Pasaulē
Vēsture

Veiksmīgā mūsdienu Pelnrušķīte. Žaklīnai Kenedijai – 85 16

Foto: scanpix

Jau kopš mazotnes viņai bija iegalvots, kas ir un kas nav jādara īstai lēdijai. No vienas puses tas, protams, ir īsais stervoloģijas kurss, no otras – tās bija patiešām noderīgas un izmantojamas zināšanas. Katrā ziņā viņa mācēja būt savaldīga. Viņa visas emocijas paturēja sevī, pat vistuvākie ļaudis lāga nespēja uzminēt, ko viņa konkrētajā mirklī patiesībā domā. Citiem cilvēkiem, kuri bija sabiedriski, impulsīvi un pat eksplozīvi, piemēram, viņas pirmais vīrs Džons Kenedijs, to bija grūti ne tikai saprast, bet arī paciest…

Bērnība

Žurnāls “Planētas Noslēpumi” raksta, ka Žaklīna Lī Buvjē dzimusi pirms 85 gadiem – 1929. gada 28. jūlijā un mietpilsoniskajā vidē patiešām var lepoties ar saviem senčiem, kas pieskaitāmi vissenākajiem amerikāņu sabiedrības aristokrātijas aprindām, kurās ietilpst, piemēram, Vanderbildi, Rokfelleri un Diponi.

Tiesa, bērnība viņai nebija gluži rožaina. Vecāki Dženeta un Džeks Buvjē agri izšķīrās. Tēvs bija mundrs, dzīvespriecīgs un visa labā, ko spēj dot sieviete, neslēpts cienītājs. Kuplo, tumšo matu un plašās dvēseles dēļ viņu dēvēja par “Melno Šeihu”. Par šķiršanos no atturīgās sievas viņš daudz nesēroja. Savukārt par nošķirtību no meitām Žaklīnas un Kerolainas gan viņš skuma. Viņas tēvs nepameta: apmaksāja mācības dārgā Čapinas privātskolā, pirka ponijus, smaržas un visa veida niekus. Meitenes dievināja savu tēvu un dažkārt atklāti pauda neizpratni: ak, kāpēc gan mamma nav izdarījusi visu iespējamo, lai saglābtu laulību? Iespējams, tā arī bija viena no Žaklīnas mācībām visai viņas dzīvei, proti, kā nevajag darīt, lai pilnībā nesabojātu dzīvi sev pašai un saviem bērniem.

Māte drīz atkal apprecējās – ar Hjū Očinklosu, kurš nodrošināja gan viņai, gan viņas meitām no pirmās laulības salīdzinoši ērtu dzīvošanu. Očinklosu tuvs radinieks Gors Vidāls atceras, ka ne viņam, ne abām Buvjē meitenēm praktiski nekad nebija naudas, taču cilvēkiem nezin kāpēc radās gluži pretējs iespaids. Jāatzīst, šajā aspektā Očinklosam patiešām piemita talants.

Izglītība

1947. gadā Žaklīna iestājās Ņūjorkas Vasera koledžā. 1949. gadā, mācoties priekšpēdējā kursā, viņa aizbrauca uz Franciju, lai Sorbonas universitātē pilnveidotu franču valodas prasmes un labāk apgūtu Eiropas kultūru un literatūru. Atgriezusies ASV, viņa pārgāja uz Džordža Vašingtona universitāti Vašingtonā, kur 1951. gadā saņēma franču literatūras mākslas bakalaura diplomu. Pēc studijām universitātē Žaklīna kopā ar māsu Kerolainu devās ceļojumā uz Eiropu, kur kopā ar viņu arī uzrakstīju savu vienīgo autobiogrāfisko grāmatu “Viena īpaša vasara”. Tajā ir arī viņas pašas zīmējumi.

Faktiski tūlīt pēc universitātes absolvēšanas Žaklīna kļuva par dienas laikraksta “The Washington Times Herald” korespondenti. Viņas pamatpienākums bija izdomāt āķīgus un asprātīgus jautājumus uz ielas nejauši izvēlētiem cilvēkiem un fotografēt viņus. Vēlāk šos foto publicēja kopā ar īsiem fragmentiem no spontānajām intervijām. Strādājot laikrakstā, viņa saņēma 56 dolārus un 27 centus nedēļā. Tēvs joprojām viņai piešķīra 50 dolārus mēnesī. Viņa īrēja istabiņu, bija iegādājusies mazu automobili un katrā ziņā bija gudra, brīvdomīga un neatkarīga meitene ar atbilstošu dzīves veidu.

Vēl Žaklīna turpinājusi izglīties Džordžtaunas universitātē Vašingtonā, studējot ASV vēsturi.

Dzīvē ienāk Džons Kenedijs

Taču tad viņas dzīvē uzradās Džons Ficdžeralds Kenedijs – jauns, simpātisks, meiteņu mīlulis, sekmīgs politiķis, demokrātu partijas cerība, un, atbilstoši Kenediju klana patriarha vecā Džozefa iecerei, jau kļuvis par ASV senatoru. Žaklīna bija neglābjami iemīlējusies un acumirklī anulēja saderināšanos ar bagātas ģimenes mantinieku Džonu Gastedu (vismaz 10 miljoni).

Lai arī sabiedriskā doma Žaklīnu apveltīja ar “nevainīgās princeses” titulu, tomēr tas lāga neatbilda patiesībai. Viņa nekādā ziņā arī jaunībā nebija puritāne. Jau pašā Žaklīnas un Kenediju klana veiksmīgās atvases pazīšanās sākumposmā Vašingtonas policija pieķēra abus alkaini mīlējoties Džona vaļējās automašīnas aizmugures sēdeklī, kas skaitījās visnotaļ kliedzošs sabiedriskās kārtības normu pārkāpums. Atpazinuši senatoru, policisti godbijīgi aizgriezās, ļaujot mīlniekiem saģērbties, līdz drīz vispār nozuda. Var tikai piebilst, ka likteņa skarbās ironijas dēļ viņu kopdzīve arī noslēdzās uz vaļējas automašīnas aizmugurējā sēdekļa, tikai tā jau bija cita mašīna un arī apstākļi gluži citi…

Lai arī tas bija Džona visnopietākais romāns, viņa plānos neietilpa apprecēšanās. Izšķirošo spiedienu veica viņa izmanīgais tēvs Džozefs, iegalvojot, ka tajā gadījumā, ja Džons neapprecēsies, viņu sāks uzskatīt vai nu par “zilo”, vai vienkāršu izvirtuli, kas topošajam prezidentam (kā Džozefs Kenedijs to jau sen bija ieplānojis) būtu ļoti nevēlami.

Žaklīnas kandidatūra apmierināja faktiski visus: arī viņa, tāpat kā Kenediji, bija katoļticīgā, viņai bija plaši radnieciskie sakari Ņūjorkas augstākajās aprindās, kurās paši Kenediji pat ar visu lielo naudu nemaz tik viegli nespēja iekļūt, viņa bija izglītota un tostarp arī pietiekami gudra, ārēji pievilcīga, turklāt vienīgā no visām Džona sievietēm, kuru viņš patiešām cienīja.

Savukārt Žaklīna bija patiesi iemīlējusies, lai gan jau pirms kāzām zināja gan par Džona brunču mednieka reputāciju, gan viņa nopietno veselības problēmu buķeti – viņš burtiski katru dienu cīnījās pret Adisona slimību (virsnieru dziedzeru hronisks iekaisums), malārijas un, atbilstoši leģendai, kara laikā gūtās mugurkaula traumes sekām un vēl šo un to varbūt mazāk nozīmīgu, kas viņu jau bija padarījis faktiski par atkarīgu narkomānu. Taču tas Žaklīnas acīs nemazināja viņa pievilcību.

Džons pakļāvās salīdzinoši ātri un viegli. Viņš nekautrējās publiski atzīt: “Nekad neesmu redzējis Žaklīnai līdzīgu sievieti. Viņa atšķiras pilnībā no visām manām paziņām”. Un viņi abi patiešām bija pārsteidzoši atšķirīgi: Žaklīna bija izsmalcināta intelektuāle, kura savulaik pat gluži nopietni sapņojusi par balerīnas karjeru (to gan neļāva piepildīt pārlieku lielais kājas izmērs (Nr.41), par kurām atbildīgās personas pateica īsi un skaidri, sak, ar tādām var tikai spēlēt futbolu), nevarēja iedomāties savu dzīvi bez teātra apmeklējumiem, grāmatu lasīšanas un modes izstādēm, savukārt Džons lasīja tikai avīzes un politiķu biogrāfijas, kaislīgi aizrāvās ar sportu, politiku un savu veselības iespēju robežās tātad arī ar sievietēm.

Laikabiedri un tuvinieki apgalvo, ka Žaklīnas pārsteidzoši lielā emocionālā pieķeršanās Džonam Kenedijam izskaidrojama ar to, ka Džons visos aspektos bija apbrīnojami līdzīgs viņas mīļotajam tēvam. Nav izslēgts, ka tādējādi Žaklīna vēlējās izlabot savas bērnības traģēdiju ar izpirkumu caur savu personīgo ģimeni. Grāmatā “Žaklīna” Ketrina Kelija raksta, ka, lai arī Melnais Šeihs bija konservators un republikānis (Kenediji tātad bija demokrāti), znots un sievastēvs ātri un labi sapratās, viņiem atradās daudz kopīgā, ieskaitot arī jau minēto vieglprātīgo attieksmi pret sievietēm, kuras viņiem abiem regulāri mainījās. Viņi abi bija apveltīti ar asu prātu un principiāli nepacieta aprobežotību. Pateicoties prasmei savaldzināt sievietes, viņi abi bez lielas piepūles spēja kļūt arī par pievilcīgiem augstāko aprindu ļaudīm, viņiem patika sports, viņi tiecās un prata skaisti dzīvot.

Žaklīnas pirmās kāzas

1953. gada jūnija sākumā Džons beidzot bija pilnībā nobriedis precībām. Acīmredzot pats baidīdamies no pārdomāšanas, viņš strauji bildināja Žaklīnu, kura tajā brīdī vispār bija Londonā, veidojot fotoreportāžu par karalienes Elizabetes II kronēšanu. Viņš izmantoja telegrāfa pakalpojumus. Atgriežoties ASV, Žaklīna no Van Cleef & Arpels saņēma briljantiem rotātu smaragda gredzenu. Tā bija viņas dzīvē pirmā patiešām vērtīgā dārglieta.

Par viņu saderināšanos uzreiz gan neizziņoja, jo vēl nebija publicēts ilgi gatavotais materiāls izdevumam “Saturday Evening Post” par Džonu, kura nosaukums bija šāds – “Jautrais vecpuisis senātā”. Kenediju klans vēl kādu brīdi nevēlējās sabojāt pagaidām izdevīgo tēlu. Par gaidāmajām Žaklīnas un Džona kāzām publiski paziņoja 25. jūnijā. Īpašā banketā līgavainis pasniedza briljantu rokassprādzi.

1953. gada 12. septembrī Očinklosu muižā Hammersmitā notika pasākums, ko vēlāk visi laikraksti nodēvēja par “gada visnozīmīgāko notikumu”: 36 gadus vecais Džons apprecēja 24 gadus veco Žaklīnu. Pāris kļuva par amerikāņu simpātiju, tauta ticēja pasakai par skaisto princi un vienkāršo princesi. Daudzi šajā romānā saskatīja tikai Žaklīnas vēlmi ieprecēties multimiljonāru ģimenē, proti, apprecēt cilvēku, kurš “ir bagātāks par viņas patēvu un tēvu, un nodrošinās viņai absolūtu materiālo neatkarību”. Protams, tādu iespējamību var pieļaut, sevišķi tajā gadījumā, ja ņem vērā dažus konkrētus mirkļus un apstākļus Žaklīnas turpmākajā dzīvē. Un savā ziņā tas pat nebūtu nekas karsti nosodāms. Bet līdz tam vēl jānonāk.

Žaklīnas tēvs gan nevarēja pavadīt meitu līdz altārim, jo bija pamatīgi piedzēries un pēdējā brīdī neglābjami sabojājis parādes fraku. Līgavas godu izglāba vīratēvs, kurš tajā dienā savai vedeklai cita starpā dāvāja ne tikai dimanta auskaru pāri, bet arī visu savu uzmanību. Par to Žaklīna viņam jutās pateicīga līdz pat mūža beigām.

Medus mēnesi jaunlaulātie pavadīja Meksikā, iecienītajā kūrortā Akapulko. Atgriežoties atpakaļ laicīgajā dzīvē, enerģiskais un jaunais senators līdz ausīm iegrima priekšvēlēšanu kampaņā, savukārt Žaklīna iekļāvās lielajā Kenediju klana ģimenē un sāka iekārtot savu pirmo ģimenes māju Džordžtaunā. Tā beidzās viņas jaunības vieglās dienas un sākās skarbā pilnībā pieauguša cilvēka ikdiena.

Valsts pirmās lēdijas ikdiena

Un šī jaunā ikdiena nebija vienkārša. Žaklīnas ārējais rāmums, kas robežojās ar ne gluži sievišķīgu vēsumu, lielā mērā sekmēja Džona tieksmi neatteikties no dēkām. Par viņa ievērojamāko mīļāko pieņemts uzskatīt seksīgo aktrisi Merlinu Monro (lai gan pamatā tam ir tikai baumas, faktiski nepārbaudāmi “specdienestu ziņojumi” un, kā mēdz teikt, neviena pārliecinoša pierādījuma, taču “tas tā varētu arī būt”). Katrā ziņā šīs divas sievietes bija absolūti pretmeti: aukstā, elegantā aristokrāte Žaklīna un jutekliskā, kaislību izstarojošā Merilina, kura nākusi no viszemākajiem sabiedrības slāņiem.

Žaklīna bija ieguvusi to materiālo labklājību, ko allaž bija kārojusi. Nebija vienīgi ne mazāk kārotās ģimenes laimes. Džona mājās praktiski nebija – vai nu priekšvēlēšanu izbraucieni, vai kaut kur kopā ar draugiem. Žaklīna centās būt viņam laba sieva, padarot māju par vietu, kur vienmēr priecājas par viesiem (un tādus Džons regulāri veda mājās bariem vien), rūpējās par vīra ārējo izskatu, piemeklēja efektīgus citātus viņa runām. Viņa dēļ viņa spēja arī pārvarēt vienu no savām iedzimtajām fobijām – bailes no nepazīstamu cilvēku sabiedrības.

Taču pamazām un patiesībā jau ļoti ātri Džons un Žaklīna sāka attālināties. Kad 1956. gada augustā Žaklīna laida pasaulē nedzīvu meitiņu (Arabella), Džons tajā laikā vizinājās ar jahtu Vidusjūrā. Uzzinot par traģēdiju, viņš gan steidzies pie sievas, tomēr vispirms, kā vēlāk atstāstījis viņa brālis Roberts, esot tikai izmetis, sak, bērns taču beigts – kāda tad jēga man kaut kur tagad triekties… Šo attieksmi Žaklīna viņam nekad nav piedevusi.

Tā gada rudenī viņi pašķīrās. Taču Džons lieliski apzinājās, ka kā šķirtenis viņš nekad neiekļūs Baltajā namā. Žaklīnas tēva un vecā Džozefa Kenedija kopīgiem pūliņiem visiem izdevās pierunāt Žaklīnu tomēr neiesniegt oficiālu šķiršanās prasību un pieņemt virkni Džona solījumu par savas attieksmes kardinālu mainīšanu. Tiesa, visdrīzāk, izšķirošs bija solis, ko materiālas kompensācijas veidā veica vecais Džozefs. Runa esot par apaļu miljonu…

Žaklīna apdomīgi samierinājās ar sava vīra neglābjamajām rakstura īpašībām, pati aktīvi nododoties iepirkšanās priekam, uzpērkot dizaineru apģērbu un dārgas rotaslietas teju vai veselām partijām.

Rūgtā garoziņa

1957. gadā negaidīti nomira viņas tēvs. Trīs mēnešus pēc tēva bērēm – 27. novembrī – Žaklīna laida pasaulē meitu Kerolainu. Bet 1960. gadā Džons kļuva par 35. ASV prezidentu, savukārt Žaklīna tajā gadā dzemdēja dēlu Džonu un kļuva par ASV vēsturē visjaunākā prezidenta visjaunāko pirmo lēdiju. Un arī par vispopulārāko sievieti Amerikā.

ASV pirmās lēdijas godā Žaklīna sabija 1037 dienas. Viņa kļuva par leģendu. Bet leģendāriem cilvēkiem, kā zināms, nav tiesību uz savu personīgo laimi. Sajutusies aizvien pamestāka un pievilta, Žaklīna gluži apzināti sāka parādīties sabiedrībā kopā ar elegantiem vīriešiem, lai tādējādi modinātu nepateicīgajā vīrā greizsirdību un atjaunotu agrāko kaisli pret viņu. Dažkārt, arī jau esot prezidenta sieva, viņa ballēs Baltajā namā atļāvās piedzerties un dejot un flirtēt ar visiem pēc kārtas. Tiesa, tas neko daudz nedeva. Viņa secināja (iespējams, arī pēc pašas pieredzes ar citiem vīriešiem), ka “pasaulē nemēdz būt uzticīgu vīru”…

Protams, šajā aspektā arī saistībā ar pašu Žaklīnu ir gūzma grūti pierādāmu faktu vai vienkārši baumu. Katrā ziņā absolūta svētā viņa nebija un, godīgi sakot, dzīvojot attiecīgajā vidē, laikam jau nemaz arī nevarēja būt. Tāpēc, ja runas par viņas slepenajiem ārlaulības romāniem ar aktieri Marlonu Brando, viņas pirmā vīra brāli Robertu Kenediju, 19 gadus vecu Baltā nama stažieri, vēl vienu Holivudas zvaigzni Viljamu Holdenu, “Fiat” impērijas dibinātāju Džanni Anjeli un vēl citiem, mazāk slaveniem ļaudīm, izrādītos patiesība, par to faktiski nebūtu jābrīnās. Daudzi pētnieki un komentētāji uzskata, ka šīs dēkas bija absolūti normāli “sievišķīgas”, proti, tās uzturētas tikai vienā nolūkā – atriebties vīram–prezidentam par viņa it kā nesavaldāmo neuzticību.

Laikabiedri uzsvēruši Žaklīnas iedzimtās dotības piesaistīt vīriešu uzmanību, kļūt par tā dēvēto “liktenīgo sievieti”. Viņa prata piesaistīt vīriešu uzmanību, apzināti savaldzināt un provocēt viņus, vienlaikus ārēji allaž it kā paliekot respektabluma rāmjos. Tas viss vīriešos atraisīja pašiem grūti izprotamu vēlmi viņu katrā ziņā iegūt. Viņas nenogurstošās rūpes par savu ārējo izskatu, elegance un tā dēvētais stils viņu sekmīgi nostādīja iepretim tā laika infantilajam un krietni vien dzīvnieciskajam seksa simbolam Merilinai Monro. Turklāt Žaklīna, tāpat kā faktiski daudzas visu laikmetu ievērojamās mīlnieces, bija lieliski izglītota un erudīta, kas allaž ļāva būt interesantai sarunas biedrenei, pievērst vispārēju uzmanību un savaldzināt vīriešus.

Vienlaikus viņu uzskatīja arī par ļoti gudru (un tas, protams, nav viens un tas pats, kas izglītotība un intelekts) sievieti. Viņa iemācījās pieciest vīra romantiskos sānsoļus (kuru daudzums, kā pauž neatkarīgi pētnieki, gan ir nejēdzīgi pārspīlēts, jo mediķi atzinuši, ka viņa vārgais veselības stāvoklis itin nemaz neesot to pieļāvis), allaž paliekot pie viņa.

Vēsture, avoti un laikabiedri klusē par to, cik laba vai ne tika laba viņa pati bijusi kā mīlniece. Lai gan pausts, ka jau kā pieaugusi sieviete viņa meklējusi un no kāda medicīnas profesora saņēmusi īpašu informāciju par vīriešu erogēnajām zonām. Katrā ziņā viņas otrais vīrs Aristotelis Onasis nav kautrējies apgalvot, ka Žaklīna gultā pārspējusi pilnībā visas sievietes, kādas vien viņam bijušas. Bet viņam – un tas jau nu gan ir apstiprināts fakts! – tādu bijis krietni vien daudz…

Tiesa, Žaklīnas personīgais frizieris Edgars Montalvo, kurš astoņus gadus strādājis pie sava laika ASV pirmās lēdijas, presei paudis, ka ārpus sabiedrības viņa spējusi būt arī ne mazāk izsmalcināti rupja, protot lamāties un apsaukāties “gluži kā visparastākais apavu spodrinātājs”. Turklāt arī krietni vien ļaunatminīga un atriebīga. Neskatoties uz to, ka viņa bijusi preses fotogrāfe, tad, kad pati bija uzmanības centrā, viņa ienīda fotogrāfus, īpaši tos, kuri alka viņu nofotografēt neformālos apstākļos, lamāja viņus, dēvējot par neliešiem, dažus iesūdzēja tiesā un pat panāca viņu sodīšanu.

Neskatoties uz to “ienaidnieks” nesnauda. 1970. gadā par kailās Žaklīnas fotogrāfiju paparaci Setimo Garitano saņēma krietnu summiņu – 1,2 miljonus ASV dolāru. Viņam bija izdevies nemanītam aizkļūt līdz rūpīgi apsargātajai Aristoteļa Onasis privātajai salai, maskējoties par meksikāņu izcelsmes dārznieku, kur viņš slepus nofotografēja Žaklīnu kailu sauļojamies. Pirmo reizi fotogrāfijas publicētas 1972. gadā itāļu žurnālā “Playmen”, bet 1975. gadā publikācijas tiesības nopirka amerikāņu žurnāls “Hustler”. Tā gada augusta numurs kļuva par “Hustler” vēsturē vispārdotāko.

Cita starpā ne īpaši glaimojoši par Žaklīnu izteicies arī franču modes metrs Pjērs Kardēns: “Par savu lielo popularitāti viņa var pateikties tikai saviem vīriem. Viņa bija lieliska sieviete, tomēr visnotaļ viduvēja personība”. Žaklīna bija arī Kardēna kliente. Jāpiebilst, viņi iepazinās 50. gadu beigās, kad Žaklīna bija “aizmukusi” uz Kapri salu Itālijā tajā laikā, kad viņas un Džona ceļi uz laiku bija pašķīrušies.

Arī Kardēns droši pieskaitāms pie viņas “mierinātājiem” un, viss liecina, jutās viņā krietni vien vīlies. Nesen Kardēns, kurš jau sasniedzis 90 gadu vecumu, teicis presei: “Ceru, ka kaut vai mazliet palīdzēju viņai aizmirst ģimenes problēmas. Tiesa, viņa ar mani savas personīgās dzīves problēmas neapsprieda. Es arī neko nejautāju, lai gan biju par tām lasījis presē. Viņa bieži pasūtīja tērpus lielā daudzumā, norēķinoties turpat uz vietas”…

Lielāko daļu 1963. gada vasaras Žaklīna pavadīja Kenediju īrētajā mājā Skvavas salā. Viņa bija stāvoklī un tur viņai 7. augustā sākās priekšlaicīgas dzemdības. Ar ķeizargriezienu 5,5 nedēļas pirms pareizā termiņa pasaulē nāca Patriks Kenedijs, kura plaušas diemžēl nebija pietiekami attīstītas un viņš 9. augustā Bostonas Bērnu slimnīcā nomira no slimības, ko tagad dēvē par jaundzimušo respiratoro distresa sindromu. Pēc nepilniem četriem mēnešiem Dalasā Žaklīnas klātbūtnē nošāva viņas vīru Džonu.

Pametot Balto namu, Žaklīna pasūtīja, lai izgatavo bronzas plāksnīti, kuru vēlāk novietoja virs kamīna prezidenta guļamistabā. To rotāja uzraksts: “Šajā istabā dzīvoja Džons Ficdžeralds Kenedijs ar savu sievu Žaklīnu. Viņi šeit nodzīvoja divus gadus, desmit mēnešus un divas dienas, no 1961. gada 20. janvāra līdz 1963. gada 22. novembrim”. Neviena cita valsts pirmā lēdija visā valsts vēsturē neko tamlīdzīgu nav izdarījusi.

Talantīgi izmanīgā Žaklīna

ASV specdienestos katrai prezidenta sievai allaž piešķirts savs tā dēvētais operatīvais pseidonīms. Eleonoru Rūzvelti dēvēja par Ceļotāju, Betiju Fordi – par Priekšautu, Nensiju Reigani – par Varavīksni, Barbaru Bušu – par Mieru. Bet Žaklīna bija Mežģīne.

Un Mežģīne patiešām bija noslēpumaina un noslēgta. Viņa reti atsaucās piedāvājumam sniegt intervijas, par ko cita starpā saņēma skarbu atriebību no preses, kam nekas cits neatlika, kā allaž plaši apspriest viņas parādīšanos sabiedrībā, precīzāk sakot, visus viņas tērpus.

Avīžnieki iedziļinājās vissmalkākajās detaļās – no cepures formas līdz zeķu krāsai. Viņas iepirkšanās veikalos jau nākamajā dienā bija plaši atspoguļota presē. Šajās publikācijās bija daudz patiesības, bet tostarp arī ne maz izdomas. Žaklīnai katrā ziņā patika greznība. Taču viņa nekad nav līdzinājusies Teksasas miljonāru sievām, allaž zinot pareizo mirkli, kad jāapstājas. Visvairāk viņa baidījās izskatīties uzcirtusies, tāpēc viņas Baltā nama laika garderobi galvenokārt veidoja kreklveidīgas kleitas, A – veida mēteļi un kolonveida vakarkleitas. Sava vīra prezidenta inaugurācijas ceremonijā viņa ieradās, uzvilkusi vienkārša auduma Oļega Kasini pašūtu mēteli ar sīku sabuļādas apkakli un precīzā tonī pieskaņotu uzroci.

Speciālisti pauž, ka modes ziņā Žaklīna bijusi izteikts frankofils: ateljē “Balmain”, “Gres”, “Chanel”, “Givenchy” un “Balenciaga” krājumos vēl tagad esot saglabājies tieši pēc viņas mēriem izgatavots manekens, viņa tur bijusi biežs viesis. Tiesa, tikai līdz noteiktam laikam…

Pilnībā neatkarīgi no viņas pašas vēlmēm, Žaklīna bija iesaistīta lielajā politikā, un tieši kaislība uz franču stilu bija viņas visievainojamākā vieta. Katrā republikāņi allaž prata izmantot šo Žaklīnas vājību. Džona politiskā konkurenta Ričarda Niksona sieva Petija savas uzstāšanās reizēs īpaši uzsvēra, ka viņai ļoti patīk amerikāņu dizaineri, kas, viņasprāt, esot vislabākie pasaulē, tāpēc apģērbu viņa pērkot tikai Vašingtonas veikalos. Bet arī bez Niksona kundzes bija gūzma citu iemeslu, kas piespieda Žaklīnu operatīvi pārskatīt savu garderobi. Piemēram, vienu no jūtamākajiem atbalstiem Džona prezidentūras kampaņā sniedza amerikāņu šuvēju un tekstilnieku arodbiedrība “Ladies’s Garmet Worker’s Union”. Un šajā ziņā atkāpšanās ceļa Žaklīnai praktiski nebija.

Lai arī “pārsteigta pilnībā nesagatavota”, Žaklīna tomēr neapjuka, atrodot kārtējo iespēju nelielai viltībai. Viņa patiešām sāka valkāt amerikāņu dizaineru apģērbu – “Stella Sloat”, “Ben Zuckerman”, “Norman Norell”, “Oleg Cassini” –, taču lielākā daļa Žaklīnai pašūto viņu tērpu patiesībā bija viņas iecienīto Parīzes dizaineru precīzas kopijas. Runāja pat par to, ka Žaklīna joprojām saņem iekārotās lietas no “Givenchy” pa pastu, pati no tiem noplēš oriģinālās uzšuves un piešuj “galma šuvēja” Oļega Kasini iniciāļus.

Žaklīna gan nekad nav uzskatīta par modes diktatori, jo patiesībā viņas stilā nebija nekā revolucionāra. Vienīgais, ko var uzskatīt par viņas personīgo pienesumu modei, varbūt ir tablešveidīgā cepurīte, kas arī kļuva par viņas simbolu. Šā pārsteidzošā aksesuāra izcelšanās palikusi noslēpums. Tā laika presē minēts, ka “Halston” to Žaklīnai nokopējis no cepures, ko Holivudas dizainers Adrians speciāli Grētai Garbo izgatavojis 1932. gadā. Citi avoti vēsta, ka “Bergdorf Goodman” pārdevēja reiz uz viesnīcas “Waldorf Astoria” numuriņu, kurā bija apmetusies Žaklīna, atnesusi kārbu ar beretēm, un vienīgais, kas tajā reizē piestāvējis Žaklīnai, esot bijusi “Christian Dior” žokejnīca ar nagu uz aizmuguri…

Par stilu, tērpiem un lietām

Lai labāk saprastu Žaklīnas raksturīgā stila īpatnības, vispirms jāatceras, ka viņa dzimusi un uzaugusi aristokrātiskas ģimenes gaisotnē. Ģimeni agri pametušais tēvs kļuva par viņas pirmo izglītotāju eleganta stila izveidošanā, abas meitas jau kopš mazotnes vedot uz Ņūjorkas labākajiem veikaliem. Pēc vecāku šķiršanās meitenēm jau nācās ievērot gluži citas tradīcijas: mātei vislabāk patika neuzkrītošs, faktiski oficiāls stils, un viņa no meitām prasīja to pašu attieksmi pret savu tēlu. Taču tieši šis tēva elegances un mātes oficiāluma savienojums rezultāta radīja Žaklīnas raksturīgā stila pamatu – eleganci, spožumu un greznību vienlaikus. Mācību laikā Sorbonā Žaklīna noslīpēja savu stilu, bieži pētot dārgāko Parīzes veikalu skatlogus.

Žaklīna bija sieviete, kura jebkurai citai var pasniegt dzīves stila mācībstundas un pamācīt, kā pašai sevi parādīt visizdevīgākajā izgaismojumā, neskatoties uz visiem saviem netikumiem. Iespējams, daudzas viņas vietā sūrotos par dabas nodarīto netaisnību un, piemēram, pirmā izmēra krūtis censtos pieslēpt ar maisveidīgu apģērbu. Taču Žaklīna spēja prasmīgi nevis maskēt trūkumus, bet gan tieši izcelt labākās īpašības, pasaules sabiedrībai paliekot atmiņā kā elegances, iznesības un sievišķības paraugs. To nenoliedz arī viņas nelabvēļi.

Žaklīnas stilu lielā mērā noteica tieši viņas figūras un sejas nianses. Patiesībā viņu nevarēja uzskatīt par skaistu sievieti: tālu viena no otras izvietotas acis, kvadrātveida seja, minimālas krūtis, ne gluži pievilcīgas plaukstas, 41. kājas izmērs. Taču viņai bija pietiekami daiļa plecu līnija, slaidas kājas un tievs viduklis. Nepieciešamība kaut ko vienu apslēpt un citu uzsvērt noveda pie tā, ka par Žaklīnas favorītēm kļuva trapecveida kleitas ar apaļiem vai V – veida izgriezumiem, visa veida cimdi, saulesbrilles ar lieliem stikliņiem, žaketes un viegli svīteri ar ¾ piedurknēm, dubultkostīmi, “Hermes” lakatiņi, šauras kurpes. Viņas tradicionālā karē frizūra ideāli piestāvēja viņas sejai.

Tieši lielizmēra saulesbrilles ir viņas vislielākais atradums. Viņa allaž pamanījās nepieļaut, ka viņu fotografē tieši pretstatā, jo pārlieku labi zināja, ka tādā rakursā īpaši pamanāms tas, cik tālu viena no otras izvietotas viņas acis. Savukārt saulesbrilles ar lieliem stikliņiem vai biezos rāmjos šo trūkumu teicami apslēpa. Šis atradums tik ļoti iepatikās citām sievietēm, ka tieši pateicoties viņai šādas brilles kļuva par 60. gadu modes kliedzienu.

Cits Žaklīnas iecienīts paņēmiens bija svārku garums jeb, pareizāk sakot, to mini fasons. A – silueta īsās kleitiņas viņai ļoti piestāvēja, atklājot slaidās kājas un novēršot akcentu no mazajām krūtīm. Tādas kleitas viņai izskatījās tik lieliski, ka sievietes visā pasaulē burtiski drudžaini metās saīsināt arī savas kleitas un svārciņus. Pat Anglijas karaliene sāka iziet sabiedrībā pārsteidzoši saīsinātās kleitās.

Savukārt ar cimdiem Žaklīna meistarīgi uzlaboja gan vakara, gan ikdienas tērpus, un neviens pat nenojauta, ka tādējādi viņa vienkārši ne tikai slēpj ne gluži pievilcīgo plaukstu formu, bet jo īpaši viņas paraduma grauzt nagus sekas…

Dzīve pēc Džona slepkavības

Nedēļu pēc vīra Džona slepkavības, 1963. gada 29. novembrī, Žaklīna sniedza interviju žurnālam “Life”, kurā Kenedija laiku Baltajā namā salīdzināja ar mītisko karaļa Artura Kamelotu, piebilstot, ka Džons pirms došanās gulēt bieži pie sevis dungojis šim tēlam veltītās leģendārās dziesmiņas motīvu. Pēc izvākšanās no Baltā nama Žaklīna lūdza šoferiem braucienu maršrutu izvēlēties tā, lai viņai nebūtu jānoraugās uz savu iepriekšējo dzīves vietu.

Viņas mierīgo izturēšanos pēc vīra slepkavības un bērēm uzskatīja par apbrīnas vērtu. Pēc Džona nāves Žaklīna un bērni Baltajā namā uzturējās vēl divas nedēļas. 1964. gada ziemu viņi pavadīja Vašingtonas apgabalā Džordžtaunā pie Averela Gerimena, bet vēlāk nopirka māju tieši tajā pašā ielā. Taču jau tajā pašā 1964. gadā Žaklīna šo māju pārdeva un nopirka dzīvokli Ņūjorkā. Aptuveni gadu viņa godprātīgi pavadīja sērās, tikai ļoti retos gadījumos parādoties sabiedrībā.

Žaklīna sekmējusi sava nogalinātā vīra piemiņas iemūžināšanu, piedaloties dažādos memoriālajos pasākumos, tostarp Džona F. Kenedija vārda piešķiršanā ASV jūras flotes aviācijas kuģim (CV–67) un īpaša memoriāla atklāšanā Haienisportā, Džonam veltīto memoriālu atkāšanā Ranimidā Anglijā un Ņūrosas parkā Īrijā, kā arī sekoja Džona F. Kenedija Bibliotēkas būvniecības procesam.

1967. gada novembrī Vjetnamas kara laikā žurnāls “Life” Žaklīnu atzina par “neoficiālo Amerikas īpašo uzdevumu sūtni”, kas notika viņas vizītes laikā Kambodžā, kur viņa satikās ar šīs valsts vadītāju princi Sianuku. Līdz tam ASV un Kambodžas diplomātiskās attiecības kopš 1965. gada bija pārtrūkušas.

Pēc Džona noslepkavošanas par prezidentu kļuvušais Lindons Džonsons Žaklīnai piedāvāja vēstnieka amatu Francijā, taču viņa atteicās. Žaklīna nekad nav slēpusi, ka, viņasprāt, tieši Džonsons bijis iesaistīts un visieinteresētākais viņas vīra noslepkavošanā.

Žaklīnas otrā laulība

Pēc Džona nāves nokļuvusi uz pjedestāla visaugstākā pakāpiena, Žaklīna rada sevī spēkus ar godu un cieņu no tā nokāpt, turklāt vispirms jo drīz kļūstot jau par vienu no visvairāk lādētajām sievietēm ASV vēsturē, un tad atkal iemantojot savas valsts piedošanu, jo – visu laiku palika viņa pati.

Žaklīna “atrada” jaunu, precīzāk sakot, citu vīru – grieķu multimijardieri Aristoteli Onasi. Viņi bija iepazinušies vēl tajā laikā, kad Žaklīna bija jaunā ASV senatora sieva. Šajās laulībās jau gluži izteikti dominēja finansiālais aspekts. Pēc aiziešanas no Baltā nama un vīra zaudēšanas Žaklīnai nācās krietni vien ierobežot savas tērēšanās manieres, lai gan tas nenācās viegli – jau bija pierasts dzīvot ar lielu vērienu. Tas pamazām radīja virkni problēmu, un laulības ar Aristoteli viņu no tām atkal atbrīvoja. Tās, kā lēš novērotāji, bija visdārgākās kāzas pasaules vēsturē.

Ziņas par Amerikas “dzīvās leģendas” un pārbagātā grieķa gaidāmajām kāzām acumirklī aplidoja visu pasauli. Žaklīnas tautieši bija sašutuši: “Viņa nodevusi sava vīra piemiņu”, “Džons Kenedijs nogalināts otro reizi”, “Džekij, kā tu tā varēji?!” un tamlīdzīgi. Tiesa, Žaklīna nepalika parādā: “Viņi nogalināja manu vīru un vēl iedrošinās mani nosodīt?” Viņas lēmums nebija maināms. Kāzas notika 1968. gada 20. oktobrī. Grieķijas salā Skopio pareizticīgais arhimandrīts salaulāja Žaklīnu Kenediju un Aristoteli Onasi. Ceremonijā piedalījās Žaklīnas bērni, viņas māte un patēvs. Aristotelim bija 62 gadi, Žaklīnai – 39.

Kopš tā mirkļa Žaklīna kļuva pilnībā neatkarīga no Kenediju klana labvēlības un līdzekļiem. Bērnu nākotne patiešām bija nodrošināta. Tostarp arī viņas pašas. Skorpio salā viņai bija 72 kalpotāji. Aristotelis viņai nodrošināja arī greznu dzīvokli Parīzē, īpašumu Montevideo, ekskluzīvu dzīvokli Ņūjorkas Piektajā avēnijā. Un visviet personīgo kalpotāju komanda. Viņai otrā vīra sadāvināto briljantu kopējais svars bija mērāms kilogramos. 60 000 dolāru vērts sabuļādas kažoks šajā kolekcijā bija tikai tāds nieciņš. Viņai bija viss – nemitīgi kruīzi, ceļojumi, rolsroisi, miesassargi, ievērojamu slavenību kompānija. Visi rēķini tiešā ceļā nokļuva Aristoteļa galvenajā birojā, un tos personīgi apmaksāja pats magnāts. Viņš teica: “Dievs ir liecinieks, ka viņa ir daudz cietusi, tāpēc lai tikai pērk visu, ko vien vēlas”.

Neskatoties uz to, viņi praktiski nedzīvoja kopā: Žaklīna galvenokārt Ņūjorkas dzīvoklī, Aristotelis – Parīzes viesnīcā “Pierre”. Pirmajā laulībā mīlēja un cieta viņa, otrajā – mīlēja viņu un, iespējams, viņas dēļ arī cieta. Daudzi, ne tikai Aristotelis.

Vairs nejūtoties Kenediju klana apgrūtināta, Žaklīna pirmo reizi dzīvē sāka pa īstam izklaidēties. Viņa valkāja cieši pieguļošus džinsus, sporta kreklus, zem kuriem nevilka krūšturi, ekstravagantus svārciņus un vieglprātīgas cepurītes. Aristotelis pacietīgi viņai neko neliedza. Tostarp viņi ne tikai salīdzinoši reti bija kopā, vēl vairāk – ne viens, ne otrs īpaši neslēpa, ka viņiem šīs laulības ir tikai sava veida abpusēji izdevīgs darījums. Žaklīna ieguva naudu, bet Aristotelis, kurš jau bija pieradis iegādāties tikai vislabāko un visdārgāko, tādējādi apmierināja savu patmīlību, jo, raugi, apprecējis pasaulē vispopulārāko sievieti.

Aristotelis katru mēnesi kabatas naudas veidā piešķīra Žaklīnai 300 000 dolāru, kas ļāva beidzot pilnus apgriezienus uzņēmušās Žaklīnas trakošanas kaislei izpausties pilnībā. Viņa teju vai drudžaini uzpirka Valentino, Īva Senlorāna, Diora un Živanši kolekcijas. Reiz kādā Ņūjorkas Piektās avēnijas veikalā Žaklīna dažu minūšu laikā viegli iztērēja 50 000 dolāru. Lai būtu vieglāk izprast viegli satrakojušās bagātnieces neprātīgo vērienu, var atgādināt, ka tajā laikā vidējais ASV iedzīvotāja ienākums gadā bija aptuveni 9000 dolāru…

Kur ir tā laime? Kur?

Tomēr laulības ar Žaklīnu neizdzina no Aristoteļa sirds savu patieso mūža mīlestību Mariju Kalasu. 1970. gada maijā viņš apmeklēja leģendāro dziedātāju Parīzē. Kad Aristotelis sēdēja viņai līdzās, viņš uzlika roku viņas gurniem un, kā vēlāk izteicās, atkal sajutās laimīgs: “Cik patīkami bija atkal sajust Marijas resnos gurnus! Žaklīnai taču ir tikai kauli un āda”.

Aristotelis bieži tikās ar Mariju, visbeidzot, viņi arī vairs neslēpa savas attiecības. Marijai acīmredzami piemita tas, ko Aristotelis neguva no Žaklīnas. Viņš varēja pilnā mērā uzticēties Marijai, kura allaž neviltoti interesējās par viņa lietām, neslēpti sajūsminājās par panākumiem biznesā. Savukārt Žaklīna par viņu praktiski vispār neinteresējās, tikai regulāri ceļoja no Eiropas uz Ameriku un atpakaļ. Tā viņi dzīvoja visu laulību laiku. Un Žaklīnai patiesībā nebija nekādu iebildumu pret Aristoteļa aizraušanos ar Mariju.

Tomēr, arī neskatoties uz regulāro tikšanos ar Mariju, Aristotelis joprojām jutās neapmierināts. Arī jau pieaugušie viņa bērni arī sāka sarūpēt aizvien jaunus pārsteigumus. Viņa meita Kristīna 20 gadu vecumā slepus apprecējās ar 48 gadus veco nekustamā īpašuma mākleri, tādējādi izraisot tādu tēva dusmu izvirdumu, ka viņš izslēdza viņu no mantinieku loka un jau pēc gada panāca viņas izšķiršanos. Savukārt viņa dēls Aleksandrs gāja bojā autokatastrofā, un Aristoteļa bēdas bija lielas un patiesas. Žaklīna pārliecinošu turpināja tikai un vienīgi izklaidēties, pats viņš strauji savecēja. Vienīgā būtne, kurai varēja uzticēties, bija Marija.

Aristotelis vairs necentās izlikties, ka viņa ģimenes dzīve rit gluži normāli, un vairs cilvēkos neparādījās kopā ar Žaklīnu, kura tolaik jau vispār dzīvoja Ņūjorkā. Tiesa, Žaklīna pat nenojauta, ka Aristotelis gatavojas šķirties. Lai šim nolūkam piemeklētu iespējami labāku attaisnojumu, viņš noalgoja privātdetektīvu, kuram vajadzēja pieķert Žaklīnu neuzticībā. Intervijās Aristotelis beidzot sāka žēloties par Žaklīnas izšķērdīgo dzīves veidu.

Žaklīna uz Grieķiju atlidoja tikai tad, kad viņai paziņoja, ka Aristotelis ir nopietni savārdzis. Odiozo miljardieri pēc Žaklīnas pieprasījuma pārveda uz amerikāņu hospitāli netālu no Parīzes. Piecas nedēļas Aristotelis pavadīja pusnemaņā, viņam veica operāciju. Žaklīnai neatļāva dežūrēt pie sirdzēja, viņas vietā tur uzturējās Aristoteļa māsas un meita. Žaklīna neslēpa, ka ne nieka nejūtas sarūgtināta par tādu notikumu gaitas risinājumu, viņa krietni vien bezbēdīgi draugu kompānijā pastaigājās pa Parīzi, iepirka apģērbu, apmeklēja frizētavas. Kad viņai paziņoja, ka Aristotelim kļuvis labāk, Žaklīna mierīgi iekāpa lidmašīnā un aizlidoja uz Ņūjorku. Pēc nedēļas, 1975. gada 15. martā, sestdienā, Aristotelis Onasis nomira.

Aristoteļa ģimene, kuras lietas pārņēma viņa meita Kristīna, sākotnēji piešķīra Žaklīnai “pensiju” – 155 000 dolāru gadā, un tikpat bija ieplānots izmaksāt arī abiem viņas bērniem. Žaklīnai, lai saņemtu Aristoteļa testamentā novēlēto un vēlāk ar juristu palīdzību atkaroto naudu, bija jāapliecina, ka viņa pilnībā un uz visiem laikiem saraus jebkādas saites ar šo ģimenei, un viņa tam bez šaubīšanās piekrita.

Neskatoties uz visu, Žaklīna atzinusi: “Aristotelis Onasis mani izglāba tajā mirklī, kad mana dzīve bija iegrimusi tumsā. Viņš man daudz nozīmēja. Kopā ar viņu es iemantoju mīlestību un laimi. Mēs piedzīvojām daudz brīnišķīgu mirkļu, kurus es nekad neaizmirsīšu, un par kuriem viņam būšu pateicīga mūžīgi”. Katrs lai pats vērtē, cik lielā mērā var uzticēties šiem viņas vārdiem…

Marija Kalasa Aristoteli pārdzīvoja tikai par diviem gadiem. Pēc mīļotā vīrieša nāves viņa dzīvoja ļoti noslēgti, atsakoties pilnībā no visiem uzaicinājumiem.

Jaunā dzīves garša

Pēc Aristoteļa nāves Žaklīna tagad bija ne tikai gudra, skaista un iekārojama, bet arī patiešām ļoti bagāta, un tas viņas dzīvei piešķīra īpašu garšu. Jau otro reizi kļuvusi par atraitni, Žaklīna burtiski it kā pamodās no miega. Tagad viņa patiešām varēja dzīvot tā, kā pati gribēja, nevis tā, kā to no viņas pieprasīja citi. Varbūt liksies paradoksāli, taču viņa atgriezās pie tā, ar ko vispār uzsāka savu karjeru, proti, pie izdevējdarbības. Tikai ar to atšķirību, ka viņa to vairs nedarīja iztikas minimuma cienīgas algas dēļ, bet gan pati savam priekam.

46 gadu vecumā viņa iekārtojās darbā par redaktori izdevniecībā “Viking Press” ar formālo atalgojumu 200 dolāri nedēļā, bet vēlāk pārgāja uz izdevniecību “Doubleday”. Viņa nodarbojās ar memuāru un mākslas albumu sagatavošanu izdošanai. Lielākais šā perioda Žaklīnas sasniegums ir līgums ar Maiklu Džeksonu par viņa autobiogrāfijas publicēšanu. Tostarp prese sajūsminājās par to, ka Žaklīna pati sev pagatavo kafiju, strādā kabinetā bez logiem un pati atbild uz visām vēstulēm. Arī neskatoties uz to, ka neskaitāmi tūkstoši rakstīja viņai tikai vienā nolūkā – lai iegūtu viņas autogrāfu.

Jāpiebilst, ka viņas pēdās gājusi arī meita Kerolaina, kura kļuva par izdevuma “New York Daily News” korespondenti.

Žaklīna jutās patiesi laimīga, un šo sajūtu pastiprināja arī tas, ka līdzās beidzot bija vīrietis, kurš viņu patiesi mīl – dimantu brokeris jeb spekulants un vairāku ar šo tirdzniecību saistītu holdinga uzņēmumu īpašnieks Moriss Templmens. Viņi vispār iepazinās jau 1962. gadā, kad Moriss kļuva par viņas finanšu padomnieku. Pateicoties viņam Žaklīnas kapitāls četrkāršojās, sasniedzot 120 miljonus. Žaklīnas dēļ viņš pameta sievu un trīs bērnus. Savas attiecības viņi gan oficiāli nenoformēja.

Savas dzīves pēdējos gados Žaklīna atkal satuvinājās ar pirmā vīra Džona ģimeni, bieži apmeklēja Džona F. Kenedija Memoriālo muzeju. Viņa galvenokārt dzīvoja vai nu īpašumā netālu no Ņūjorkas, vai Parīzē, joprojām kaismīgi kolekcionēja antikavariātu, apmeklēja kultūras pasākumus un nodarbojās ar labdarību, atbalstot fondus, kas vāca līdzekļus cīņai ar onkoloģiskajām slimībām.

Savā ziņā arī elegants noslēgums

1994. gada janvārī Žaklīnai diagnosticēja limfātiskās sistēmas audzēju jeb limfomu, ko, atbilstoši dažiem avotiem, izraisījusi matu krāsa, ar ko Žaklīna ilgus gadus maskēja ātri sirmot sākušos matus.

Sabiedrību par viņas diagnozi informēja jau februārī. Sākotnēji, kā jau allaž, gan ārsti, gan ģimenes locekļi bija noskaņoti optimistiski. Žaklīna bija vairāk nekā kaislīga smēķētāja – trīs paciņas cigarešu dienā viņai joprojām bija nieks (un tas patiešām ir daudz). Viņai bija jāspēj atteikties no šīs vājības, taču tas nebija ne saslimšanas iemesls, ne arī glābiņš.

Jāpiebilst, arī šo dzīves triecienu Žaklīna uztvēra sev raksturīgajā vēsajā mierā, ne mirkli neizrādot, ka kaut kas ar viņu varētu būt “ne tā”. Viņa turpināja ierasties darbā izdevniecībā, labvēlīgi smaidīja, pati sev sagatavoja kafiju. Tiesa, dažkārt neizdevās no kolēģiem noslēpt plāksteri vai asinsizplūdumu – injekciju pēdas. Taču kopumā Žaklīna izturējās kā neuzvaramā: viņa līdz pat pēdējam mirklim turpināja ikdienas darbu izdevniecībā, lai gan nācās ievērojami samazināt slodzi. Aprīlī audzējs sāka strauji dot metastāzes. Pienāca diena, kad viņa zaudēja samaņu un viņu vajadzēja nogādāt slimnīcā. Un tā nav leģenda, bet gan fiksēts fakts, ka tūlīt pēc atjēgšanās slimnīcas palātā, viņa vispirms lūgusi sazināties ar kādu bērnu literatūras rakstnieku un informēt viņu, ka uz tajā dienā sarunāto lietišķo tikšanos nevarēs ierasties.

Interesanti, ka pēc Žaklīnas nāves daudzi autori, kuri bija strādājuši ar viņu, diemžēl pameta izdevniecību “Doubleday”. Viņi vienkārši vairs nespēja bez viņas sadarboties ar to. Kolēģi teikuši, ka Žaklīnu mazāk interesējis sacerējuma sižets, bet vairāk darbs ar pašu autoru. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē auklējusies ar rakstniekiem, rūpīgi audzinot viņus gluži kā gadīga māte. Pēc viņas nāves bāreņiem tur vairs nebija nekā darāma.

Saistītie raksti

Savu pēdējo pārbraucienu uz mājām no Ņūjorkas Prezbiterāņu hospitāļa viņa veica 1994. gada 18. maijā. Uz ielas pie viņas dzīvokļa bija sapulējies prāvs laba vēlētāju, pielūdzēju, tūristu un reportieru pulks. Žaklīna Kenedija – Onasis nomira miegā 1994. gada 19. maijā pulksten 22:15 64 gadu vecumā. Paziņojumā par viņas nāvi dēls Džons pauda: “Mana māte nomira savu draugu un ģimenes lokā, viņas grāmatu, visu to lietu un cilvēku, kurus viņa mīlēja, ieskāvumā. Viņa to izdarīja savā veidā un atbilstoši saviem nosacījumiem, un mēs visi par to jūtamies laimīgi”. Viņas bērēs prezidents Bils Klintons teica: “Dievs viņai daudz devis un uzlicis arī smagu nastu. Viņa to nesa ar cieņu, graciozi un uzrādot neparasti veselu saprātu”.

Žaklīnas bēres notika 1994. gada 23. maijā Svētā Ignātija Loijolas baznīcā Manhetenā, proti, turpat, kur viņu 1929. gadā kā bezpalīdzīgu zīdaini nokristīja. Atbilstoši pašas paustajai vēlmei, Žaklīna apglabāta līdzās vīram prezidentam Džonam F. Kenedijam un viņu abu nedzīvai piedzimušajai meitai Arabellai Ārlingtonas nacionālajā kapsētā Virdžīnijā.

LA.lv