Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

“Vējiem līdzi” Dailes teātrī. Laime nesāksies rīt 


Foto - Jānis DeinatsFoto - Jānis Deinats

Uz Latvijas teātra skatuves atgriežas slavenais Mārgaretas Mičelas mīlas stāsts “Vējiem līdzi” – 19. aprīlī tā jauniestudējuma pirmizrāde gaidāma Dailes teātrī. Šoreiz Skārletas un Reta Batlera kaislību drāmu izspēlēs aktieri Kristīne Nevarauska un Artūrs Skrastiņš, kā arī prāvs aktieru sastāvs. Par jauno izrādi stāsta tās veidotājs, Lielbritānijas viesrežisors Jans Vilems van den Boss.

 

– Kas pamudināja iestudēt “Vējiem līdzi”, riskējot sacensties gan ar pašu romānu, gan hrestomātisko filmu ar Vivjēnu Lī un Klārku Geiblu, gan, iespējams, ar mūsu skatītāju priekšstatiem par Liepājas teātrī iestudēto izrādi ar Indru Briķi un Mārtiņu Vilsonu galvenajās lomās.

– Mans izaicinājums ir pielāgot to teātra skatuvei. Izstāstīt visiem zināmu stāstu tā, lai tas tomēr būtu “mūsu” stāsts, nevis kaut kas līdzīgs filmai vai kam citam – kaut kas unikāls, tikai Dailes teātrī radīts. Tā tapšanā esam iesaistīti mēs visi – aktieri, es, mūzikas autors Raimonds Tiguls, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, video mākslinieks Māris Kalve, es teiktu – unikāla kombinācija. Reizē mēs respektējam romānu, stāstu, lai tas nebūtu svešs cilvēkiem, kuri mīl filmu vai grāmatu. Pats galvenais – es esmu stāstnieks un man patīk vēstīt cilvēkiem skaidru un saprotamu stāstu. Protams, man patīk arī mazliet provocēt, taču stāsta skaidrība ir svarīgākais – tam, kādu valodu, kādas metaforas es izmantoju – visam jābūt skaidram.

– Esat teicis, ka jūs šajā romānā interesē garīgums. Kā to saprotat?

– Skārleta ir sieviete, kas saprot, ka ar savu rīcību var izmainīt lietu kārtību, sevišķi – viņai nevēlamo. Interesanti, ka romānā viņa pie šīs atklāsmes nonāk lūgšanā.

Iznāk, ka viņa savā ziņā iejaucas Dieva plānā, rīkojas pret viņa gribu, viņa iet pret realitāti – saucat, to kā gribat. Man šķiet, viņas dzīves ceļš ir stāsts par to, kā viņa noliedz realitāti. Tieši tādēļ viņa ir daudzu sieviešu paraugs.

No vienas puses, viņa saka – es nepakļaušos tā laika sabiedrības likumiem, šai sabiedriskajai realitātei, no otras, tieši tādēļ viņa zaudē mīlestību, jo reizē noliedz arī mīlestības realitāti. Šo lugas garīgo aspektu iemieso viņas teikums – par to es domāšu rīt. Arī daudzi no mums taču domā – laime sāksies rīt. Skārleta neredz tagadni – viņa redz nākotni kopā ar Ešliju, vēlāk – ar Retu Batleru. Tieši tāpēc luga tiek iestudēta šeit un tagad, Latvijā – jo nekad un nekur nevar būt par daudz runāt par to, ka dzīve ir jādzīvo šeit un tagad. Cilvēki joprojām mēdz iet “Vējiem līdzi”, domājot – kad būšu izdarījis vēl to un to un to, tikai tad būšu laimīgs.

– Mūsu lasītājām ir savs priekšstats par Skārletu kā romantisku varoni. Kāda ir Kristīnes Nevarauskas Skārleta?

– Tas, kāds izveidosies šis tēls, atkarīgs no manis, aktieriem un materiāla. Tas ir organisks process, kurā visi trīs komponenti ietekmē viens otru. Vienīgā lieta, ko varu darīt, ir – būt patiesam.

Noteikti ir risks radīt ko atšķirīgu no tā, kā cilvēki, sievietes, iedomājušās šo tēlu, tomēr es nevaru pārāk daudz domāt par to, ko vēlas cilvēki, – manos spēkos nav atspoguļot citu iztēli. Kristīne Nevarauska ir veikusi milzīgu darbu, spēlējot ārkārtīgi daudzās situācijās, kādās viņa ir romānā.

– Mičelas romānā nozīmīga vieta ir notikumu vēsturiskajam fonam – karam starp Dienvidiem un Ziemeļiem, verdzības atcelšana štatos, taču diez vai šis fons daudz nozīmē mūsu skatītājam…

– Manuprāt, šis fons ir aizraujošs un ļoti svarīgs – gan intelektuāli, gan vizuāli. Šis ir industriālās revolūcijas laiks, un karš ir daļa no tā. Ziemeļiem bija mašīnas, Dienvidiem – resursi. Šajā laikā mainījās daudzas lietas sievietes dzīvē. Viņas kļuva par lielās ekonomikas mašīnas daļu. Tas ir interesanti. Šis karš ir parādīts skaidri, un tas ir interesants arī vizuāli.

– Nav noslēpums, ka “Vējiem līdzi” ierindots sieviešu romānu plauktiņā – kādu iztēlojaties izrādes skatītāju?

– Izrāde noteikti nav tikai sievietēm, tā ir visiem. Veids, kādā mēs stāstām stāstu, protams, ir ļoti maskulīns, tas ir vīrieša skatījums. Tomēr es katrā ziņā saglabāju romantiku, ja ar to domā sievietes un vīrieša attiecības.

 

UZZIŅA

Jans Vilems van den Boss

No Nīderlandes aizbraucis 1992. gadā, studējis teātra mākslu Anglijā. Strādājis Bosnijā, Slovākijā, Čehijā, Amerikā, Vācijā un Slovēnijā. “Shakespeare’s Globe” teātrī – “Perikls”, “Kļūdu komēdija”, Slovākijā – “Fedrs”, “Idiots”, Bosnijā – “Inišmoras leitnants”. Izrādes Dailes teātrī: “Spilvencilvēks” (2005), “Amadejs” (2011) , “Vējiem līdzi”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+