Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. februāris, 2015
Drukāt

Anda Līce: Izdarīt secinājumus un nepieļaut ļaunuma atkārtošanos (1)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Lasot Valentīnas Freimanes grāmatu “Ardievu, Atlantīda”, vēsturiskās panorāmas kā tāda uz brīdi apstādināta cunami priekšā, jādomā, daudzi jūtas pilnīgi bezspēcīgi, un, tikai sastopoties ar neticami drosmīgiem un pašaizliedzīgiem tā laika cilvēkiem, bezspēcīguma sajūta atlaižas. Tā varēja šķist pagātne pirms četriem gadiem, kad grāmata tikko iznāca, taču tagad 2015. gada notikumu līdzība ar pagājušā gadsimta ļaunuma viļņa velšanos pāri Eiropai ir tik liela, ka gribot negribot jādomā par kādu baisu cikliskumu, kas cilvēka dabas nemainīguma dēļ piemeklē cilvēci, un par tās dīvaino nespēju no notikušā izdarīt secinājumus un nepieļaut atkārtošanos. Secinājumi jau it kā ir, taču tie kā tādā milzu piltuvē pazūd materiālismam raksturīgos aprēķinos un darījumos. Lai ko mēs pārmestu no ārpuses nākušām ļaunām varām, savas Atlantīdas nogremdēšanā roku pieliek katra paaudze pati.

Patlaban vēl šai saulē esošajiem Latvijas vecākās paaudzes ļaudīm viņu Atlantīda ir un paliek pirmskara Latvija. Vismaz pusei nākamo tas ir atmodas laiks, un, lai cik liktos neticami, otras puses Atlantīda ir padomju Latvija. Vēl jaunākajiem viņu Atlantīda tikai top. Katra nākamā kaut kādā ziņā diemžēl kļūst aizvien nabadzīgāka un pastāv īsāku laiku, jo, no vienas puses, mazumā iet visu veidu resursi, ieskaitot cilvēku attiecības, no otras – pieaug vajadzības un patērēšana, ko neierobežo gandrīz nekas, un tad dzīve sāk līdzināties pārmēslotam kartupeļu laukam, kas izdzenas virszemes daļās – lakstos, kamēr bumbuļi ir vai nu sīki, vai, ja arī padodas lieli, tomēr ātri sapūst.

V. Freimanes Atlantīdu veidoja pirmskara Eiropas kultūra, kuras pamatos ir antīkā filozofija, kristīgā ētika, neskaitāmu dažādu tautību cilvēku gadsimtos radītās vērtības, humānisma idejas un ilgas pēc harmonijas. Mēs, kaut arī šīs lietas vairs neturam godā, tomēr joprojām atsaucamies uz materiālajā un garīgajā kultūrā atstātajiem lielo personību nospiedumiem, kurus pilnībā iznīcināt nespēja pat tādi barbari kā Hitlers un Staļins. Uz viņu radītajām drupām postmodernā pasaule tagad drudžaini ceļ jaunu filozofiju un jaunu kultūru, zem drupām diemžēl atstājot tādu vērtību kā desmit baušļi, kas salīdzinājumā ar neskaitāmajiem cilvēku radītajiem likumiem nav daudz, taču uz tiem tika uzbūvēta Eiropa. Vienīgais, kas var stāties pretī atdzimstošajam barbarismam un uz kā balstās katrs nākamais cilvēces vijums, ir sūrā darbā nemitīgi atjaunojamās trīs lietas: ticība, cerība un mīlestība. Augstākā no tām joprojām ir mīlestība.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Lai Latvijas cilvēki saprastu, ka tikai darbs, ticība un mīlestība var mūsu dzīvi darīt laimīgu, saturīgu. Būsim iecietīgi un toleranti, audzināsim ar savu inteliģenci.

Draugiem Facebook Twitter Google+