Vēlētāji algo ministrus kā nožēlojamus dzimtcilvēkus 0
Politiķis piederīgs pašiem neaizsargātākajiem sociālajiem slāņiem, kaut viņš būtu bijis pats Batjka vai darbojies politikā kopš “Helsinki-86” laikiem, kaut žurnālā “Forbes” tiktu ieskaitīts 100 garīgi bagātajos latviešos, pienāk nestunda, kad, kā krievi saka, dzīve sit ar atslēgu, vēlēšanās nepateicīgie balsotāji sakrauj mīnusu grēdu un kā ar stangām izrauj no ideoloģisko fronšu karotāju ierindas, nogremdē aizmirstības Lētā. Cilvēks vienkārši tiek samīts kā pūpēdis vai pasperts kā suņusēne.
Katram dzīvē bijuši apmākušies rīti, kad gribas kaut ko sāļāku, taču tad, kad vēlēšanās strandē un uz sēkļa uzsēžas politiska Figūra, tas ir kodolsprādziens viņa dzīves līdz šim augšupejošos zigzagos. Dzimtene viņu ir nodevusi! Nelaimīgais domā – par ko man tā! Ar ko gan es atšķiros no citiem ceļojošiem politiķiem, kuri, kā jau visi šī aroda ļaudis, pļāpāja bez mitas! Kur lai tagad kandidēju – par hurāla locekli Mongolijā? Cilvēks zaudē naktsmieru un svaidās guļvietā, redzēdams rēgu tēlus. Kā viņam tuvojas līdz sarkankvēlei nokaitēts, asinskārīgs pūlis, sekumus vicinādams un saukdams – tu, dzeguzēn, biji tas, kas mūs spīdzināja ar reformām? Tu, frajeri, smalki iztīrīji valsts kasi? Nothing special, bet tagad tevi liksim cepeškrāsnī!
Un tā no ļaunā priekā zvērojošās arēnas aizvelk politiskos līķus kā novēlušos kartupeļu maisus, un parterā sēdošajiem tik jāuzmanās, lai nesamērcētu kājas izlaistītajās asinīs. Neviena līdzjūtīga roka neatver skābekļa balonu atdzīvināšanai, neviena prudentia neņemas dot padomu, kā restrukturizēt garzems notriekto personību – atslēgfigūru. Eksperts Ījabs saltos ignorances pilnos atvadu vārdos piemetina sekojošo – tas notika tāpēc, ka vecais lūsis nedz vairs augstu lēca, nedz tāli redzēja. Par kritušajiem politiķiem nekad nesaka kā par Karlsonu – viņš aizlidoja. Bet viņš atgriezīsies.
Mūsdienās vispār izrādīt žēlsirdību un humānismu neskaitās labais tonis. Uz jautājumu – kur lai tikumīgs jauneklis pēc politiskās karjeras sagrāves paliek? – atsauksies rupji ķērcošu ļaunvēļu balsu unisons: lai padzīvo kā mēs no vienas pensijas rocības! Lai uzzina adresi un atrod ceļu uz zupas virtuvi! Un nevienam neinteresē, ka, lūk, šis diženais vīrs desmit gadus nepagurdams un bez maksas iznēsāja ūdeni savā tēvu zemē. Ka vēlētāji viņu turēja tikpat kā dzimtcilvēku, algodami ar nožēlojamu 1200 latu dienišķo rupjmaizi uz rokas. Tagad, raugi, šie neiecietīgie vēlētāji pieņēmuši glītāku kalponi un izdarīgāku zelli, bet veco mazkustīgo kantora darbinieku izlikuši uz ielas kraukļiem par barību.
Attēlojot grūto politiķa eksistenci un bezizejas stāvokli, kādā ikviens no šīs branžas ļautiņiem nenovēršami nonāks, es piekrītu tiem, kuri vedina uz pārtikušāku ministra dzīves nodrošināšanu viņa neilgās aktīvās darbības laikā. Īsi sakot, 3500 latu uz papīra būtu mūsu ministru ikmēneša nopelnu pareizs, tikai mazliet saldināts vērtējums. Vēlāk tas gruntīgi noapaļojas uz 5000 eiro.
