×
Mobilā versija
Brīdinājums +28.3°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
1. februāris, 2018
Drukāt

Vai populisms ir veiksmīga stratēģija? Ilze Balcere novērtē politiķus Latvijā (6)

Foto - LETA, kolāža - la.lvFoto - LETA, kolāža - la.lv

Kas īsti ir ikdienā tik bieži piesauktais populisms? Ko Latvijas politikā varētu izvēlēties par populisma etalonu? Kāda atzīme par populisma līmeni pienākas lielākajām Latvijas partijām? Par šiem jautājumiem saruna ar politikas zinātņu doktori ILZI BALCERI. Viņas 2015. gadā Latvijas Universitātē aizstāvētais promocijas darbs veltīts tieši šai tēmai.

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Ilze Balcere

Bijušais premjers, tagad eirokomisārs Valdis Dombrovskis vienā no “Vienotības” kongresiem sāka savu runu ar dramatisku paziņojumu: “Rēgs klīst pa Eiropu. Populisma rēgs.” Kā saprotams, tas ir pārfrāzēts slavenais Marksa un Engelsa citāts par “komunisma rēgu”, un mēs zinām, ar ko šī “klejošana” beidzās. Bet vai tiešām populismu mūsdienās var salīdzināt ar komunismu?

I. Balcere: Par populismu līdzīgi ir runājis ne tikai Dombrovskis, bet arī citi Eiropas politiķi. Tad man parasti uzreiz ir jautājums – kas tiek saprasts ar vārdu “populisms”?

Diez vai te mēs varēsim iztikt ar vienu konkrētu politoloģisku definīciju. Skaidrs, ka par to tiek runāts kā par kādu tendenci politikā, kas pieņemas spēkā.

Visbiežāk ar to tiek raksturots radikālo partiju popularitātes pieaugums. Jā, tāds novērojums ir pamatots – ir virkne piemēru Eiropas valstīs, kur pēdējos gados vēlēšanās panākumus guvušas nevis centriskas partijas, kā tas bija ierasts, bet tādi radikāli labēji spēki kā “Alternatīva Vācijai” vai Austrijas Brīvības partija, vai arī radikāli kreisi – kā “SYRIZA” Grieķijā un “Podemos” Spānijā, “Ziemeļu līga” Itālijā. Ja skatāmies Eiropas karti, var secināt, ka ziemeļos un centrā populārāks ir labējais populisms, bet dienvidos – kreisais.

Vai jūs populismu skaidrotu kā citādi?

Politikas zinātnē ar populismu saprot antielitismu un “tautas centralitāti” jeb tēzi, ka esošā elite ir zaudējusi uzticību, to vajag patriekt un ieviest kaut kādus tautvaldības principus. Partijas, kas to izmanto, parasti cenšas pasniegt, ka tām nav nekādas saistības ar līdzšinējām varas partijām, tās ir tīras un pārstāv tautu. Protams, nav izslēgts, ka arī radikālas partijas lieto šos lozungus, taču tikpat labi tās var būt arī citas.

Latvijā apzīmējums “populisms” nereti tiek attiecināts arī uz pirmsvēlēšanu solījumiem. Medijos politiķi ļoti bieži to izmanto, lai apvainotu savus konkurentus vai noraidītu kādu ideju – ja viņi tai nepiekrīt, tad nodēvē par populistisku. Domāju, ka arī pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām mēs to vēl bieži dzirdēsim politiķu diskusijās. Taču populisms un tukši solījumi – tas nav viens un tas pats. To varbūt varētu apzīmēt kā “demagoģiju” vai “oportūnismu”. Rodas jautājums – kā izmērīt, cik pamatots ir solījums? Ja es esmu liberālis vai konservatīvais, tad viss, ko saka sociālisti, man šķitīs populisms, un otrādāk. Tā jau jebkuru partiju var apvainot populismā.

Esmu dzirdējis tādu “populisma” skaidrojumu – vieglu risinājumu solīšana sarežģītām problēmām.

Jā, tāds skaidrojums ir sastopams, taču no politikas zinātnes viedokļa tas nav īsti pareizs, jo tas nav izmērāms.

Ja vajadzētu izraudzīties kādu dzīvu populisma etalonu, kuru politiķi jūs nosauktu kā pirmo, piemēram, no pasaules politikas?

Droši vien Marinu Lepēnu, Francijas Nacionālās frontes līderi. Šī partija ir labēji radikāla, taču tai ir arī izteikta populisma retorika. Tā nostājas gan pret Francijas valdošo eliti, gan jo īpaši pret Briseli. Bet nav jāmeklē tālu pasaulē, tepat Latvijā ir pietiekami daudz spilgtu piemēru. Uzreiz gan gribu atzīmēt – lai gan Latvijā ir bijušas vairākas partijas, kuru ideoloģijā populisms ir spēlējis nozīmīgu lomu, taču tās nav bijušas dzīvotspējīgas. Sāksim kaut vai ar Zīgerista partiju – reāli tā darbojās vienu Saeimas sasaukumu. Tad Einars Repše un “Jaunais laiks” – ar antikorupcijas retoriku, visas vecās politikas noliegumu – nedaudz ilgāk, taču arī “JL”, kādu mēs to pazinām pirmsākumā, vairs nav. Nākamais piemērs – Zatlera Reformu partija ar antioligarhu retoriku un ļoti īsu “dzīves” periodu. Šobrīd vistuvāk populistiskas partijas prototipam atbilst Artusa Kaimiņa izveidotā “KPV.LV”, kā arī Jaunā konservatīvā partija.

Jūs savā promocijas darbā pieminat zinātnieku Ernesto Laclau, kurš teicis, ka var visu politiku uzlūkot kā zināmā mērā populistisku, jo populisms un politika būtībā ir sinonīmi. Vai Latvijas gadījumā tas nav īpaši izteikti, ko apliecina daudzie pieminētie piemēri? Tā jau ir ierasta shēma – nāk jauna partija, kas līdz šim nav bijusi pie varas, tātad tai ir jānostājas kareivīgā pozā pret pašreizējām elites partijām un jāsaka, ka tieši tā pārstāv tautu. Kad notiek varas maiņa, tad jau populistiskā retorika vairs nav tik aktuāla.

Populisms Latvijā noteikti ir spēlējis lomu daudzās vēlēšanu kampaņās un to izmantojušas vairākas partijas. Taču tas, ko es gribu uzsvērt, – tā nav veiksmīga stratēģija. Tā iemesla dēļ, ka populisms iekšēji ir ļoti pretrunīgs. Ja partija nokļūst pie varas, tā vairs nevar lietot šos lozungus, tā pati ir kļuvusi par elites sastāvdaļu.

Un tomēr kādam atkal ir vilinājums to izmantot…

Ja mēs paskatāmies uz aptaujām par cilvēku uzticību dažādām institūcijām – parlamentam, valdībai, partijām –, Latvijā tā ir kritiski zema, viena no zemākajām Eiropā. Nav grūti izskaitļot, ka antielitātes lozungi Latvijas vēlētājiem būs ļoti simpātiski. Protams, tam ir arī objektīvi iemesli, ja paskatāmies kaut vai uz “oligarhu sarunām”. Nevar teikt, ka stāsts par “valsts nozagšanu” un varas realizēšanu šauras grupas interesēs ir izdomāts. Sašutumam ir pamats.

Vai vēlētājam ir iespēja pārbaudīt – kuri ir populisti, kas tikai izmanto skaļus saukļus, lai tiktu pie varas, un kuri tiešām gatavi nākt ar reālām pārmaiņām?

Nav jau īsti. Pārbaudīt var tikai tad, kad viņi ir ievēlēti.

Tad kuru ņemsim kā populisma etalonu no Latvijas politiskās vēstures?

Es droši vien izvēlētos “Jauno laiku” tā pirmsākumos – partijas programma tolaik labi atbilda klasiskajām populisma pazīmēm.

Labi, tad ņemsim nosacīto populisma mērvienību “repše” un pavērtēsim, kā Latvijas partijas izskatās pirms 13. Saeimas vēlēšanām… Nesen “Saskaņas” kongresā šīs partijas līderis Nils Ušakovs paziņoja, ka gaidāmās Saeimas vēlēšanas būšot “populistu x-faktors”. Spilgts citāts medijiem, bet vai apgalvojumam ir kāds pamats?

Katrai partijai ir sava taktika, lai mobilizētu savus vēlētājus, bet es pagaidām neredzu, ka gaidāmajās vēlēšanās populisma līmenis ar kaut ko īpaši atšķirsies no iepriekšējām. Ja Ušakovs domā tukšu solījumu došanu, tad arī šajās vēlēšanās tādi, protams, būs, bet, kā jau iepriekš teicu, tas nav sinonīms populismam. Neviens jau sevi pats nesauks par populistu, politikā vienmēr būs vēlme šo apzīmējumu attiecināt uz citiem, pašiem no tā distancējoties.

Pašam Ušakovam un viņa partijai bieži tiek pārmests populisms. Bezmaksas labumu dalīšana no Rīgas budžeta (brīvbiļetes, pabalsti), asas uzbrūkošas frāzes valdošajai koalīcijai, pretstatot Latviju Rīgai, un tā tālāk.

Savā darbā es kā atskaites punktu ņēmu partiju programmas, turklāt, nevis lai pateiktu – ir vai nav populists, bet lai analizētu populisma līmeni. “Saskaņa” ierasti baida vēlētājus ar to, ka pie varas ilgstoši bijušas labējās partijas, kas pilnībā ignorējušas krievvalodīgo iedzīvotāju intereses. Ilgstošā atrašanās opozīcijā Saeimā ļauj turpināt ekspluatēt šo tēlu, lai gan Rīgā viņi ir pie varas.

Izdevīgi sēdēt uz diviem krēsliem… Kādu atzīmi “Saskaņai” varētu likt populisma mērījumā, izmantojot mērvienību “repše” – no viens līdz pieci.

Es teiktu trīs.

Pavērtēsim citus spēkus. Zaļo un zemnieku savienība – šobrīd varas partija, it kā pēc statusa nevarētu būt lieli populisti. Tajā pašā laikā tur ir Lembergs, kuram bieži pārmet populismu.

ZZS es gan neapzīmētu kā populistisku. Viņiem vairāk piestāv raksturojums – “pragmatiska partija”. Ja salīdzinām ar Artusu Kaimiņu vai Jutu Strīķi, ZZS politiķi ir tālu no populisma.

Un atzīme ZZS populisma līmenim?

Viens.

Tālāk – Nacionālā apvienība…

Līdzīgi kā ZZS, populisma līmenis nav augsts, taču reizēm tas parādās kā opozīcija pret Briseli, īpaši imigrācijas krīzes laikā, kad NA stingri iestājās pret bēgļu uzņemšanu Latvijā. NA es arī liktu atzīmi viens.

Interesanta situācija ir ar “Vienotību”. It kā ir vecā “Vienotība”, tomēr tagad jau notiek sarunas par jaunas apvienības veidošanu. Turpat tuvumā ir “Kustība Par” un “Latvijas attīstībai”.

“Vienotības” agrāko nišu – cīnītāji par taisnīgumu, tiesiskumu, pret oligarhiem – tagad veikli monopolizējusi Jaunā konservatīvā partija. “Vienotībai” šajā lauciņā vairs īsti nav ko darīt, un arī par populisms tai vairs nav raksturīgs.

Un pārējām pieminētajām partijām, kas lielā mērā no tās pašas “Vienotības” ir veidojušās?

Tās drīzāk ir surogātpartijas, kuras man šobrīd grūti komentēt, tās vēl sevi nav parādījušas.

Kāpēc pie vārda “populisms” Latvijā daudzi uzreiz piemin Artusu Kaimiņu? Arī jūs viņu piesaucāt kā pirmo. Pat šķiet, ka viņam neformāli ir izdevies privatizēt šo apzīmējumu.

No politoloģijas viedokļa šī partija tiešām ļoti labi atbilst visiem kritērijiem. “KPV.LV” manifests ir klasisks populistisku partiju ideju izklāsts. Tāpēc šai partijai es varētu likt atzīmi pieci, lai gan es zinu, ka pats partijas vadītājs mēdz apvainoties, ja viņu sauc par populistu.

Nākamajā Saeimā šī partija varētu iekļūt?

Es tās izredzes nevērtēju augstu. Viņa elektorāts pārsvarā ir jaunieši, kas gaida no politikas “šovu”. Viņš to arī piedāvā, taču ar to ir par maz, lai pretendētu būt par ilgstošu politisko spēlētāju.

JKP – kā vērtēt šīs partijas populisma līmeni?

Varbūt ar četri.

Kas vēl paliek – Sudrabas partija, Reģionu apvienība…

Sudrabas partija drīzāk jau ir vēsture, bet Reģionu apvienība ir pārāk neskaidra, lai šobrīd to varētu vērtēt. Iepriekš tās tēlu veidoja Mārtiņš Bondars, viņš dažreiz izmantoja populistiskus paņēmienus, bet tagad viņš ir prom.

Kādi, jūsuprāt, būs tie atslēgvārdi, ap kuriem notiks cīņa pirms 13. Saeimas vēlēšanām?

Skaidrs, ka arī šajās vēlēšanās būs etniskais balsojums, kura pastiprināšanai lielisks iemesls ir krievu skolu reforma. Taču atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām noteikti lielākas diskusijas būs par demogrāfijas jautājumiem. Arī jautājumā par viesstrādnieku ievešanu partijām vajadzēs skaidri pozicionēties. Tāpat diskusiju centrā būs sāpīgi jautājumi – izglītība un veselības aprūpes reforma. Es tiešām ceru, ka būs politiskie spēki, kas spēs skaidri identificēt problēmas un piedāvāt risinājumus, nevis tikai ies populisma ceļu.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Būtu bijis vērtīgi iesākt ar vārda “populisms” definīcijas meklēšanu vārdnīcās. Pēc tam paskaidrot kā “populisms” atšķiras no demokrātijas. Starp citu, Latvijā “labējo” un “kreiso” partiju Rietumeiropas nozīmē vispār nav. Vienīgās “ekstrēmās” partijas ir tās, kuru mērķis ir iznīcināt valsts neatkarību un to atkal iekļaut Krievu impērijā.

  2. Vēl viena publiska nejēga!
    Savairojušies.

  3. Sekls rakstiņš. Un bildes pilnīgi nepareizas. Centrālais Latvijas poulists ir Lembergs!

  4. Lemberga bildi tad vajadzēja centrālajā plānā! Un otrajos plānos viņa pakalpiņus – Kādu no nacionāļu bizītēm, kādu serebrovas kundzi, kādu saskaņas resnu džipistu…..

  5. Populisms (latīņu: populus — ‘tauta’) ir politiskā pozīcija vai retorikas stils – vēlētājiem tīkami, taču nepiepildāmi solījumi, – kura izmantošanas mērķis ir iegūt plašu tautas masu atbalstu un popularitāti.
    Atbilstoši šai definīcijai es saprotu populismu.
    Kas tā par doktori?
    Ko viņa tur muld?
    Kādi centriskie, labējie, kreisie?
    Kārtējā tukšmuldēšana.
    Ja tautai sola patīkamas, bet nereālas lietas tie ir populisti (piemēram – visi būsim miljonāri, visi būs tikai uzņēmēji, visiem nebūs jāstrādā).
    kas tas par sviestu?
    Tā tiešām ir doktore?

Draugiem Facebook Twitter Google+