Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Vēl viens novākts 14


Jānis Tutins
Jānis Tutins
Foto – Edijs Pālens/LETA

“Saskaņas” frakcijas līderis klabināja rāciju, pūloties uztvert tālus radiosignālus, kad atsprāga saimes istabas durvis un kā viesulis iebrāzās padotais deputāts Tutinu Jānis, lai tūliņ arī sabruktu kā nelaimes čupiņa un izplūstu gaužās asarās.

Jēzus un Marija, kas lēcies! – uztraucies Urbanovičs jautāja citkārt jautras dabas šņukstošajam kolēģim.

Biedri Urbanovič, tādas bēdas, tāds posts! – sauca otrs Joņs, – Satversmes aizsardzības birojs man nedos pielaidi valsts noslēpumam! Nevarēšu pārstāvēt partiju Nacionālās drošības komisijā!

Svoloči! – satrakojās Urbanovičs, kam arī atņemta pielaide, un Elksniņam, un Mirskim – kā slepeno dienestu zāģis gājis pāri frakcijas ierindai, izraujot no tās krietnākos kadrus.

Jūs zināt, kā saskaņieši būtu saucami īstenībā, bet cilvēki vairās šo terminu publiski lietot. Toties, raugi, par apdraudējumiem valstij nomodā esoši SAB darbinieki smalki izpētījuši ap-stākļus un piegriež skrūves bez skaņas.

Tutins, kurš izmācījies par feldšeri un augstākās izglītības diplomu dabūjis neakreditētā ASV augstskolā (tu padomā tik – Amerikā izštudierējis!), agrāk aktīvs komjaunietis, tagad reli-ģiozs rēzeknietis, bija pēdējais Urbanoviča līdzgaitnieks ar cerībām tikt cauri SAB filtrācijai. Brāļus Rubikus vai Pimenovu taču neielaidīs komisijā, kur spriež par nacionālo drošību!

Cilvēks ar nevainojamu dzīvesstāstu, taisījis karjeru no apsarga līdz Saeimas loceklim – kas varēja misēties, ka arī Tutinam bez redzamām Krievijas ietekmes aģenta pazīmēm sanācis fušieris ar top secret pielaidi konfidenciālai informācijai. Nezinām uzvedinošas detaļas. Varbūt kāda godīga latgaļu ģimene noziņojusi, ka Tutinam līdzīga persona naktī vazājas gar pierobežu. Varbūt vecais zēns novērots izdarām fotouzņēmumus un zīmējam kontūrkartes pie stratēģiskiem objektiem. Vilksviņzin, varbūt Joņam ir niķis un vājība stāstīt anekdotus par Valsts prezidentu! Maizīša kantorim nekas nepaliek neievērots!

Tomēr ticamāk, ka Jānis Tutins elementāri atrodas bīstamā riskā zonā, jo darbojas un apzīmogots ar “Saskaņas” partijas simboliku, kas tikpat kā automātiski nozīmē nepielaišanu valsts noslēpumiem.

Likās, ka viss jau kārtojas. Ušakovieši, pārģērbušies par sociāldemokrātiem, pamazām sāk iedzīvoties Eiropas sociālistu ģimenē. Sarāvuši saites ar kremliniem. Krievu biedru sekcijā mācās latviski un jau prot lietot ģenitīvu un datīvu. Bet tomēr ir un paliek troļļi, partija ar sarkanu seksti, mērim līdzīgs veidojums, kurus neviens, vismaz valsts drošības dienestos, nemīl. Arī politiķiem lakstošanās ar “Saskaņu” nevedīsies, pat ja ir klikšķis starp kreisajiem un kādu labējāku spēku. Ka tevi divi deviņi – bez pielaidēm darbaļaužu un minoritāšu aizstāvji tak nekad nenokļūs valdības amatu sadales tīklā un praktiskā parlamentārā darbība arī paralizēta. Ko līdz politiķiem sadzert tubrālības un vēlētājiem balsot par ņeudačņika Urbanoviča vadīto listi, kuru, skaties, ka nenogādā akmeņ-lauztuvēs vai kūdras rakšanā!

Kas man beja nadzeivot Rēzeknē pie siera rituļiem un miltu maisiem! – bēdājās caurkritušais Tutins un kļuva tik nemierīgs, ka Urbanovičs nelaimīgajam iedeva zāles no skapīša.

Nekaitētu kas štengrāks mūsu dziļās bēdās, – teica tēvs un skolotājs Jānis, sniegdams novadniekam trauciņu. – Manu bumbulīti, manu tūtiņ, turies dūšīgi, – līderis paijāja Tutinam galvu, piemetināja pārīti daudzstāvīgu necenzēto no “Rīdzenes” literārajām pēcpusdienām un ar dziļa rūgtuma sajūtu dvēselē paņēma arī sev zāļu trauciņu ar “dzimtenes” sīvo garšu.

LA.lv