Pasaulē
Eiropa

Uldis Šmits: Vēl viens datums atcerei0


Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Eiropas Parlamenta pieņemtajā rezolūcijā sakarā ar Otrā pasaules kara sākuma 80. gadskārtu “Par Eiropas atceres nozīmi Eiropas nākotnei” ir pieminēts poļu virsnieks Vitolds Pileckis un izteikts aicinājums atzīmēt 25. maiju (dienu, kad 1948. gadā viņu nonāvēja komunistu režīms), lai godinātu cīnītājus pret totalitārismu.

Dzelzs priekškara austrumu pusē Pileckis bija noklusēta persona, jo viņa darbība iemiesoja vēstures patiesību, ko komunistu vara centās apslēpt vai noliegt.

Kara sākumā leģendārais poļu pretošanās kustības dalībnieks ļāva vāciešiem sevi sagūstīt, lai nonāktu Aušvicā un klātienē uzzinātu, kas tur īstenībā notiek. Pateicoties viņam, Rietumu sabiedrotie ar Polijas trimdas valdības starpniecību saņēma tā sauktos Vitolda ziņojumus, kas bija aculiecinieka sniegtā pirmā informācija.

Pēc divarpus gadiem Pileckim izdevās no nometnes izbēgt, un viņš “Armia krajowa” jeb “Tēvzemes armijas” sastāvā piedalījās Varšavas sacelšanās cīņās, tad pievienojās ģenerāļa Vladislava Andersa komandētajam korpusam Itālijā. Bet pēdējais ceļojums Pilecki veda atpakaļ – šoreiz, lai izdibinātu situāciju sarkano rokās kritušajā Polijā. Viņš pievērsās pagrīdes tīkla organizēšanai, taču drīz saņēma trimdas valdības rīkojumu valsti atstāt, jo pastāvēja aizdomas, ka komunistu dienesti viņa īsto identitāti ir atklājuši.

Pileckis pavēlei nepaklausīja un turpināja iesākto arī tad, kad Londonā esošā trimdas valdība, Rietumu politiķu spiesta, lika pārtraukt jebkādas pagrīdes aktivitātes.

Viņš patstāvīgi vāca pierādījumus par staļinistu pastrādātajiem noziegumiem 1939.–1941. gada okupācijas posmā, kā arī ziņas par izvērstajām represijām pēc kara. 1947. gadā viņu apcietināja, protams, spīdzināja un nākamā gada 25. maijā nošāva. Viņa kapavieta palika nezināma, un viņa vārdu centās izdzēst no nācijas atmiņas. Velti. Tagad viņa vārdā nosauktas Polijas pilsētu ielas, viņam ir veltītas filmas un grāmatas, bet aizpērn Varšavā tika atklāts piemineklis.

Neapšaubāmi – Pilecka piemiņas godināšana ir Eiropas pienākums, un, kā sacīts EP rezolūcijā, palīdz veidot “kopīgu atceres kultūru”. Savukārt Latvijai paveras plašākas iespējas šo kultūru bagātināt. Jo arī mums 25. maijā būtu ko pieminēt. Pirmām kārtām tos zināmos un nezināmos cilvēkus, kuri dažādā mērā pretojās gan padomju okupācijai, gan nacionālsociālistu tā sauktajai jaunajai kārtībai.

Varam lepoties, ka Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome bija viena no Eiropas intelektuāli spēcīgākajām nacionālās pretestības organizācijām, kuras izvirzītās idejas, piemēram, par Baltijas valstu vienotības nepieciešamību, nav zaudējušas savu nozīmību pat mūsdienās. Kaut arī, no šodienas augstumiem raugoties, LCP centieni 1944. gadā atjaunot Latvijas neatkarību uz Satversmes pamatiem un prasīt Rietumu militāru atbalstu izskatās tikpat bezcerīgi vai nevajadzīgi pārdroši kā Pilecka pūliņi izveidot Aušvicā pagrīdes grupu.

Informāciju, kas pienāca no Polijas un līdzīgi LCP ziņojumu un slepeno radio sakaru veidā no Latvijas, Rietumu sabiedrotās lielvaras reizēm izmantoja savā labā, reizēm atstāja bez ievērības, taču neko būtisku nedarīja, lai iejauktos.

Ne Polijā, ne okupētajās Baltijas valstīs notiekošais nebija Rietumu reālpolitikas prioritāšu sarakstā. Nerunājot par “Armia krajowa” cīnītāju vai baltiešu likteni.

Tie, kurus pieņemts saukt par reālpolitiķiem, nekur nav pazuduši. Nesen viņi pa Strasbūrā ierīkotiem sētas vārtiņiem ieveda Krievijas delegāciju atpakaļ Eiropas Padomes parlamentārajā asamblejā, kas, izrādās, Kremlim netraucē nodoties staļiniskās politiskās prakses un vēstures interpretācijas reanimēšanai, ko visai uzskatāmi apliecina arī oficiālās Maskavas pārstāvju izteikumi par Molotova–Ribentropa paktu.

Proti, tas esot bijis vai nu Staļina diplomātijas izcils panākums, vai apstākļu diktēts solis, kas ļāvis Padomju Savienībai karu ar Vāciju par pāris gadiem attālināt un sagaidīt uzlabotās stratēģiskās pozīcijās (ar to domājot PSRS sagrābtās kaimiņvalstu teritorijas), kā pauda Krievijas Ārlietu ministrija.

Saistītie raksti
Tādējādi arī Baltijas valstis bijušas uz kādu laiku pasargātas.

Tas un vēl daudz kas cits, protams, izklausās visnotaļ dīvaini, taču nevajadzētu pārāk meklēt visa teiktā saistību ar elementāru loģiku vai veselo saprātu, bet gan ar Kremļa šā brīža ideoloģiskajām no­stādnēm. Kuras arvien paredz (kā rakstīts eiroparlamentāriešu pieņemtajā tekstā) “attaisnot komunistiskos noziegumus un glorificēt padomju totalitāro režīmu”. Sētas vārtiņu ierīkotāji šo parādību mēdz noklusēt gluži kā savulaik patiesību par Pilecki vai Katiņu. Savukārt Austrumeiropas pagātnes pieredze liek to atgādināt.

LA.lv
JL
Juris Lorencs
Pasaulē
Juris Lorencs: Ierodas ukraiņu tautas kalps Zelenskis
14 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Moraveckis saglabās premjerministra amatu jaunajā Polijas valdībā
14 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Šveices ledāji piecos gados zaudējuši desmito daļu no sava apjoma
15 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IE
Ināra Egle
Latvijā
Jelgava un Ventspils atstātas ārpus lielo pilsētu loka. Jaunākā KARTE, kāda būs Latvija
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Latvijā ierodas Ukrainas prezidents Zelenskis ar kundzi 2
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Siltais gaiss ieplūst Latvijā: prognoze trešdienai
1 stunda
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Latvietis grib pats būs kungs, pats saimnieks
1 stunda
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Turcija atbildīga par kurdu slepkavošanu
1 stunda