Mobilā versija
+3.7°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
9. novembris, 2017
Drukāt

Veiksmīgākās kara taktikas izstrādātas jau pirms tūkstošiem gadu un tiek lietotas joprojām (1)

Foto no Okupācijas muzeja krājumaFoto no Okupācijas muzeja krājuma

Ilustrativs attēls. Kurzemes nacionālo partizānu Kabiles grupa 1946. gada septembra sākumā.

“Karš ir darbība, kuras mērķis ir piespiest ienaidniekus darīt to, ko mēs vēlamies. Tā ir briesmu pilna pasaule, tādēļ drosme ir pirmā prasība karavīram,” tā teju pirms diviem simtiem gadu rakstīja militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics.

Šokēt, pārsteigt, piemānīt – izrādās, taktiskās idejas, kā uzvarēt pat daudz spēcīgāku ienaidnieku nav mainījušās gadsimtiem ilgi, kaut arī šodien karš var šķist citāds.

Spilgtu Irākas kara epizodi atklāj seriāls “Ilgais ceļš mājup”, kas “National Geographic” būs skatāms no 12. novembra. Tā centrā ir ASV Pirmajā kavalērijas divīzijā dienošie karavīri un viņu ģimenes 2004. gada aprīlī, kad starptautiskās koalīcijas spēki Sadrā, Bagdādes pievārtē piedzīvoja smagu nemiernieku uzbrukumu. Lai iespējami autentiski atveidotu “Melnās svētdienas” notikumus, radošā grupa tikās ar reālajos notikumos iesaistītajiem cilvēkiem, bet daļa seriāla filmēta divīzijas mītnes vietā Forthūdā, Teksasā.

Pirms tam “National Geographic” ir apkopojis piemērus par sendienās un šodien bieži izmantotām kara taktikām, kuras militāro ekspertu vērtējumā ir ļoti iedarbīgas.

Izaicinošs uzbrukums no slēpņa: kauja Teitoburgas mežā (9. gads p.m.ē.)
Pretinieka pārsteigšana var sniegt objektīvi vājākajai pusei labākas iespējas, bet slēpņi prasa pacietību un labu sagatavošanos. 9.gadā p.m.ē. Romas karavadonis Publijs Kvintīlijs Vārs kopā ar vairākiem leģioniem, kavalēriju un kājnieku kohortām bija ceļā uz jauniegūtām ģermāņu teritorijām, kad viņu sasniedza ģermāņa, Romas pilsoņa Arminija ziņa par sacelšanos. Romieši devās norādītajā virzienā, bet kalnainajā Teitoburgas mežā viņiem no slēpņiem uzbruka Arminija spēki. Pēc trīs dienām dzīvi palikušie meklēja patvērumu Kalkrīsas kalnā, ziemeļos no mūsdienu Osnabrikas, bet Vārs izdarīja pašnāvību. Ģermāņiem pietika pacietības gaidīt īsto mirkli izaicinošam uzbrukumam.

Negaidīts uzbrukums: “Melnā svētdiena” Sadrā, Bagdādē (2004)
Sadra ir nabadzīga, blīvi apdzīvota Bagdādes priekšpilsēta. 2004.gada 4.aprīlī ASV 1.Kavalērijas divīzijas patruļa, kas pavadīja notekūdeņu savākšanas cisternas, kādā ielā sadūrās ar degošām riepām un no betona stabiem, tirgus stendiem, u.c. drazām sabūvētām barikādēm. Tumšie dūmi redzamību samazināja līdz 300 metriem, nemiernieki ar granātmetējiem šāva no jumtiem. Līdzīgos slazdos iekļuva arī citas patruļas. Šajā laikā noslēgumam tuvojās plaša ASV militārpersonu rotācija Irākā, 130 000 karavīru atgriezās mājās, bet 110 000 – ieradās vietā. Urdošo saspīlējumu, kas pamazām brieda starp ASV armiju un iedzīvotājiem, kā arī rotācijas radīto neziņu par vietējās situācijas niansēm izmantoja musulmaņu kleriķis, reiz ietekmīgas politiķu dzimtas pārstāvis Muktada al Sadrs. Viņš līdz tam formāli atbalstīja starptautiskos spēkus, bet nu “apmeta kažoku uz otru pusi” un sarīkoja negaidītu uzbrukumu. Pēc uzbrukuma ASV savu atrašanos Irākā vairs neuzskatīja par miera uzturēšanas misiju, bet gan par cīņu pret iekšējiem nemierniekiem.

Aplenkums un blokāde: operācija “Urāns” (1942), kaujas par Alepo (2016)
Negaidīta ienaidnieka parādīšanās flangos vai aizmugurē grauj karavīrus emocionāli. Ja armija tiek aplenkta, pārtrūkst arī apgāde un uzbrukumu var gaidīt no visām pusēm. Pilnībā aplenktiem spēkiem ir tikai divas iespējas: mēģināt izlauzties vai arī cīnīties līdz nāvei. Šis klasiskais kara manevrs ir izmantots vairāku ļoti izšķirīgu uzvaru gūšanai. Otrajā pasaules karā tas izmantots kaujās pie Staļingradas, operācijas “Urāns” laikā. Trīs armijas grupējumu pretuzbrukums sākās 1942.gada 19.novembrī ar masīvu smagās artilērijas uzbrukumu rumāņu un itāļu armiju pozīcijām abās pilsētas pusēs, pēc tam cīņā tika sūtīti trīs tanku korpusi. Ātrums un postošā artilērijas uguns ļāva teju pilnībā aplenkt te karojošos hitleriskās Vācijas spēkus un tos iznīcināt.

Savukārt par vienu no brutālākajiem aplenkumiem mūsdienu karā var uzskatīt kaujas par Sīrijas lielāko pilsētu Alepo, kad laikā no 2014. līdz 2016.gada vasarai Sīrijas diktatora Bašara al Asada armija pilnībā aplenca daļu pilsētas, atstājot bez apgādes aptuveni 50 tūkstošus civiliedzīvotāju. Gada nogalē al Asada spēki pilnībā pārņēma kontroli pār Alepo.

Šokējošs uzbrukums: trešais krusta karš, kauja pie Arsūfas (1191)
Reizēm kritiskos brīžos pretinieka nodomus var izjaukt ar šokējošu uzbrukumu. Piemēram, Trešā krusta kara (1189 – 1192) laikā pie Arsūfas, tagadējā Izraēlas teritorijā, satikās eiropieši Ričarda Lauvassirds vadībā un musulmaņi karavadoņa Saladina vadībā. Ričards vēlējās atgūt Jeruzalemi, tādēļ ar savu armiju devās ieņemtās Akras virzienā. Smagajās bruņās tērptie krustneši vairākas dienas pacietīgi ciešā ierindā maršēja zem Saladina armijas bultu krusas, līdz daļa neizturēja un devās pēkšņā pretuzbrukumā. Tam pievienojās pārējie eiropieši. Efekts bija dramatisks – Saladina armija apjuka un bēga.

Izlūkošana: Pirmais pasaules karš Latvijas teritorijā (1915)
Bieži vien uzvara kaujā vai pat visā karā balstās uz aktuāliem un akurātiem datiem par ienaidnieka nodomiem un kaujas spējām. Izlūki, spiegi, sauciet kā gribat, ir īpaši apmācīti cilvēki, kuri mēģina iegūstot nepieciešamo informāciju. Kā izdevumā “Tēvijas sargs” rakstīja Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Klāvs Zariņš, Pirmā pasaules kara gados arī daudzi Latvijas iedzīvotāji, riskējot ar savu dzīvību, devās pāri frontes līnijai. Par spiegošanu vācu labā maksāja labu naudu, tādēļ kara izraisītā līdzekļu trūkuma dēļ to darīja pat skolēni. Daļa spiegu bija krievu un vācu dubultaģenti, kuri vēlējās izvairīties no karadienesta. 1915.gadā Liepājā krievu aģentūra savervēja 17 gadīgu skolnieci – Skaisto Anniņu, kas strādāja par viesmīli. Viņai bija iedota Baltijas jūras līča karte ar nepareizi atzīmētām Krievijas flotes izliktām mīnām. Pēc šīs kartes 1916. gadā piekrastē pie Igaunijas tika iznīcināti vācu kuģi, kad tie iebrauca ūdeņos, kur bija izliktas jūras mīnas.

Maldināšana: “Q-Ships” Atlantijas okeānā (1915)
Maldināšana būs veiksmīga, ja pretinieki mainīs reālos plānus. Pirmā pasaules kara laikā britu Karaliskā flote Atlantijas okeānā izmisīgi centās aizsargāt savus kuģus pret vācu zemūdenēm. Tika pamanīts, ka vācieši dod priekšroku uz bākas nostiprināta, mazāk sarežģīta bruņojuma izmantošanai. Tāpēc izveidoja mulāžas – ar slepeniem ieročiem aprīkotus civilos kuģus, kurus nodēvēja Kvīnstaunas (Īrija) vārdā par “Q-Ships”. Tilpnes piepildīja ar kokiem, tādējādi tie turpināja peldēt pat tad, ja tika torpedēti. “Q-Ships” nosūtīja uz vietām, kur bieži bija manītas zemūdens. Kad vācu peldlīdzekļi uzpeldēja, britu kuģi nometa sānu paneļus un atklāja uguni. Tā tika nogremdēta zemūdene “U-27”, kas pie Anglijas dienvidrietumu krastiem medīja kārtējo tirdzniecības kuģi.

Partizānu karš: mežabrāļi Latvijā (1944-1956)
Pareizi organizētas partizānu vienības spēj sasniegt izcilus panākumus. Taču partizāni nespēj darboties bez vietējo iedzīvotāju atbalsta ne izlūkošanā, ne apgādē, ne militārajās operācijās. Ja tāda nav, tad bruņotās grupas mūžs nav ilgs. Latvijā pēc Otrā pasaules kara izveidojās nacionālo partizānu (mežabrāļu) kustība, proti, cilvēki, kas nevēlējās vai kuriem nebija iespējas legāli dzīvot padomju varas apstākļos, uzbruka tās pārstāvjiem. Zināms, ka mežabrāļu kustībā iesaistījās vairāk nekā 20 000 cilvēku, kas veica 2659 uzbrukumus, iznīcināja 2208 un ievainoja 1035 padomju darbiniekus. Atbalsts mežabrāļiem apsīka pēc 1949.gada 25.marta deportācijām, pēdējā partizānu grupa padevās 1956. gada oktobrī.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vai Latvijas kara akadēmijā māca partizānu kara taktiku, kas mazai valstij ir būtiska konflikta gadījumā?
    Baidos, ka nē, jo priekšroka virsnieku apmācībai tiek dota pozīciju karam ar lielu tehnikas un cilvēku
    daudzumu. Bet to var atļauties tikai lielas valstis, kam ir lieli cilvēku un materiālie resursi. Bet šāda taktika
    nemaz nav piemērota mazai valstij, ģenerāļu kungi! Tāpat kā muļķības ir priekšstats, ka valsti nosargās
    daži profesionāļi un pārāk lielā paļāvība uz NATO palīdzību. Valsts ir jāaizstāv mums pašiem!

Draugiem Facebook Twitter Google+