam noticēja… Britu balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības izraisīja nožēlu, nedrošību un vilšanos visā Eiropā. Tas ir dziļš, pat vēsturisks pavērsiens. Mēs tomēr nedrīkstam nedz palikt šokā sastinguši, nedz arī sākt drudžaini rīkoties. Mums visiem tagad ir jāspēj izdarīt pareizos secinājumus par Eiropas Savienību.
Vispirms jāveic godīga situācijas analīze. Daudzi Eiropas iedzīvotāji patlaban Eiropas Savienību pārāk augsti nevērtē. Daudzi cilvēki ir vīlušies, daži novēršas, tāpēc ka uzskata, ka ES nav vai tikai daļēji ir izpildījusi savus galvenos solījumus par labklājību, demokrātiju un mieru. Ekonomikas un finanšu krīzes cirstās brūces vēl ne tuvu nav sadzijušas. Simtiem tūkstošu migrantu un bēgļu ieceļošana Eiropā ir atklājusi daudz ko vairāk nekā tikai domstarpības. Daudzi cilvēki Eiropas lēmumos neredz nekā kopīga ar savām vēlmēm, priekšstatiem un dzīves pasauli. Pat miers un drošība Eiropā ir kļuvuši trauslāki, kaut vai domājot par konfliktu Austrumukrainā vai arī briesmīgajiem terora aktiem Parīzē un Briselē.
Tajā pašā laikā daudzas lietas Eiropā norit labi. Lai cik mēs arī būtu paškritiski, to mēs nedrīkstam aizmirst. Mēs esam pārvarējuši dziļāko un bīstamāko ekonomikas un finanšu krīzes fāzi. Eirozona ir saglabājusies un pat paplašinājusies. Eiropa var padarīt pasauli drošāku un mierīgāku, kā par to liecina Eiropas ārpolitikas ekspertu vadīto sarunu rezultāts par Irānas kodolprogrammu. Eiropa eksportē stabilitāti un drošību, piemēram, uz Rietumbalkāniem, kur nemainīgi ir saglabājusies ticība Eiropai un vēlme tai tuvināties. Mēs starptautiskā mērogā esam pierādījuši, ko spēj ES, ja tā uz pasaules skatuves runā vienā balsī. Un pat migrācijas krīzē mēs esam sasnieguši progresu, kaut arī šis process bija pārlieku lēns.
Daudzu cilvēku skatījumā Eiropas Savienība patlaban ir zaudējusi savu pievilcības spēku. Mēs nedrīkstam to uztvert vienaldzīgi. Mēs atskatāmies uz iepriekš nepieredzētiem 70 miera un stabilitātes gadiem. Pirms vairāk nekā 25 gadiem mums izdevās pārvarēt mūsu kontinenta sašķeltību. Eiropas apvienošanās process ir īpašs veiksmes stāsts. Tā kodols ir tikpat lietderīgs un nozīmīgs kā agrāk – vienošanās par politisko satvaru, ko dalībvalstis izmanto, lai sakārtotu savas attiecības un risinātu konfliktus Briselē Eiropadomes ēkā, ne kaujas laukā. Mēs nedrīkstam to likt uz spēles. Mūsu pienākums ir nākamajām paaudzēm nodot neskartu Eiropas miera projektu.
Daudzi kritizē Eiropu, jo viņiem liekas, ka viņi paši vairs neko nespēj nedz ietekmēt, nedz kontrolēt. Kaut arī pasaulē, kad šķiet, ka viss jūk un brūk, jo globalizācija skar daudzas dzīves jomas, tas ir saprotami, tomēr bailes nav labs padomdevējs. Un patveršanās nacionālās valsts gliemežnīcā nenodrošinās ilgstošu aizsardzību pret riskiem, kas izriet no šķietami draudīgas pasaules.
Ko tagad darīt? Mums ir jāparāda cilvēkiem, ka Eiropas Savienība nav šo izjūtu cēlonis, bet gan vislabākais instruments, kas ir mūsu rīcībā, lai apkārtējo pasauli un globalizāciju aktīvi veidotu savās, Eiropas, interesēs. Ja mēs Eiropā spēlēsim kā viena komanda, cieši saskaņojot viedokļus un dinamiski rīkojoties, tad mēs varam atrisināt konfliktus un pārvarēt daudzus šķēršļus. Turpretī dalībvalstis katra par sevi, arī Vācija vai Francija un, starp citu, arī Apvienotā Karaliste ne, starptautiskā mērogā nevar gūt tādus panākumus, kā to varam mēs kopā kā spēcīga un solidāra kopiena.
Ir tā, ka tie, kuri grib likvidēt Eiropu, tādā veidā neatrisinās savas problēmas, bet gan vēl vairāk tās saasinās. Par to liecina arī politiskās un ekonomiskās svārstības, kuras patlaban piedzīvo Lielbritānija. Tās liecina arī par to, ka tiem, kuri vienmēr skaļi iestājas par izstāšanos vai arī ES likvidāciju, tomēr nav atbildes uz to, kas notiks pēc tam. Tas ir ne tikai neprātīgi un bezatbildīgi, tā ir arī spēlēšanās ar uguni. Fransuā Miterāns savas politiskās pieredzes bagātā mūža nogalē, pēc piedzīvotā kara un ciešanām atgādināja: “Le nationalisme, c’est la guerre!” (“Nacionālisms noved pie kara!”) Mums jāatmasko tie, kuri ieņem destruktīvu pozīciju un rosina piepildīt ilgas pēc iedomāta patvēruma nacionālismā.
Mēs iestājamies par to, lai Eiropa kļūtu labāka un vairāk ieklausītos savu iedzīvotāju vajadzībās. Tāds ir pagājušajā nedēļā manis un Francijas ārlietu ministra Žana Marka Ero izvirzīto priekšlikumu mērķis. Mums ir konkrētas idejas tieši tajās jomās, kur cilvēki gluži pamatoti no mums sagaida vairāk, – labākai iekšējai un ārējai drošībai, aktīvai migrācijas politikai un ekonomikas izaugsmes un nodarbinātības politikai.
Ieklausīties mūsu iedzīvotājos nozīmē, ka mums Eiropā ir nepieciešams arī jauns darba stils. Labāka un elastīga Eiropas Savienība respektē dažādus priekšstatus par Eiropas tālāko ceļu un pieļauj dažādus attīstības ātrumus, nevienu neizslēdzot vai nepametot. Tā vietā, lai strīdētos par Eiropas integrācijas gala mērķi, mums vajadzētu nekavējoties sākt darbu pie pašreizējo problēmu konkrētiem risinājumiem.
Piedalīties var ikviens! Aizstāvēsim Eiropu visi kopā, veidosim to labāku! Tikai kopīgiem spēkiem mēs virzīsimies uz priekšu. Tāpēc ir tik svarīgi konsultēties visām 27 valstīm, uzmanīgi ieklausīties citai citā un pēc tam kopīgi rīkoties.
