Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
31. janvāris, 2014
Drukāt

Veiksmīgās lozes nams
. Ciemos Kandavas novada sakoptākajā sētā (8)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Zināju, ka Līvānos ir neliela ieliņa, kas nodēvēta šīs pilsētas vārdā, bet nenojautu, ka arī Kandavas novada Matkules pagastā ir Līvānu iela. Un šajā ielā, namā ar kārtas numuru 1, dzīvo Ilga un Māris Plezeri. Ielā atrodas piecas Līvānu mājas. Bet Plezeru ģimenes nams ir atšķirīgs no pārējiem. Ne tikai ar to, ka tam uzlikts sarkans jumts.

Pie mājas vārtiņiem plāksnīte, uz kuras rakstīts – uzmanību, nikns saimnieks! Pēc tās uzreiz var spriest, ka saimniekiem ar humora izjūtu viss ir kārtībā. Pārlūkojot apkārtni, top skaidrs, ka Ilgas un Māra mājai atvēlēta lielāka zemes platība nekā pārējām līdziniecēm. Arī bijusī saimniecības ēka pārvērsta līdz nepazīšanai. Virs ieejas durvīm novietots balvā saņemtais pakavs un gravējums ar vārdiem – Kandavas novada sakoptākā sēta 2013. Todien, kad viesojamies, daiļā sēta ir apbārstīta ar caurspīdīgu sniega kārtiņu. Taču tā nav tik bieza, lai saimnieki ļautos savai iecienītajai distanču slēpošanai pa mājas plašo pagalmu.

“Es gan labāk tīru sniegu ap mājām nekā slēpoju, bet vīrs uztaisa trasīti un tad nekas cits neatliek kā likt slēpes pie kājām. Un tad mēs visi slēpojam, vīrs, es un kopā ar mums trasē dodas arī kaķītis Cēzariņš un suns Nero,” stāsta Ilga.

Māris skaidro, ka māja ar plašo sētu nav iegūta pa blatu, visu izšķīrusi laimīgā loze. “Es tolaik nemaz nealku pēc savas mājas. Mēs dzīvojām trīsistabu dzīvoklī, kurā bija nodrošināta centrālā apkure. Strādāju kolhozā par celtniecības brigadieri. Kad 1991. gadā tika uzceltas piecas Līvānu mājas, priekšsēdētājs teica – stājies rindā. Jaunuzceltās mājas tika lozētas. Es paņēmu to numuru, kas palika pāri, un tā mēs arī tikām pie šīs mājas. Vēlāk to privatizējām par pajām. Tāpat arī kūtiņu un govi.”

Gadu ritumā kūtiņa pārveidota par pirti un atpūtas ēku. Māris skaidro, ka vispirms bijušajā vistu novietnē izveidojis istabiņu, jo jaunākā meita Mairita uzstājusi, ka vajadzīga vieta, kur patusēt ar draudzenēm. Pēc tam saimniekam radās ideja par pirts izveidi. Viņam visi būvniecības darbi ir pa spēkam, jo ir diplomēts celtnieks, kurš vēlāk pārkvalificējies par skolotāju. Tagad abi nokļuvuši pensionāru godā. Lai arī Ilga smej, ka viņu labākais vaļasprieks vasarā ir apsēsties šūpuļkrēslā un priecāties par skaisto apkārtni, tomēr viņi pieder pie aktīvā dzīvesveida cienītājiem.

“Man vienmēr paticis sportot. Skriešana, braukšana ar riteni, šaušana mērķī, slēpošana. Šoziem nevaru vien sagaidīt kārtīgu sniegu. Kandavas novadā katru ziemu tiek rīkotas slēpošanas sacensības “Pīrādziņi”. Par katru noslēpoto apli iegūst vienu pīrādziņu. Es nekad šajās sacensībās neesmu saņēmis mazāk par divdesmit pīrāgiem. Mums abiem ar sievu ļoti patīk dejot. Novadā katru mēnesi notiek pensionāru vakari, un mēs cenšamies tajos ņemt līdzdalību. Agrāk es par šiem pasākumiem neizrādīju interesi. Tad man pajautāja – kāpēc ar Ilgu nepiedalāties pensionāru vakaros? Atteicu – esmu jauns, ko es tur darīšu? Reiz Matkules meitenes palūdza, lai aizved viņas uz pensionāru balli Kandavā. Un tad es pirmo reizi skatīju tādu ainu – tiklīdz sāk skanēt mūzika, tā pāris sekundēs deju placis ir pilns ar dejotājiem. Kopš tā laika mēs ar Ilgu cenšamies braukt uz visiem senioru pasākumiem, kas notiek tuvākajā apkārtnē – Pastendē, Vānē, Kabilē. Vispirms izdancinu savas Matkules meitenes, pēc tam visas pārējās, kuras patīk,” paskaidro Māris. Ilga smaidot piebilst, ka viņa jau arī nesēž malā, kamēr vīrs dancina citas.

Viņi abi ir lieli jokotāji un smējēji. Vienīgi tad, kad tiek pieminēta izsūtīšana uz Sibīriju, Māris top ļoti nopietns un viņam aizlūst balss. Sibīrijas laiku ir piedzīvojuši abi, tikai atmiņas par to ir atšķirīgas. Ilgai tās ir gaišākas. “Kā sešgadīgs bērns atceros liktenīgo rīta stundu, kad mūsu mājās ienāca krievu zaldāts, mamma raudāja un lika maisos mūsu mantas. Kaimiņi bija brīdinājuši tēvu, lai nedodas mājās, bet viņš atteicis – nepieļaušu, ka sievu un meitas vienas izved. Braucām lopu vagonā un es, guļot uz lāvas, dziedāju. Jutos laimīga, jo biju kopā ar vecākiem. Sibīrijā man pat bija mājskolotāja, kura mācīja latviešu valodu. Kad atgriezos dzimtenē, man bija jāmācās 5. klasē un diktāta rakstīšana latviešu valodā nesagādāja nekādas grūtības.”

Mārim gan ir cits stāsts par tā laika pārdzīvojumiem. “Manam tēvam bija paraugsaimniecība Zemgalē, Anneniekos. Taču mūsu ģimeni neizsūtīja no mājām. Mēs kara laikā devāmies bēgļu gaitās, nokļuvām Matkulē. Mūžam nesapratīšu, kāpēc mēs, tolaik jau pliki un nabagi, nokļuvām izvedamo sarakstā. Mammai uz rokām bija zīdainis. Sibīrijā visi mani saukāja par fašistu. Nācās aizstāvēt savu godu, kaujoties ar vietējiem puišeļiem. Atšķirībā no Ilgas man tur nebija privātskolotājas, tāpēc arī neiemācījos pareizi rakstīt latviešu valodā. Atceros pirmo diktātu, ko rakstīju, kad biju jau atgriezies Latvijā. Man tajā bija sešdesmit pareizrakstības kļūdas. Es dzimtenē sajutos kā citas šķiras cilvēks. Runāju ar krievisku akcentu, un vietējie puikas mani apsaukāja par Vaņku,” sāpīgās atmiņās dalās Māris. Tomēr skolu viņš pabeidza bez trijniekiem un iestājās toreizējā Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē. Ilga izvēlējās apgūt pārtikas tehnoloģijas specialitāti Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Viņu abu iepazīšanās ir kā no seriāla. Mārim ir pieci brāļi, bet Ilgai – četras māsas. Viens no Māra brāļiem bija noskatījis Ilgas māsu, ar kuru arī apprecējās. “Pirmo reizi Ilgu ieraudzīju viņas mammas dzimšanas dienas svinībās Kazdangā. Ilga man uzreiz iekrita acīs, aicināju viņu pastaigāt pa parku. Taču mūsu mīlestība tā pa īstam uzplauka, abiem esot tālienē. Mani iesauca padomju armijā, un dienesta vieta bija Azerbaidžāna,” tiktāl stāsta Māris, un Ilga turpina: “Studiju laikā man nāca piedāvājums turpināt mācības Odesā. Gribējās izaicinājumu, labi pratu krievu valodu, tāpēc piekritu. Nenožēloju, tie bija skaisti gadi. Māris man no armijas rakstīja mīlestības vēstules. Es uz viņa piecām vēstulēm spēju atbildēt ar vienu.”

Māris smej, ka armijā bija daudz brīva laika rakstīšanai. Taču skaistais mīlestības laiks sākās, kad abi varēja būt kopā. “Es strādāju Rīgas gaļas kombinātā, Māris vēl studēja. Mūsu kāzas pasteidzināja Māra mamma. Dēls nebrauca uz mājām, un viņa saprata, kas notiek. Pasaulē nāca mūsu pirmdzimtā, meita Solvita. Rīgas pieticīgais miteklis nebija piemērots mazam bērnam. Māra vecāki dzīvoja Matkulē, tāpēc pārcēlāmies pie viņiem. Taču divām saimniecēm nebija viegli sadzīvot. Pārcēlāmies uz kolhoza siltumnīcu, dzīvojām mazā istabiņā virs katlumājas. Māris pārgāja studēt neklātienē, strādāja kolhoza dārzniecībā,” stāsta Ilga. Taču drīz vien jauno speciālistu aicināja uzņemties celtniecības brigadiera pienākumus. Toties Ilgai izsenis jau bija sapnis strādāt skolā. Un tas piepildījās. Toreizējā Matkules skolas direktore bija viņu ievērojusi un piedāvāja kļūt par ķīmijas un ģeogrāfijas skolotāju. Šis darbs izrādījās Ilgas īstais aicinājums, un ar laiku viņa kļuva par skolas direktori. Taču tad, kad skolai vajadzēja mājturības skolotāju, atklājās, ka arī Mārim piemīt pedagoģiskais talants. “Man nebija attiecīgās izglītības, tādēļ mācījos kursos, nācās apgūt visu, kas paredzēts skolas mācību programmā. Saņēmu nepieciešamo atestātu un varēju skolēniem mācīt arī fiziku,” pastāsta Māris.

Ilga slavē vīru, ka viņš bijis lielisks skolotājs. Māra prasmes novērtējuši ne tikai skolēni, bet arī kolēģi. Mājturības priekšmeta olimpiādēs rajona mērogā pirmās vietas bijušas garantētas. Bet tagad Ilgai un Mārim lielāko prieku sniedz jaunākais mazdēliņš Kristers, kuram ir astoņi mēneši. “Mums ir ļoti mīļi lielie mazbērni – Ilzīte, kurai 22 gadi, un Kristaps, kurš ir gadu jaunāks par māsu. Taču es tik ilgi nebiju turējis rokās mazu bērnu, tagad ir tā lieliskā iespēja,” priecājas vectētiņš Māris. “Lielā meita Solvita mums savulaik teica, ka ļoti ilgojas pēc māsiņas. Viņai gan nācās ilgi gaidīt, jaunākā meita Mairita nāca pasaulē, kad Solvitai jau bija desmit gadi. Solvitai ir savs konditorejas izstrādājumu uzņēmums, veikali. Uzņēmīgais znots Ivo radījis savu kokdarbnīcu, kurā gatavo logus, durvis. Viņu meita Ilze patlaban Amerikā studē biznesu un spēlē basketbolu. Savulaik viņa bija Latvijas izlasē U-18, bet tad pavērās iespēja mācīties un spēlēt basketbolu Amerikā. Šogad viņa pabeigs studijas un atgriezīsies Latvijā. Nākotnes plāni Ilzei ir grandiozi, bet pagaidām tos nedrīkstu izpaust. Mazdēls Kristaps mācās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā un arī spēlē basketbolu. Tas man ir lielākais prieks, ka bērni ir tepat Latvijā, un, pabraukājot pa mūsu zemi, redzu, ka tā pamazām atkopjas, kļūst aizvien skaistāka,” ar pārliecību pauž Ilga.

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Super raksts, likās ka jau visu zinu par vecevecākiem bet tomēr uzzināju kko jaunu arī 🙂 mīlu jūs abus ļoti, ļoti un prieks ka daru jūs lepnus… Buča :*

  2. Gaiši cilvēki rada gaišu noskaņojumu visapkārt. Paldies žurnālistiem, ka publicējat rakstus par šādiem cilvēkiem. Vēlu laimi Plezeru pārim!

  3. UN TAJÂ MÂJÂ DZÌVO SIRSNÌGI CILVÊKI.

  4. pietrūkst bilžu

Draugiem Facebook Twitter Google+