Kultūra
Teātris un kino

Baletā nekad nav tukšas zāles. Saruna ar dejotāju, horeogrāfu Antonu Freimanu1


Antons Freimans
Antons Freimans
Foto: Karīna Miezāja

Pēc dažām dienām, 12. aprīlī, uz Latvijas Nacionālās operas un baleta skatuves pirmizrādi piedzīvos divi laikmetīgā baleta viencēlieni: “(Ne)stāsti man pasakas”, kuru iestudē Elza Leimane, un “Hamlets” – dejotāja un jaunā horeogrāfa ANTONA FREIMANA pirmais pilnmetrāžas balets.

Šekspīra traģēdijas “Hamlets” zemtekstu dziļuma iedvesmots, Antons Freimans baletā risina attiecības ar nāvi, izaicina uz dialogu paaudzes, pagātni un nākotni. Iestudējuma muzikālā partitūra veidota kā saruna starp vecmeistaru Sergeju Rahmaņinovu un mūsdienu komponisti Lindu Leimani.

– Kā saprotu, doma par “Hamletu” jums jau kādu laiku virmoja galvā?

A. Freimans: – Jā, man bija vairāki varianti, ko varētu iestudēt, taču pārējie atkrita ļoti sarežģīto autortiesību dēļ. Un tad galvā iekrita “Hamlets”.

Man gan bija šķitis, ka Hamlets varētu būt labs vairākcēlienu balets, bet tad sapratu – varbūt ir labi garo lugu sakoncentrēt viencēlienā, padarīt darbību abstraktāku.

“Hamlets” ir tik ļoti apspēlēts, ka vēlāk, ja Dievs dos vēl kādu iespēju iestudēt šo darbu, varbūt man pat roka neceltos to darīt. Tagad vēl ir jaunības dullums, esmu diezgan bezbailīgs, un varbūt arī tiks piedotas kādas kļūdas interpretācijā. (Smejas.)

– Vai atceraties, kurā brīdī tikāt konfrontēts ar “Hamletu”? Vai skolā?

– Šekspīrs ir lasīts un pārlasīts. Laikam jau skolā, bet konkrētu brīdi es tiešām neatceros. Man viņš zemapziņā sēdēja, un viss. Jau pirmajās reizēs vizuālie tēli nogulsnējās zemapziņā, un laikam jau tieši to dēļ arī sāku veidot izrādi.

– Kā var nojaust no informācijas par izrādi, galvenie tēli būs Hamlets un viņa tēva gars…

– Jā, luga jau galu galā balstās uz viņu attiecībām. Man tas šķiet dabiski, jo rēga tēls ir tik ļoti labi baletā iemiesojams, baleta klišejās tik ļoti saprotams, un tieši šis tēls izrādē ievieš metafizisko aspektu.

Jo balets, īpaši laikmetīgais, parasti nekoncentrējas uz stāsta atstāstīšanu, bet gan par mērķi uzskata zemtekstu izpēti.

Mēs stāstām to, kas varbūt pat nav izsakāms vārdos – tas ir mūsu mērķis – izteikt vārdos neizteicamo.

– Man šķiet, ka balets gan vienmēr bijis abstraktākā no skatuves mākslām.

– Tādēļ šī luga, man šķiet, tik labi iemiesojama baletā. Ziniet, es “Hamletu” nekad neesmu redzējis pilnā apmērā – esmu vairākkārt sācis skatīties ierakstā, bet neesmu pabeidzis, un šķiet – ja aizietu klātienē, arī nepietiktu pacietības noskatīties līdz galam, jo iestudējumi ir smagnēji, visa darbība balstās tekstā, ir milzīgs drāmas daudzums uz kvadrātmetru, tādēļ abstraktais variants, iespējams, ir vispiemērotākais laikmetīgam uzvedumam.

– Tātad uz Valmieras Drāmas teātri skatīties viņu jauno “Hamletu” nebrauksit?

– Domāju, ka aizbraukšu gan. Ja aktieru spēle ir laba un iestudējums saistošs, var skatīties kaut vai bezgalīgu izrādi. Runa ir par to, ka Šekspīra laikā luga nebija tik kanoniska, bija daudz brīvāk interpretējama, teātrī skatītāji līdzdarbojās ar personāžiem, komunicēja, bļāva, tas bija daudz interaktīvāk. Tagad tā ir ielikta kanonā, kastē, filozofija četru stundu garumā.

Tā ir teātra problēma – atrast to, kas saista cilvēku, un vienlaikus pateikt to, par ko viņš varbūt pat negrib domāt.

– Izrādē salikāt kopā Rahmaņinovu un Lindas Leimanes mūziku?

– Nav tā, ka viņi būtu kopā visu laiku. Izrādē ir prologs, epilogs un deviņas ainas, un komponisti katrā mainās. Sākumā man šķita, ka tas būs haotiski, bet viss ļoti labi salikās.

Jau runājām, ka izrādē ir tēva rēgs un Hamlets – vecā un jaunā dialogs. Arī Linda ar Rahmaņinovu veido dialogu, tāpat kā izrādes personāži – dažviet Linda citē Rahmaņinovu, citur taisa parafrāzes, īpaši fināla akords balstās Rahmaņinova mūzikā.

Šāds salikums bija nepieciešams, kaut sākumā man no tā bija bail, jo Rahmaņinovam vienam mazliet pietrūkst dinamikas. Savukārt uz simfoniskā koncerta uzlikt stāstu būtu sarežģīti, tādēļ šis bija kompromiss – Linda ienesa svaigumu, Rahmaņinovs ir akadēmisks un klasisks, tātad mūzika visām gaumēm.

– Kā saprotu, kopumā dramatiska mūzika?

– Jā, ļoti spēcīga, dažreiz pat ar šausmu stāsta piesitienu, bet atkal – divi šī vakara baleti atsver viens otru. Neesmu vēl redzējis, ko Elza iestudē, bet, man liekas, būs ļoti labi, jo pirmā daļa būs ļoti akadēmiska, balstīta gandrīz vai meditācijā, savukārt otrā tikpat kā rokkoncerts, pēc libreta spriežot, viegli uztverams un gaišs darbs. Tas ir labi, ka var atnākt uz teātri un redzēt pilnīgi dažādus darbus vienā vakarā.

– Ja domājat par ideālo auditoriju, vai tie ir jaunieši?

– Es teiktu – muzikālais materiāls piemērots visām gaumēm. Protams, tas ir laikmetīgais balets, bet arī laikmetīgajā baletā ir arabeskas, grand fouetté un grand jete – lēciens pāri skatuvei. Visi tie paši elementi, tikai ne tik sterilā formā ielikti horeogrāfijā, kā tas ir akadēmiskajā baletā.

– Kas jums pašam tuvāks?

– Protams, laikmetīgais balets, bet tas jau izaudzis no akadēmiskā, kas ir tīrā matemātika. Tur ir formulas, kustības seko viena otrai. Laikmetīgais balets ir tāds pats, tikai dažreiz šķiet, ka nepieredzējis skatītājs ne vienmēr var formulas atkodēt, jo to ir tik daudz, turklāt kustības ir daudz sarežģītākas.

Interesanti, dažreiz dejotāji, kuri dejo laikmetīgo baletu, sāk labāk dejot akadēmisko…

Nesen notika izrāde “Lieliskais baleta gadsimts”, kurā Regīna Kaupuža salika horeogrāfijas no 20. gadsimta 30., 50. gadiem, bet otrajā daļā bija 21. gadsimta horeogrāfijas. Bija skaidri redzams, kā balets attīstās, iet līdzi laikam.

Ja mēs tagad dejotu akadēmisko baletu, kā to darīja 19. gadsimtā, to neviens negribētu skatīties, tas būtu garlaicīgi. Māksla attīstās, tehnika attīstās, toreiz kājas augstāk par 45 grādiem necēla, kustības bija neizvērstas. Klasiskajam baletam nav jābūt atlētiskam, tas tāds kļuva, jo ienāca Balančins, Ņižinskis un citi, kas spēja attīstīt akadēmisko baletu.

– Esat ne tikai laikmetīgajā un akadēmiskajā baletā, ne tikai horeogrāfs un dejotājs, bet arī TDA “Daiļrade” repetitors. Kura puse patīk vislabāk?

– Pagaidām patīk, ka visu varu apvienot, tikai laika gan nav. Pirms aizgāju uz tautas deju kolektīvu, nebiju strādājis ar daudziem cilvēkiem, tikai ar trim četriem izrādē. Tagad man ir gandrīz 50 dejotāji, un tas ir tāds – buh! – pie tā jāpierod.

Es “Daiļradē” ieguvu lielu pieredzi, iemācījos strādāt ar masu. Līdz ar to, ka viņi nav profesionāļi, viņi dara to, kam mēs baletā bieži aizmirstam pievērst uzmanību – vienkāršākās kustības izliek pa daļām. Baletā zinām, ka tā kustība ir tāda un tāda, bet brīžiem it kā visi dara vienu un to pašu, taču atšķirīgi.

Tautas deju dejotāji man atgādināja, ka vērts apstāties un paskatīties uz sīkajām detaļām.

– Un pati tautas deja, ko domājat par šo žanru?

– Tas ir ļoti specifiski. Es ne vienmēr saprotu, kāpēc viņiem jādejo kā baletā, bet atkal – tautas dejā ir kaut kādi likumi no baleta, tās pašas roku un kāju pozīcijas, jo lielāko daļu no zelta fonda jau izveidoja baleta horeogrāfi. Tas būtībā ir folkbalets – viņi ceļ kājas kā baletā, lec kā baletā, kustības ir ļoti sarežģītas.

Īpaši lielizrādē “Abas malas”, kur Alise Prudāne dejoja galveno lomu – pat viņa atzina, ka tas ir ļoti sarežģīti. Tautas dejās horeogrāfi un dejotāji ir ambiciozi un cenšas, kamēr izdara arī to, kas sākumā nesanāk.

– Vai jums ir kāda sapņu loma, balets, kurā gribētos dejot?

– Ir daudz tādu baletu, ir sapņu horeogrāfi, ar kuriem es gribētu pastrādāt, bet jāskatās reāli: teātrī ir tikai divas baleta izrādes gadā, un reti var pieaicināt labus horeogrāfus. Taču arī ar mūsu budžetu dažreiz sanāk kas tāds, kas man ļoti patīk. Teiksim, “Pērs Gints”, kad atbrauca Edvards Klugs (par titullomu izrādē “Pērs Gints” Antons Freimans saņēma Latvijas Nacionālās operas fonda Gada balvu kategorijā “Labākais baleta solists”. – L. K.-Š.) – tie trīs mēneši bija kā sapnis. Mēs cenšamies sabalansēt klasisko un laikmetīgo repertuāru, bet, ja ir tikai divas izrādes gadā, balanss sanāk, kāds nu sanāk.

– Viss apstājas pie naudas…

– Vienmēr viss apstājas pie naudas, bet tas ir normāli. LNOB jau nav nekāds Šatlē vai Luksemburgas teātris, kur katru mēnesi ved pasaules klases horeogrāfu uzvedumus.

Tagad mums divos mēnešos bijuši četri baleta galā koncerti un vēl tūliņ būs pirmizrāde – tas ir ļoti daudz ar mūsu skatītāju apjomu.

– Jūs domājat – pārāk daudz? Bet zāles taču uz baletu nemēdz būt tukšas.

– Nē, baletā nekad nav tukšas zāles. Balets ir komerciāli ļoti izdevīgs.

– Varbūt būtu izdevīgāk iestudēt trīs izrādes gadā?

– Mums sapulcē tā arī pateica: balets jāiestudē, lai varētu atļauties iestudēt operas. Balets ir komerciāli izdevīgāks, un vienlaikus mums nedod naudu.

Mums šobrīd ir stipra trupa, turklāt – tā laikam nav bijis kopš 20. gadsimta 50. gadiem! – vairāk labu baletdejotāju vīriešu nekā sieviešu. Nav jāpieaicina viessolisti, kā tas ir operā, arī publiku vairāk saista balets, bet mūs ciena mazāk nekā operu. Man tas neliekas pareizi.

– Kā šobrīd jūtaties – vairāk kā dejotājs vai horeogrāfs?

Saistītie raksti

– Šis jau vēl būs pirmais mans pilnmetrāžas iestudējums. Šobrīd vairāk jūtos kā dejotājs, jo iestudēt var līdz 80 gadiem, bet dejot tikai tik ilgi, cik var. Apzinos, ka neesmu ģēnijs, man jāiegūst pieredze, un dažkārt to labāk iegūt caur sīkiem darbiem, strādājot ar sevi. Viss notiek dabiski.

Man ir 28 gadi, esmu diezgan jauns, un šajā vecumā uzvest izrādi nacionālajā baletā ir ļoti labi, tā ir pietiekami strauja horeogrāfa karjera. Tā ka nevaram žēloties vai bēdāties, viss ir ļoti labi.

LA.lv