Foto-LETA

Jāatdod parāds aizsardzībai. Saruna ar Raimondu Vējoni 12

Kādus jautājumus par valsts drošību vēl vajadzētu noskaidrot? Ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (Zaļo un zemnieku savienība) sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Kas jums kā aizsardzības ministram šobrīd ir vissvarīgākais?


– Stājoties amatā, secināju, ka iepriekšējos gados neesam pietiekami attīstījuši savus bruņotos spēkus. Ukrainas krīze ir palīdzējusi mums pamosties, taču nu ir nepieciešama diezgan strauja rīcība, lai atgūtu iekavēto. Piemēram, Krievijai jau divus gadus ir helikopteru bāze Ostrovā, netālu no Latvijas robežas, taču mums joprojām nav iekārtu, kas varētu pamanīt, ja zemu lidojoši helikopteri tuvotos Latvijas robežai.

CITI ŠOBRĪD LASA

M. Antonevičs: – Kam jūs veltāt pārmetumu par nevērīgu attieksmi pret valsts aizsardzību?


– Es negribu neko pārmest konkrētiem cilvēkiem, tas ir plašāks secinājums par līdzšinējo valsts politiku.

V. Krustiņš: – Varbūt jāsāk ar jautājumu – kura premjera un ministra laikā tika atcelts obligātais dienests armijā? Igaunija to neizdarīja…


– Nezinu, vai te ir kāda viena ministra vaina, drīzāk runa ir par valsts politiku – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO radīja ilūziju, ka mūsu drošības problēmas ar to ir atrisinātas. Patiesībā arī Rietumos tobrīd bija pavisam cits skatījums, nekā tas ir tagad, – Krievija tika uzskatīta par draugu, nevis par potenciālo draudu. Jā, bija Gruzijas karš, taču laikam tie “tauki” bija tik biezi, ka tajos ieaugušās nieres pirmo sitienu nesajuta. Un tad nāca Ukraina, Krimas aneksija… Lai gan, iespējams, arī tagad viss būtu atslābis, bet nu ir šī notriektā Malaizijas lidmašīna.

– Būsim godīgi – neviena pasaules valsts negrib karot Ukrainas dēļ.


– Protams, vispirms tiek meklēti diplomātiski risinājumi, ieviestas ekonomiskās sankcijas, taču Krievija diemžēl ir pieradusi runāt no spēka pozīcijām. Ja nav pretestības, tad iet tālāk. Tātad, ja Krimu izdevās viegli pārņemt un Rietumi uz to diezgan pasīvi noraudzījās, tad seko nākamais cēliens.