Vēlēšanu reformu pamatā – uzticība 0
Ne referendumu ierosināšanas kārtības maiņa, ne interneta balsošanas ieviešana nav iedomājama bez savstarpējas uzticēšanās. To piektdien konferencē “Tautas gribas aritmētika: vēlēšanas un referendumi Latvijā” secināja Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) pieaicinātie eksperti.
Pasākuma pirmajā daļā politologi, juristi un vēsturnieki atskatījās uz Latvijas vēlēšanu sistēmas pirmsākumiem. Kā stāstīja politologs Ivars Ijabs, šobrīd tik aktuālā diskusija par referendumu ierosināšanas kārtību nebūt nav nekas jauns – šķēpus par šo jautājumu lauzuši arī tā sauktie Satversmes tēvi. Piemēram, Marģera Skujenieka sagatavotajā sākotnējā pamatlikuma redakcijā tautas nobalsošanas ierosināšanai bija nepieciešams nevis vienas desmitās daļas, bet gan vienas piektdaļas vēlētāju atbalsts, tomēr tas nav atbalstīts. Kā savās atmiņās vēlāk atcerējās vēl viens no Satversmes tēviem – sociāldemokrāts Fricis Menders – spēcīga tiešās demokrātijas prakse, piemēram, samērā viegli ierosināmi referendumi, Latvijas konstitūcijā iestrādāti tādēļ, ka tas bijis “demokrātisko tieksmju jaunības laiks ar lielām cerībām uz demokrātisko vēlēšanu maģisko spēku”. Tomēr politologs Ijabs pārliecināts, ka demokrātisko ideālu eiforija ir tikai daļa no iemesliem. Lielu lomu spēlēja arī Veimāras konstitūcijas ietekme. Taču visvairāk par šādiem referendumiem esot iestājies tieši sociāldemokrātu boļševistiski noskaņotais spārns, kas nebija augstās domās par topošo Latvijas parlamentu. Viņu vidū bija tādi pazīstami ļaudis kā Kārlis Dzelzītis, Vilis Dermanis un daļēji arī Rainis. Tautas rosinātos referendumos viņi redzēja iespēju “torpedēt buržuāzisko Saeimu” ar dažādām proletariāta rosinātām iniciatīvām. Tādēļ viņi centās panākt pēc iespējas vienkāršāku referendumu ierosināšanu.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados tika ierosināti vairāki referendumi, bet faktiski neviens nespēja piesaistīt pietiekamu cilvēku skaitu. “Dēļ politiskās sašķeltības, pieredzes trūkuma un nespējas informēt plašas sabiedrības masas referendumus starpkaru periodā vajāja kvoruma trūkums,” izpētījis vēstures doktors Raimonds Cerūzis.
Konferences otrajā daļā eksperti pievēršoties arī pašreiz Saeimā notiekošajai diskusijai par referendumu ierosināšanas kārtības maiņu. “Providus” pētniece Iveta Kažoka salīdzināja Latvijas un Šveices praksi un pauda nožēlu, ka Latvija atšķirībā no Šveices izvēlējusies iet referendumu ierobežošanas ceļu. Viņa uzskata, ka referendumi ir mūsu valsts lepnums, kas jāsaglabā un jāattīsta, nevis jāierobežo. “Nevienā referendumā vēlētāji nav sastrādājuši nekādas muļķības. Es tomēr aicinātu iet tādu ceļu kā Šveice un vairāk uzticēties cits citam,” teica Kažoka.
Konferences noslēgumā vairāki runātāji pievērsās CVK tuvākās nākotnes izaicinājumam – interneta vēlēšanu ieviešanai. Arī šajā sakarā vairākkārt tika minēta nepieciešamība pēc uzticības. Tehnoloģiju attīstības foruma valdes priekšsēdētājs Māris Alberts skarbi kritizēja interneta vēlēšanas un aicināja politiķus atteikties no šīs ieceres. “Tehnoloģiju eksperti ir atzinuši, ka drošu aizklātu risinājumu vēlēšanu rīkošanai internetā nav iespējams piedāvāt. Jāpaiet vismaz 20 gadiem, lai interneta vēlēšanas drošības un aizklātības ziņā varētu pielīdzināt tradicionālajai nobalsošanai iecirkņos. Tad kādēļ mums jāskrien pa priekšu un jākļūst par apsmieklu?” retoriski jautāja matemātikas doktors M. Alberts. Viņš arī pieļāva, ka interneta vēlēšanu ieviešana nemaz nav mūsu politiķu iecere, bet “draudzīga ieteikuma veidā” maskēts spiediens no ārvalstīm. Zinātnieks arī uzskaitīja virkni piemēru no Ukrainas, Venecuēlas un ASV, kur notikuši krāpšanās mēģinājumi dažādās interneta vēlēšanās.
VAS “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs” (LVRTC) valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta savā uzrunā gan apgalvoja, ka visi interneta vēlēšanu riski ir vadāmi vai mazināmi demokrātijai pieņemamā veidā. Savukārt Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas prezidente Signe Bāliņa uzsvēra uzticēšanās faktoru.
“Tradicionālajās vēlēšanās izvēles izdarīšana, biļetenu skaitīšana, rezultātu apkopošana ir process, ko iecirknī klātienē var kontrolēt novērotāji. Tādēļ nevienam nerodas īpaši jautājumi par rezultātu ticamību. Taču interneta vēlēšanas ir kā melnā kaste – cilvēks izdara izvēli un pēc kāda laika iznāk ārā rezultāts.
Eksperti var diskutēt par algoritmiem un tehnoloģijām, bet interneta vēlēšanu ieviešana būs atkarīga no tā, vai cilvēki uzticēsies tam, kas noticis šajā melnajā kastē, un atzīs rezultātus par leģitīmiem,” teica S. Bāliņa.
LVRTC vadītā darba grupa jau ir izstrādājusi koncepciju par interneta vēlēšanu ieviešanu Latvijā. Šis dokuments jau ir uzsaukts valsts sekretāru sanāksmē, un pašlaik tā saskaņošana starp ministrijām tuvojoties noslēgumam. Tādēļ koncepcija varētu tikt skatīta jau kādā no tuvākajām valdības sēdēm. Kā man pēc konferences paskaidroja J. Bokta, dokuments nenosaka nekādus konkrētus termiņus, tādēļ nav iespējams prognozēt, kad Latvijā varētu tikt ieviestas interneta vēlēšanas.
