Foto-LETA

Vēlēšanas vai amatā iecelšana?
 0

Šā gada 9. jūlijā “Lasītāju balsīs” varēja lasīt raunēnieša Viļa Kārkliņa vēstuli ar virsrakstu “Kritērijs – padziļinātas zināšanas”. Autors pauda uzskatu, ka Saeimā, viņaprāt, vajadzētu ievēlēt personas tikai ar padziļinātām ekonomiskām vai juridiskām zināšanām, bet ne māksliniekus, mūziķus vai labus sportistus. V. Kārkliņš vēlējās uzzināt citu lasītāju viedokli šajā jautājumā. Kā pirmais viņam atsaucās Linards Strelēvics no Rīgas, kura vēstuli šodien publicējām.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Jautājumu var izteikt arī šādi: vai Saeimas deputātu kandidātiem izvirzāmas papildu prasības, kas būtu nostiprināmas Saeimas vēlēšanu likumā?

Par laimi – nē! Ja likumā būtu ierakstītas papildu prasības, pēc kurām jāizvēlas kandidāti, tās nebūtu vairs vēlēšanas, bet amatā iecelšanas process, kura laikā vienas amatpersonas piemeklē citas amatpersonas, kas atbilst kāda amata aprakstam: jābūt ekonomistam (nost ar gleznotāju!), jābūt juristam (nost ar sportistu!), jābūt doktoram (nost ar studentu!), jābūt lektoram (nost ar literātu!), jābūt inženierim (nost ar muzikantu!) un tamlīdzīgi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Savukārt vēlēšanas, kā zināms, ir process, kura laikā balsstiesīgie pilsoņi – vēlētāji – no piedāvātajiem kandidātiem izvēlas, vēlētājprāt, piemērotākos laikabiedrus Saeimas deputāta pienākumu pildīšanai.

Kandidātu saraksts aplūkojams arī kā katras partijas iespējas sastādīt sarakstu, piedāvājot izcilus vai ne tik labus lietaskokus. Citiem vārdiem, kandidātu saraksts ir katras partijas “spožuma un posta” rādītājs. Bet arī vēlētājs nedrīkst rīkoties bez­atbildīgi, izvēloties kandidātus uz labu laimi vai pa roku galam, iedomādamies, ka viņa balss vispār neko nenozīmē. Katra vēlētāja balss – tā ir viena no teju pusotra miljona iespējamām balsīm!

Turklāt gribu uzsvērt, ka Satversmes 9. pants saka: “Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu. (Šī panta teksts nav ticis pakļauts izmaiņām no Satversmes pieņemšanas brīža 1922. gada 15. februārī. – Aut.)

Vēlēšanu sakarā ir radīta cita problēma. To paveica 5. Saeima 1995. gada 25. maijā, pieņemot Saeimas vēlēšanu likumu, kas jūtami atšķiras no Satversmes sapulcē 1922. gada 9. jūnijā pieņemtā likuma par Saeimas vēlēšanām. 1995. gada likuma 9. pantā norādīts, ka kandidātu sarakstus var iesniegt partijas un partiju apvienības.

Toties 1922. gada likuma 16. pantā ierakstīts: “Centrālā vēlēšanu komisija nosaka, līdz kurai dienai vēlētājiem ir tiesība iesniegt kandidātu sarakstus.” Partijas netiek nosauktas. 20. pantā teikts: “Katram iesniegtam Saeimas deputātu kandidātu sarakstam jābūt parakstītam vismaz no simts vēlētājiem.” Joprojām vārds “partija” netiek lietots. 28. pantā noteikts, ka CVK uz blankām jānodrukā saraksta iesniedzējas partijas vai vēlētāju grupas nosaukums. Te lieto vārdu “partija”. Tad 29. pantā tiek minēta vārdkopa: “Pa vienam priekšstāvim no katras organizācijas vai vēlētāju grupas.”

Reklāma
Reklāma

No šiem piemēriem redzams, ka balsstiesīgo grupām bija tiesības veidot savus kandidātu sarakstus – pēc savām iespējām un sava prāta. Pašreizējais vēlēšanu likums, kā liecina laikrakstos lasītais, neapmierina daudzus balsstiesīgos pilsoņus. Iesaku vispirms sākt ar divu Saeimas vēlēšanu likumu salīdzināšanu un padziļinātu analīzi. Pēc tam salīdzināt abu likumu tekstus ar attiecīgajiem Satversmes pantiem. Tā balsstiesīgie pilsoņi varētu izveidot sev jaunus priekšstatus par Saeimas vēlēšanām un to sastāvdaļu – deputātu kandidātu sarakstiem.