×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.9°C
Astra, Astrīda
Ceturtdiena, 16. augusts, 2018
22. aprīlis, 2018
Drukāt

Vēl daudz jāmācās

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Oļegs Sorokins (no kreisās) cer, ka Rīgā notikušajā pasaules čempionātā hokejisti būs daudz ko iemācījušies.

“Visām mūsu hokeja izlasēm jātiecas spēlēt pēc vienas sistēmas, bet svarīgi arī saglabāt latvisko identitāti,” pēc izcīnītās ceļazīmes uz pasaules čempionāta elites divīziju atzīst Latvijas U-18 izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins.

Cik daudz mēģināji ieviest tās idejas, ko Bobs Hārtlijs īsteno lielajā izlasē?

Oļegs Sorokins: Aizsardzības uzbūve ir puslīdz kopēja, bet mums bija savas nianses atkarībā no tā, kā spēlē pretinieki. Man klubā “Mogo” bija ļoti līdzīga sistēma jau pirms Hārtlija iepazīšanas. Federācijā norādīts, ka visām izlasēm jācenšas spēlēt pēc vienas sistēmas, un tas ir ļoti pareizi. Tā ir arī Vācijas izlasē, kas patiesībā ir ļoti līdzīga mūsējai, tāpēc bijām piedomājuši, kā to var apiet. Bija samērā viegli domāt, jo spēlējām līdzīgi.

Ar Hārtliju arī konsultējies?

Tieši par komandu – ne. Skatījāmies uz konkrētiem hokejistiem, kādi ir psiholoģiskie aspekti, fiziskā kondīcija un tā tālāk. Bet idejiski mēs, protams, esam runājuši, kā būtu labāk, pēc viņa domām. Man bijusi iespēja būt lielās izlases treniņos, paprasīt padomu. Hārtlijs ir ļoti atvērts.

Vai puišiem šajā vecumā viegli uzsūkt tavas idejas?

Viegli nebija, bet ceru, ka viņi daudz iemācījās. Pievērsām uzmanību dažām lietām, kas teorētiski jau bija jāzina, taču katrs klubs spēlē citādi, varbūt ikdienā arī neatliek laika par to domāt. Bet šajā vecumā pievērsties taktiskajai domāšanai ir mazliet par vēlu. Iespējams, ka nākotnē jau bērnu vecumā ieviesīs Hārtlija sistēmas pamatlietas, tas būtu ļoti noderīgi. Piemēram, Kanādas izlase pirms olimpiskajām spēlēm – hokejisti sapulcēti no dažādām līgām, bet visi spēlē vienādi, tas viņiem iekalts jau bērnībā. Ja arī mēs tā izdarīsim, tas atvieglos darbu lielajā izlasē, tomēr gribētos arī saglabāt latviešu identitāti, jo esam vieni no gudrākajiem hokejistiem pasaulē, citādi nebūtu tur, kur esam, nevarētu jauniešu vecumā apspēlēt vāciešus.

Kāda ir šo puišu fiziskā sagatavotība?

Ļoti dažāda, bet visi var progresēt. Dažiem ir hokejistu augumi, dažiem nav, jāprogresē spēkā un arī izturībā. Viņiem atlicis pāris gadu, ja grib ielēkt draftā, pieaugušo līmenī.

Kurš būtu pelnījis šopavasar vismaz patrenēties ar lielo izlasi?

Ja skatāmies uz pārbaudes spēli pret lielo izlasi, tad virkne no U-18 puišiem ir labāk gatavi Hārtlija sistēmai, saprot to, jo daudz ko lietojām dzīvē. Noteikti varētu kādu paņemt, mēs pret šo eksperimentālo izlasi nospēlējām ļoti labi. Gribētos, lai abus vārtsargus pasauc – Jāni Vori un Artūru Šilovu. Visi deva savu artavu, katrā spēlē izšāva kāds, uz kuru lielas cerības netika liktas. Varētu Ričardu Grīnbergu paņemt, Rūdolfu Polcu, no aizsargiem Ernestu Ošenieku. Pieredzējušākais un gudrākais ir Fjodorovs, viņam ļoti jāaug spēka ziņā, bet ļoti interesants un radošs spēlētājs. Čaļi gan tagad ārkārtīgi noguruši, vajadzētu mazu atpūtu. Pasaules čempionāta līmenim viņi nav gatavi, bet tādā iepazīšanās un motivācijas ziņā būtu forši.

Kādām tavām trenera ambīcijām šis panākums varētu dot grūdienu?

Grūti pateikt, vai tas kaut ko mainīs. Pagaidām neesmu rāvies strādāt, piemēram, Krievijā un pelnīt lielo naudu. Būtu ar mieru kādreiz pastrādāt par otro vai trešo treneri pie kāda pieredzējuša speciālista. Man vēl ļoti daudz jāmācās, un esmu gatavs to darīt, izlasē sadarbojāmies ar Juri Ozolu un Herbertu Vasiļjevu, tāpat runājām ar Hārtliju un Ģirtu Ankipānu. Mēģinu informāciju uzsūkt, salikt kopā ar saviem uzskatiem. Šobrīd sevi neuzskatu par lielu treneri ar milzīgām ambīcijām.

Vai arī nākamajā sezonā strādāsi ar “Mogo”?

Nezinu, vēl nav par to runāts. Arī attiecībā uz U-18 izlasi nevaru pateikt, jāskatās, kā federācija vērtēs padarīto.

Vai būt par treneri ir sarežģītāk nekā spēlētājam?

Protams, tas ir daudz ilgstošāks un nopietnāks darbs, jāredz visa komanda kopumā. Taču ir interesanti, katrs cilvēks jutās piederīgs komandai, tāpat arī treneri, kuru loma uzvarās un zaudējumos ir vismaz tikpat liela kā spēlētājiem, īpaši tad, ja ir līdzvērtīgi pretinieki vai kā šajā gadījumā – pat spēcīgāki. Labākie bijām mēs, bet es runāju par sistēmas sakārtotību, spēlētāju daudzumu. Meistarības līmenis man patika gan vāciešu, gan dāņu komandā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+