Latvijā
Politika

Vēl nav iejuties opozicionāra lomā. Saruna ar Māri Kučinski2


Māris Kučinskis
Māris Kučinskis
Foto: Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīze” iztaujāja Saeimas deputātu Māri Kučinski (ZZS). Vai bijušajam premjeram tagad nākas iejusties tautas mīlēta un pozīcijas nīsta opozīcijas līdera ādā?

 

Pastāstiet lasītājiem, kāpēc, balsojot prezidenta vēlēšanās, iemetāt urnā nederīgu biļetenu. Tas pats no sevis sabojājās?

M. Kučinskis: Jau teicu, ka notika freidiska pārrakstīšanās. Ar lielām skumjām, klausoties debates, redzot, ka tiesībsargs netiks ievēlēts…

 

… jums šķita, ka Levits ir piemērotāks prezidenta amata kandidāts?

Par Levita kungu jāsaka – viņam ir lielais nezināmais, aizklāta kārts, un tā ir iekšpolitika, krīzes situāciju vadības spējas. Prezidentam kaut kādā mērā jāregulē arī iekšpolitiskās lietas. Tas, kā Egils Levits reprezentēs mūsu valsti, nesīs Latvijas vārdu ārpusē, neraisa jautājumus. Acīmredzot viņš dos ieguldījumu, ar savu autoritāti cels arī Latvijas starptautisko reputāciju.

Citādi ir iekšpolitiski, kur man gribētos pagaidām vērtēt Levitu kā diametrāli pretēju Vējoņa kungam.

Raimonda Vējoņa četru gadu pilnvaru periods aizritēja bez iekšpolitiskām kļūdām, turklāt prezidentam bija ļoti izšķiroša loma Krišjāņa Kariņa valdības sastatīšanā.

 

Kā jūtaties, nonācis no premjera augstā amatkrēsla opozīcijas cietās sēdvietās? Vai ZZS nākotne rādās rožainās krāsās?

ZZS nākotne ir pašu rokās. Jautājumā, uz kuru pusi iet, apvienībā pašlaik ir divi dominējošie uzskati. Kurš no tiem uzvarēs, tāda būs nākotne. Viens viedoklis ir tāds, ka nepieciešamas pārmaiņas, jaunu cilvēku iesaistīšana. Nav pilnībā jāizolējas no sociāliem tīkliem, arī tehnoloģiski jādodas līdzi laikam. Man bija pozitīvs pārsteigums priekšvēlēšanu laikā – cik daudz mums ir aktīvu, strādātgribošu biedru pa visu Latviju, ārpus centra. Otrs viedoklis – atdodiet vecos, labos laikus! Cik forši bija pirms Kučinska premjerēšanas, un kā viņš sačakarēja mūsu ieņemto pozīciju.

 

Kāpēc Saeimā no jauna aktualizēts “ebreju jautājums”? ZZS frakcija balsojumā par kompensāciju likumprojekta nodošanu izskatīšanai Saeimā atturējās, bet vai tik nebijāt vienīgais premjers, kura laikā neuzstāja uz īpašumu atdošanu, kompensāciju daudz cietušai Latvijas ebreju kopienai?

Sarunu gan bija ļoti daudz. Beidzamā reizē, kad atdeva īpašumus 2016. gadā, bija runa, ka tagad ir liekams punkts. Trijos premjerēšanas gados nekad nenorobežojāmies, varētu teikt, lepojāmies ar aktīvo ebreju kopienu, kāda tā ir Latvijā. Apmeklēju viņu sarīkojumus. Centāmies atbalstīt projektus, iezīmējās nākotnes vīzija sekmīgai sadarbībai.

Taču šobrīd parādās ne ar ko neargumentētas summas, kas esot jāatdod. Turklāt iniciatīvu neienes ārlietu ministrs, kuram būtu loģiski virzīt jautājumu no starptautiskā aspekta.

Tas ir vienas partijas pasākums, tāpēc ZZS uzskatīja par labāku atturēties.

 

Jūs varat runāt, vērtēt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) piedāvāto administratīvi teritoriālās reformas modeli atbilstoši savulaik ieņemtajām dienesta pakāpēm un pats esat bijis pašvaldību lietu ministrs. Bet kā jūs, būdams Strenču iedzīvotājs, spriežat par ministrijā ieplānoto novada pievienošanu Valkai?

Strenču iedzīvotājs uzskata līdzīgi kā Strenču mērs Jānis Pētersons. Viņš ir pragmatisks vīrs, saprot – iespējams, ka novada teritorija ir par mazu, bet jebkurā gadījumā jāvērtē, ar ko savienoties. Un ministra Jura Pūces piedāvājums, kurā Strenči kartē iezīmēti klāt pie Valkas, ir viens no piemēriem, kas mani satrauc. Te ir analoģija ar gājēju iemītām taciņām, kad vari uztaisīt ceļu, bet kā, teiksim, Rīgā uz VID ēku laika gaitā cilvēki iestaigājuši paši savu teku, tā turpinās iet. Un Strenčiem piedāvā ceļu, pa kuru neviens neies.

Iepriekš bija rajoncentri. Tajos bija pakalpojumi, tāpēc cilvēki turp devās. Pateicoties IT attīstībai, valstī notikušai zināmai optimizācijai, pakalpojumi saņemami jebkurā vietā. Tagad strencēniešiem ir divi pieturas punkti. Viens ir Strenčos, otrs Valmierā, un uz Valku nekāds ceļš vairs neved. Tas ir viens absurds, kāds ielikts reformā.

Cita problēma, ka Ikšķili arī vairs nevar nosūtīt uz Ogri. Jāvērtē, cik katrs novads ir pašpietiekams, vai vērts to kaut kam pievienot.

Pirms 10 gadiem veiktajā reformā trīs mēnešus pirms finiša bija apmēram 70 novadi, bet tad mēneša laikā “pieskrēja” vēl 40 novadiņi.

 

Vajadzēja tik aiziet pie līdzjūtīgās ZZS vadības, kas nokārtoja lietas.

Bija toreiz tāds Brigmaņa iesaukums, un kā viena no koalīciju veidojošajām partijām ZZS cīnījās par savu elektorātu. Bet bija arī citi palīgi novadu ambīcijām. Noteikti arī pašreiz piedāvātajā plānā jāveic precizējumi. Domāju, pašvaldību vadītāju saprātīgos argumentos balstīta pretestība, piesaistot iedzīvotājus atbalstam, daudzviet noturēs pozīciju. Novadu līderi vietējā mērogā ir nesalīdzināmi lielākas autoritātes par jebkuru ministru.

 

Bet kā uz VARAM kartē zīmēto raugāties kā kādreizējais Valmieras pilsētas mērs?

Valmieras galva ir par reformu. Visi Valmieras vadītāji ir nomocījušies gan ar teritorijas trūkumu, gan ar pastāvīgiem cīniņiem pret apkārtējiem novadiem – pat nezin par ko. Teiksim, iegājies, ka visi saka – tas notika Valmierā, kaut gan patiesībā runa ir par Burtnieku vai Kocēnu novada rīkotu pasākumu. Bet par slimošanu ar zemju trūkumu – iepriekšējā reformā bija iespēja pievienot Valmierai Kauguru pagastu, bet pilsētas deputāti paši atteicās.

Teritoriālā reforma vispār jāveic ātri un strauji. Ja grib mehāniski, reformu reformas dēļ, tad tas jāizdara gandrīz vai mēneša laikā, kamēr vēl ir atbalsta balsis Saeimā.

Jo tie, kas negrib reformēties, nemeklēs talkā opozīciju. Viņi argumentēs un apelēs pie pozīcijas deputātiem, un viņiem būs diezgan sarežģīti atteikt lūdzējiem.

 

Kādus plusus, mīnusus administratīvi teritoriālai reformai saskatāt kā bijušais Ministru prezidents?

Mani uztrauc tas, kas ir pamatā. Divas no pašvaldību funkcijām, kur ļoti daudzi krīt ārā, – izglītība un sabiedriskais transports. Tās ir jomas, kas prasa risinājumus, kā noņemt traucēkļus mazo novadu starpā. Kā, piemēram, pārtraukt vizināt bērnu pusotru stundu uz “savu” skoliņu tikai tāpēc, lai tā neaizietu bojā, tā vietā, lai šķērsotu robežu un aizvestu mazo uz 15 minūšu attālo kaimiņu novada skolu. Manā skatījumā izglītības funkcija jāizceļ ārā no novadiem, kas pilnīgi objektīvi ar to netiek galā.

Kādu iznākumu paredzat VARAM iecerētai reformai – vai pašvaldību vēlēšanas nākamreiz notiks pēc jauniem noteikumiem un saskaņā ar jauno kartējumu?

Ja ministrs Pūce būs pietiekami elastīgs, ja tā ir taktika – papriekš iegāzt pa pieri ar mietu un tad piekāpties –, tad reformai ir cerības. Ja piekāpšanās nebūs un paliks ieņemtā konfrontējošā cietā poza, tad reforma, visticamāk, nesanāks, to atcels uz 2022. gadu un ar to arī viss beigsies.

 

Kā virzās cits Latvijai vitāli būtisks pasākums – Nacionālā attīstības plāna (NAP) sastādīšana? Gatavojot iepriekšējo NAP, Pārresoru koordināciju centra vadība Krieviņa kunga personā plaši mēģināja iesaistīt diskusijā sabiedrību, izbrauca uz reģioniem. Tagad Pašvaldību savienības kongresā delegāti atklāja, ka jaunajā NAP nemaz nav iezīmēta reģionu politika. Vai plānu grib nokārtot ministriju gaiteņos, apspriežoties ar ierēdņiem? Vai tie ir pareizi vērojumi?

Arī iepriekšējo reizi plānu beigās uzrakstīja Mārtiņš Krieviņš, konsultējoties ar dažiem politiķiem. Jāatzīst, toreiz bija aktīvs sociālais partneris Tirdzniecības un rūpniecības kamera, kura nolobēja ekonomiskā izrāviena iekļaušanu, un tas iedzīvojās kā NAP vadmotīvs.

Pateicoties tam, diezgan daudz naudas tika iepro­grammēts no ES strukturālajiem fondiem, bet plānā bija lietas, par kurām sākumā bija redzams, ka tās nepiepildīsies.

Arī šodien, “demokrātiski konsultējoties”, atdodot iniciatīvu ministrijām, ierēdņiem, darba grupām, jau iezīmētas sešas prioritātes. Katrai ir apakšprioritātes, un tās iet plašumā. Kādam būs process jāsavelk kopā.

Skatījos vienu sadaļu sociālajā blokā, kas attiecas uz veselīgu dzīvesveidu. No sākotnēji kodolīgiem 10 punktiem sadaļa apaugusi ar 50 plāna punktiem. Visi grib ielikt iekšā visu, un tas tiek aizvien vairāk tendēts uz ministrijām tādā nozīmē, ka viena ministrija neieredz otru. Ne ļauni, bet tā, ka kļūst zaļa no skaudības par otras iniciatīvu un ir lielas bailes – ja es tur nebūšu iekšā, tad man nebūs naudas. Labi zinām, ko nozīmē visiem dot pa druskai, bet šobrīd nav skaidrs, kā uz NAP bāzes izveidot valdības rīcības plānu.

 

Vai Nacionālajā attīstības plānā ir īpaši akcentējamas lietas, un kādas prioritātes tur varētu iekļaut?

Noteikti – akcenti jāliek, jāizvirza. Šobrīd veidojas neliela novirze no sākotnējā uzstādījuma, ka jāplāno atbilstoši cilvēku vajadzībām. Pasākums tā iegriezies, ka vairāk tiek ņemtas vērā ministriju un resoru intereses, tāpēc finiša fāzē būtu nepieciešami atgriezties pie cilvēku vajadzībām kā galvenajām.

Manas valdības rīcības plānā bija četras no NAP pārņemtas prioritātes un ielikti skaidri pamati izglītībai, veselībai, drošībai un ekonomikai. Ekonomikā bija izvirzīts konkrēts mērķis panākt 5% pieaugumu gadā, un pie tā tika strādāts. Pašlaik, kad visi grib dabūt visu, attīstība izskatās visai stihiska. Tā galu galā var nesanākt nekas.

 

Vai par prioritāti nevajag izvirzīt atbalstu Latgalei, lai 50% vēlētāju šai apgabalā Saeimas vēlēšanās vairs nenobalso par “Saskaņu” un 80% daugavpiliešu, vēlot Eiroparlamentu, neatdod balsis prokrieviskiem spēkiem?

Tas būs grūti. Pretējā puse bieži pasniedz nepieciešamību pēc etniskā balsojuma, ka krieviem jābalso par “Saskaņu”.

Tas ir Rīgas lielais paradokss – jebkura latviska partija pēc KNAB atklājumiem “Rīgas satiksmē” un citos pilsētai piederošos uzņēmumos tiktu vienkārši noslaucīta no zemes virsas.

Bet te izdevās mobilizēt elektorātu ar “mūsējos sit” un “sit tāpēc, ka krievi” un panākt ievēlēšanu. Latgalē nav viennozīmīgs balsojums, bet pēkšņu recepti, kā to mainīt, nezinu. Pēdējo gadu atbalsts Latgalei bija tuvu maksimumam no iespējamā. Domāju, latgalieši Saeimā, valdībā panāks, lai tas turpinātos, bet tai pašā laikā Latgales lielajās pilsētās no ekonomiskā viedokļa situācija nav rožaina.

 

Kurš tad politiski saliks kopā NAP? Saeimā ir Ilgtspējīgas attīstības komisija…

… kura pagaidām vien strīdas un stāsta, ka viss atnestais ir slikti. Bet Saeimai plāns jāapstiprina kopumā. Parlamentā nerevidē ciparus, indikatorus.

 

Vai tas ir pareizi, ka šīs būtiskās Latvijas parlamenta komisijas vadība uzticēta opozicionāram no “Saskaņas” Vjačeslavam Dombrovskim?

Es nebūtu gājis uz šādu variantu. Gribētos vairāk vai mazāk sinhronu virzību. Tagad gan pret opozīciju izturas ar mazāku cieņu nekā agrāk, bet arī opozīcijas priekšlikumus derētu izvērtēt. Protams, valdošajiem spēkiem jāprot atšķirt, kur tiek nests saprātīgs piedāvājums, ieguldījums un kur ir spītības diktētas ierosmes, lai izdarītu sliktāk, ieriebtu koalīcijai. Ar šādu mērauklu jāvērtē arī Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadība.

Par ZZS frakciju runājot, būšu godīgs – vēl neiejūtamies opozīcijas lomā. Vēl nesen bijām ministri, es to vidū – vēl galīgi nespējam ieiet klasiskajā mazākuma gultnē, kas nozīmē: jo sliktāk koalīcijai, jo labāk mums! Nepiedalāmies pasākumā – nodarboties ar populismu un dot pilnīgi nereālus priekšlikumus.

Es, teiksim, kategoriski atteicos parakstīt ļoti simpātisko ideju, ka vienīgais mājoklis nav apliekams ar nekustamā īpašuma nodokli.

Redz, tie “vienīgie” mājokļi ir 80 un vairāk procentiem cilvēku. Šī nodokļa ievākums ir 15% no pašvaldību ieņēmumiem. Ko tad – atstāt pašvaldības bez naudas? Vispopulārākā iniciatīva būtu: Latvija – zeme bez nodokļiem. Tā gan būtu Latvija bez policistiem, skolotājiem un bez medicīniskās palīdzības. Un bez armijas.

Kas jums sakāms kā Nacionālās drošības komisijas vadītājam?

Ka valstī viss kārtībā (smejas). Tas man ir vienīgais iepriecinājums parlamentārā darbībā, ka jāvada Nacionālās drošības komisija un pastāvīgi jātiekas ar drošības dienestiem, kuri nāk ar savu redzējumu, kas notiek uz ārējām robežām un valsts iekšienē. Tajā brīdī, kad būs apdraudējums, es to zināšu. Latvijas dalība NATO ir ļoti veiksmīga un nav apšaubāma, bet iekšējā drošībā svarīgi, cik daudz spiedienu izjūt drošībnieki, vai neveidojas koruptīvas shēmas ar mēģinājumiem apiet likumu.

 

Par kādām shēmām, kādiem mēģinājumiem apiet likumu ir runa?

Manas valdības laikā lielā mērā izdevās panākt dienestu savstarpēju sadarbību. Ja, piemēram, Drošības dienestam ir informācija par korupciju, tad nepaiet ne puse dienas, kad ziņas aizceļo korupcijas apkarotāju rīcībā. Ja militārie pretizlūki redz pazīmes sliktām lietām – arī pavēsta. Reorganizācija (ne līdz galam visu padarījām, bet ceru, ka tā ir valdības šodienas darba kārtībā) ir nepieciešama Valsts ieņēmumu dienesta spēka struktūrām, iekšējās drošības dienestam un finanšu policijai, lai tās vairs nekļūtu par grupējumu piesegu, bet strādātu godprātīgi un dotu rezultātu. Bet, cik man zināms, jaunajai Valsts ieņēmumu dienesta vadītājai nav viegli. Pati Ieva Jaunzeme par to daudz publiski vis nerunā, bet viņa var rēķināties ar Drošības dienesta un KNAB palīdzību.

 

Vai ģenerālprokurors nav zaudējis jūsu uzticību? Jums arī šķiet kā tieslietu ministram, ka Kalnmeiers nav atbalstāms varasvīrs savā postenī?

Ir varu sadalījums, un ir tiesu varas neatkarība, lai lietas nevarētu nokārtot tik vienkārši, kā labpatīk vienam ministram.

 

Levita kungs esot piekritis, ka ģenerālprokurora darbību drīkst izskatīt Saeimā.

Kad izlasīju šīs ziņas virsrakstu, satrūkos, bet, iepazinies ar tekstu, sapratu, ka domāts kas cits. Proti, Saeimas deputāti var visu, kaut vai divas dienas no vietas diskutēt par kafijas kannu. Tas nav aizliedzami, tāpat kā diskutēt par ģenerālprokuroru. Taču politiska iejaukšanās tiesu varas zara darbībā ir bīstama.

Piedāvājums no ministra Bordāna kunga ir analogs tam, par ko brīdinājumus no Eiropas Komisijas nepārtraukti saņem Polija. Tas ir līdzvērtīgi pārmetumiem par varas koncentrāciju Ungārijas virzienā. Man šī tiesiskuma izpratne no Jaunās konservatīvās partijas puses vienkārši šķiet bīstama, un es atļaujos to salīdzināt ar 1941. un 1949. gadu, kad arī bija cilvēki ar tiesiskuma izpratni, kurā vagonā kurš jāsēdina.

 

Bargi vārdi no opozīcijas līdera! Kas vēl slikts notiks ar koalīciju?

Rudens pienāks ar budžetu, kuru nevarēs pieņemt.

 

Kāpēc tad nevarēs?

Tapēc, ka visi grib visu. Neizpildāmo solījumu kalnu realizāciju. Ļoti rūpīgi izlasīju valdības rīcības plānu. Varu solīt sekot visam līdzi, katram datumam, līdz kuram jāpaveic noteikti darbi. Koalīcijai ir darba grupa, kas meklē solījumu finansēšanas avotus, kādus izdotos atrast. Grupas vadītājs Atis Zakatistovs atļāvās no tribīnes noliegt, ka tādas runas bijušas, bet Latvijas ap­stākļos nav iespējams uztaisīt tik slepenas sēdes, lai nenoplūstu ne kripatiņa ziņu. Tāpēc – tāda sēde bija, cilāja jautājumu, ka, lai īstenotu “3×500” pro­grammu, jāpaceļ PVN par četriem procentpunktiem. Tas gan tūliņ tika no “Jaunās Vienotības” noraidīts, sak, aizmirstiet, tādas iespējas nebūs.

Bet nekur nav iekalts, ka pie nodokļu celšanas neatgriezīsies.
Saistītie raksti

Pārmetumi, ka “vecā” valdība visu sapro­grammējusi un jaunajām iniciatīvām nav vietas, ir noraidāmi. Es gribētu redzēt to valdību, to valsti, kurā valdība nevis ieplāno budžetu trīs gadus uz priekšu, bet atstāj milzīgu kaudzi naudas, sakot – tas paliek jaunajiem, lai viņiem ir ko dalīt. Tik labdarīgas valdības uz pasaules nav, tāpēc pašiem vien būs jācīnās. Protams, no šīs koalīcijas puses lielākais apdraudējums ir veselības aizsardzības sistēmai, jo visi jautājumi tiek atlikti.

Viss līdz šim veiktais tiek nosaukts par nederīgu, bet vietā nekas jauns netiek piedāvāts vai to pārvelk uz 2022. gadu. Pēc vidējās Latvijas valdības ilgmūžības statistikas, uz to laiku nebūs ne Kariņa valdības, ne Viņķeles veselības ministres amatā.

LA.lv