Latvijā
Politika

Kļūstam lielāki ciniķi, tas ietekmē vēlēšanas. Saruna ar Arni Cimdaru 16


Arnis Cimdars
Arnis Cimdars
Foto – Valdis Semjonovs

Šonedēļ, no 18. jūlija, partijas sāks iesniegt kandidātu sarakstus 13. Saeimas vēlēšanām. Pirms vēlēšanu maratona finiša taisnes “Latvijas Avīzē” viesojas Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars.

Cimdara kungs, pats vienmēr apzinīgi pildāt pilsoņa pienākumu un balsojat?

A. Cimdars: Vienmēr.

 

Pie urnas jums grūta izšķiršanās?

Jā. Nav tā, ka ieskrienu iecirknī, paķeru biļetenu un urnā iekšā. Izmantoju iespēju “rediģēt” listi, nereti vadoties no pēdējā brīža pārdomām. Bezpartijiski vēlētāji nepiedalās lemšanā partiju birojos, kādā secībā jāliek kandidāti. Mans viedoklis dažreiz nesakrīt ar sastādīto secīgumu, tāpēc padarbojos ar plusiem, svītrojumiem.

 

Ar jūsu augsto kvalifikāciju, ilggadējo pieredzi vajadzētu zināt, kas uzvarēs 13. Saeimas vēlēšanās?

Zinu, bet lai paliek noslēpums. (Smejas.)

 

Kas jāzina vēlētājiem – šīs vēlēšanas kaut kādā ziņā atšķirsies no iepriekšējām?

Ja salīdzina ar 2014. gada nobalsošanu, īpašu jauninājumu nav. Tikmēr partijām gan – tagad jābūt vismaz ar 500 biedriem un gadu kā reģistrētām. Bet cilvēkiem prātā pēdējās – pašvaldību vēlēšanas, kur bija jādodas uz iecirkni, kur esi pierakstīts. Saeimas vēlēšanās speciālu paziņojumu nesūta, drīkst balsot, kur vien vēlies. Plānojot rudens darbus, jāatceras – 6. oktobrī nacionālo vēlēšanu diena. Obligāti vajadzīga derīga pase. Tiem, kuriem ir tikai ID karte, trīs nedēļas pirms vēlēšanām PMLP sagatavos vienreizēju bezmaksas dokumentu – vēlētāja apliecību, ko varēs saņemt tajā PMLP teritoriālajā nodaļā, kur izdota vēlētāja ID karte.

 

Vai pamalē jau redzat zīmes, kas tieši šīm vēlēšanām būs raksturīgs?

Mūsdienu pasaulē tendences izpaužas apmēram vienādi. Visi kļūst vairāk patērētāji nekā ideālisti un lielāki ciniķi. Tā ietekmē priekšvēlēšanu cīņas kļūst sīvākas, nežēlīgākas.

 

Cilvēki atmet ar roku politikai, mazāk iet vēlēt?

Nedomāju, ka tā ietekmē pilsoņu līdzdalību. Otrādi, populistu kaujas nereti izceļ no miera stāvokļa snaudošo elektorātu, kam ikdienā maza daļa gar valsts pārvaldīšanu un kas no politikas turas labāk tālāk. Ir ļaužu grupa, kas, lai notiek kas notikdams, nekad neies balsot. Ir grupas, kas ieradīsies iecirknī pēc īpaša pamudinājuma. Ekstrēmas situācijas dēļ vai tādēļ, ka sevi spilgti pieteicis kāds dižens vadonis, vai arī populistu uguņošanā pacelto tematu piesaistīti. Un ir pragmatiski cilvēki, kuri raduši iet un vēlēt, neraugoties ne uz kādiem partiju manevriem.

 

No cita redzesleņķa – vēlēšanas notiek pa jaunam, jo jāsaskaras ar apstākļiem, kad Krievija centusies ietekmēt cilvēku izvēli varenākās valstīs nekā Latvija. Kā gatavojamies pretdarboties, lai iejaukšanās nenotiktu? Tiekot dibināta speciāla darba grupa, nodrošinot netraucētu procesu?

Jā, šajā ziņā ir citādas priekšvēlēšanas ar drošības risku apzināšanu. Kiberdrošība ir viena no prioritātēm, puspatiesību, prātus skalojošo viltus ziņu apkarošana – vēl viena. Tie ir nopietni apdraudējumi. Bieži vien nemaz nevajag pretlikumīgas darbības iecirknī. Pietiek ar kāda sētu trauksmes ziņu par to, kas nav noticis, bet organizēta troļļu armija piebalso – jā, jā, es arī redzēju! – un rodas grūti sakārtojams haoss, virzīts, piemēram, uz vēlēšanu godīguma apšaubīšanu, procesa diskreditāciju. Drošu, pārliecinātu vēlētāju neietekmēs priekšvēlēšanu kampaņas, lai kā viņu ideoloģiski gribētu noskaņot. Izvēlē nestabilākos – nav izslēgts, ka mēģinās ietekmēt. Attiecībā uz valdības stratēģisko darba grupu – ministriju un drošības iestāžu pārstāvji arvien piedalījušies vēlēšanu procesa nodrošināšanā. Valsts policija gādāja par kārtību, Drošības policija pieskatīja, lai nenotiek balsu pirkšana, bet situācija mainījusies. Kļuvusi kritiskāka. Nepieciešamas atbildīgo dienestu koordinētākas darbības. CVK administrē vēlēšanas, sagatavo un novada. Šobrīd jūtamies vairāk “ieskauti”, kad arī citas institūcijas pievērš lielu uzmanību vēlēšanu “nenozagšanai”. Arī no sabiedrības atkarīgs – ja kādam ir informācija par apdraudējumiem vēlēšanām, būtībā draudiem valsts stabilitātei un funkcionēšanai, tas jādara zināms atbildīgajiem dienestiem. Balsu pirkšana, administratīvo resursu izmantošana, slēptā reklāma, krāpšanās ar aģitāciju, nelikumīga finansēšana – visi ir būtiski likumpārkāpumi.

Cik lielas ir amata pilnvaras – CVK vadītājs kādā brīdī var apturēt vēlēšanas, diskvalificēt listi?

Ja saraksts rupji pārkāpj noteikumus attiecībā uz aģitāciju, KNAB ir tiesības noņemt vainīgos no distances. CVK var lemt par apšaubāmiem gadījumiem konkrētā iecirknī.

 

Cienījamais Cimdar, vai ļausiet balotēties kandidātei Tatjanai Ždanokai? Bijusī interfrontiete būšot nr. 1 Krievu savienības listē.

Jautājumus risināsim ienākšanas secībā, kā demokrātisku valstu pamatprincipos pieņemts, tiesiski. Kandidātu sarakstus pēc iesniegšanas CVK pirmreizēji pārbauda, vai viss atbilstīgi likumam. Tālākā procedūra – saraksta reģistrēšana. Pēc tam kandidātu pārbaude, toskait, vai uz viņiem neattiecas likumā noteiktie ierobežojumi. Pārbaudi veic, saņemot informāciju no iestādēm, un CVK saskaņā ar iegūtajiem datiem tiesīga veikt grozījumus sarakstos un svītrot kandidātus. Ierobežojumi kandidēt ir viens no iemesliem, kādēļ konkrēto personu izslēdz no saraksta.

 

Nu, un uz Tatjanu Arkadjevnu attiecas ierobežojumi?

Šī ir CVK kompetence – lemt, spriežot pēc saņemtajiem dokumentiem. Kamēr dokumentu nav, nevaru pateikt un prognozēt iespējamo lēmumu. Atgādināšu, 2002. gadā kandidāte Ždanoka tika pieteikta vienīgā savā sarakstā. Toreiz izskatīšanas procedūra bija līdzīga. Pārbaude noslēdzās ar saņemto tiesas spriedumu, ka Tatjanai Ždanokai ierobežojumu dēļ liegts būt par Saeimas vēlēšanu kandidāti. CVK lēma svītrot. Nule ir jauns Sa­tversmes tiesas spriedums. CVK pienākums ir ņemt vērā kā to, tā Vēlēšanu likuma un Konstitūcijas nosacījumus. Savukārt jebkuram svītrotam kandidātam ir tiesības iet uz tiesu, apstrīdēt, sūdzēties par mūsu lēmumu.

 

Sakiet, vai drošības apsvērumu dēļ vēlēšanu modernizēšana atcelta? Es domāju, ka pilsonis reizi četros gados tik daudz varētu kā piecelties no dīvāna un aiziet līdz iecirknim, taču progresa piekritēji nereti kritizēja CVK – kāpēc nevar balsot internetā vai pat ar īsziņām?

Pasaulē balsošana internetā valsts nozīmes vēlēšanās ir tikai Igaunijā. Pēdējo gadu pieredze ar kiber(ne)drošību ir viens no argumentiem, kamdēļ citas valstis ieslēgušas atpakaļgaitu pārejas plāniem uz modernāku elektronisku balsošanu. Cita problēma – interneta balsojumā tehniski nav iespējams nodrošināt konstitucionāli garantēto balsošanas noslēpumu. Igaunijā aizklātums strādā uz godavārda – mēs neskatīsimies, par ko jūs balsojāt. Varbūt igauņi ir likumpaklausīgāka nācija. Tomēr nesaku nekad. Pēc ledusskapja izgudrošanas cilvēki varbūt sprieda – ko vairs jaunu izdomāt. Mūsdienās attīstības ceļi ir ļoti tālejoši, tehnoloģijas arvien gudrākas. Pieņemu, ka nav ilgi jāgaida, kad elektroniska balsošana būs un notiks droši un aizklāti.

 

Uzbrucēji, gaisa jaucēji tāpat meklēs jaunus paņēmienus!

Droši vien, bet šobrīd parlaments teicis stop – tuvākajā laikā balsošana internetā nebūs. Tehnoloģiju izmantošana gan pieaug. CVK ir iesniegusi priekšlikumu “pārvietošanās brīvībai”, ka arī Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanās cilvēki drīkstēs balsot jebkur, un iecirkņi tiešsaistē sazināsies, ka, piemēram, Ozolnieku novada vēlētājs par vietvaru Ozolniekos balsojis Siguldā. Taču tehnoloģijas nozīmē izmaksas. Nevar aizrauties ar dārgiem projektiem, kas maz ko atrisina no re­ālām vajadzībām.

 

Sakarā ar Diasporas likumu Saeimā izskanēja viedokļi, ka mūsu pilsoņi ārzemēs vairāk jāiesaista politiskās norisēs Latvijā, no kurām vēlēšanas ir pati galvenā. Ko no CVK puses var darīt lietas labā?

Līdz 2010. gada vēlēšanām iecirkņus izvietoja tikai mūsu pārstāvniecībās ārzemēs, ar atsevišķiem izņēmumiem – tautiešu centros. Krīzes periodā vēstniecībās samazināja darbinieku skaitu. Tai “ne­stundā” Amerikas Latviešu apvienība lika priekšā – uzticiet mums, organizēsim apmācības, sarīkosim iecirkņus un vēlēšanas. Šai virzienā tā tas strādā – kur ir mūsu pilsoņi, kas gatavi organizēt procesu atbilstoši noteikumiem, tur notiek balsošana. Sasparojušies tieši Eiropas latvieši – iet plašumā iecirkņu skaits, mostas interese par dalību Saeimas vēlēšanās. Kopumā šogad apstiprināti jau 117 iecirkņi 44 valstīs. Ārzemēs balsojušo rezultātu pieskaita Rīgas apgabalam. Nosacīti var rēķināt, ka ārpus Latvijas dzīvojošie “būtu jāaizpilda” 8 no 35 Rīgas apgabala deputātu vietām, bet tas gan atkarīgs no aktivitātes. Te ir nianse, ka Rīgā vēlēšanu sestdienā iecirkņus apmeklē arī daudzi iebraucēji no Latvijas reģioniem. Jāatzīmē cita tautiešu vēlme. Viņiem nav sevišķu iebildumu vēlēt par Rīgā pieteiktiem sarak­stiem, taču daži grib balsot citā apgabalā, kur ir dzimtas saknes, šodien uzturētas saiknes utt. Par to esam diskutējuši, bet, kamēr nav vēlētāju reģistra, grūti saprast, cik ir gribētāju vēlēt konkrētā vietā, kā lai mēs zinām, ka, teiksim, sēļu izcelsmes Amerikas latvietim vajag Zemgales apgabala vēlēšanu zīmes.

 

Vai ārzemju latviešu aktivitāte ar katrām vēlēšanām pieaug?

Tie ir desmiti tūkstoši balsotāju iepretī simtiem tūkstošu šajos gados aizbraukušo un trimdas latviešu. Nacionālajās vēlēšanās Latvijā ir svārstīga apmēram 60% balsstiesīgo dalība. Ārzemēs līdz iecirknim tiek aptuveni 30% vēlētāju. Eiroparlamentu vēlot, pat daudz mazāk cilvēku.

Vai vēlēšanu process pārskatāmā laikposmā Latvijā sadārdzinājies?

Šī ir viena sāpju lieta. Katru Saeimas vēlēšanu rīkošana ir aile valsts budžetā. Tas nozīmē transporta izdevumus, kancelejas preču iegādi, drukas darbus – un atalgojumu iecirkņu komisijām. Šis vēlēšanu budžeta postenis nav mainījies 10 gadus, neraugoties uz algu palielinājumu citās iestādēs. Kāpēc tas ir slikti? Darbs vēlēšanu komisijā nav veids, kā uzlabot materiālos apstākļus, jo samaksas summas nav lielas. Taču jāstrādā ne vien brīvdienās, bet arī iepriekšējā balsojuma dienās. Darba devēji ļauj vēlēšanu komisiju locekļiem nebūt darbā šajās dienās, taču algu darbavietā nemaksā, un iecirkņa komisijā nopelnītais bieži nesedz zaudēto. Tas nemotivē labi pelnošos pieteikties darbam vēlēšanu komisijās, un tādēļ jau ir radušās problēmas nokomplektēt komisijas, kādu agrāk nebija. Turklāt sabiedrība sagaida, ka iecirknī darbosies pietiekami kompetenti, izglītoti cilvēki, kas spēj risināt dažādas situācijas, bet nodrošināt apmēram 10 000 sagatavotu darbinieku klātbūtni kļūst aizvien grūtāk. Arī balsu skaitīšanas procedūra Latvijā ir no apjomīgākajām plusu, svītrojumu dēļ.

Tehniskai biļetenu skaitīšanai lietojam elektronisko sistēmu – skenēšanu. Tā ir ne visur, bet iecirkņos, kur pašvaldības iegādājušās skenerus, kuri noder citā laikā kā parasta biroja tehnika. Lietuvā vēlēšanu rezultātu apkopošanas atjaunotā sistēma izmaksāja piecus miljonus, uzturēšanai jātērē vēl simti tūkstoši. Latvijā tādas summas nepazīstam.

 

Uzreiz minēšu ietaupījuma pozīciju. Vai tik 2012. gadā nebija pēdējais referendums par valsts valodas jautājumu un kopš tā laika tauta nav aptaujāta.

Bija laiks – ne gadu bez referenduma un vēlēšanām. Referenduma izmaksas ir tuvu vēlēšanu izmaksām, apmēram 2,5 miljoni eiro un vairāk.

 

Tādu argumentu lietoja – kāpēc jātērē liela nauda referendumu rīkošanai. Bet vai lēti ir labi demokrātijai?

Referendums ir krīzes risinājums. Normālos apstākļos cilvēki ēkā pārvietojas pa kāpnēm, kur pēc mājas iedzīvotāju skaita izrēķināts kāpņu platums, laidumi, nestspēja. Valstī normālā situācijā pilsoņi varu ieceļ caur vēlēšanām noteiktā periodiskumā…

 

…un pēc tam vara tautai vairs nepieder.

Pēc Satversmē rakstītā pieder. Taču referendumi ir kā ugunsdzēsēju kāpnes. Kad ir krīzes situācija un politiķi nespēj vienoties, cilvēki meklē rezerves izeju. Taču, ja šīs kāpnes sāk lietot pamatkustībai, tas vairs nav ne labi, ne pareizi. Tā notika, ka pēdējos referendumus virzīja un ekspluatēja dažādi politiskie grupējumi savas popularitātes celšanai un ne pārāk valstiskos nolūkos. Reiz uz referendumu ieradās tie paši pārdesmit tūkstoši, kas piedalījās parakstu vākšanā. Tas nozīmē – mehānismu izmantoja, lai rosinātu lietas, kas sabiedrību neinteresē, neaizrauj. Parakstu vākšanas procedūra arī šobrīd nav sarežģīta, bet acīmredzot trūkst ideju, tēmu, kas uzrunātu cilvēkus un kuru dēļ vērts rīkot nobalsošanu. Bet par to, ka vara nepieder tautai. Tā runā daudzi, bet salīdzinājumam stāsts par puiku, kurš ar zaru baksta skudru pūzni. Kā saka zinātnieki, skudras puiku nemaz neredz. Labākajā gadījumā saskata puikas ēnu pār pūzni un zara galu, kuram saceltā panikā cenšas uzbrukt, nevis organizējas, lai puiku dzītu prom. Ja mēs neredzam kopsakarības, jo esam tikai skudras šajā zemē un nevis noteicēji pār mūsu valsts likteni, kas saprot, kā valsts funkcionē, tad tā arī ir, ka neņemam to varu, ko tautai atvēlē Satversme.

 

Augšanas grūtības?

Esam 50 padomju gadus selekcionēti. Netvert patieso problēmu būtību, neasociēt sevi ar valsti. Kas skatījās dziļāk, tos izsūtīja.

 

Ļoti liela daļa aptaujāto vēlas mainīt vēlēšanu sistēmu un gūt tautas tiesības vēlēt prezidentu. Cik sarežģīti CVK pārkārtoties pārmaiņām, ja politiski tautas griba tiktu atbalstīta?

Tas ir atslēgas jautājums – ja tas tiek politiski akceptēts, tehniski nav nepārvaramu problēmu rīkot vēlēšanas vienmandāta apgabalos un balsojumu par prezidentu. Citās valstīs to izdara, kāpēc gan Latvija lai nevarētu.

 

Vai pilsonis ­Cim­dars atbalstītu šādus pār­­­kārto­­­­jumus?

Vispirms mums pašiem būtu jāvienojas, kāda ir galvenā problēma.

 

Slikta pārvalde, partiju diktāts, atbildības trūkums.

Tur derētu pierādījumi, ka sistēmas maiņa novērsīs cēloņus sliktai pārvaldei. Vai valstīs ar mažoritāru sistēmu ir nevainojama pārvalde un nav korupcijas?

 

Latvijā vēlētāji nevar iet un teikt – Cimdara kungs, gribam atsaukt deputātu, kurš nestrādā mūsu interesēs.

Tas nozīmē, ka ir jāmeklē ceļi, lai situāciju labotu. Jautājums, vai apgabalā ievēlēts deputāts spēs vienatnē panākt vairākuma atbalstu iesniegtiem likumprojektiem, pozitīvām pārmaiņām.

 

Jautājums, cik likumprojektus patlaban pieņem kādu grupējumu interesēs?

Tas gan, bet tas nav saistīts ar vēlēšanu sistēmu, bet ar partiju darbību un funkcionēšanu. Cik Latvijas iedzīvotāju iesaistījušies partijās? Viens procents? Un tikai no šī kvoruma kāds drīkst paņemt līderi aiz pogas – sak, kāpēc mēs tā rīkojāmies? Partijām jāaug, bet tās neaugs, kamēr mēs būsim “skudras”.

 

Pēdējais jautājums. Pēc jaunās kārtības Rīgā ievēlē jau 35 deputātus no simta. Vai sistēma ir taisnīga, balsis objektīvi nosvērtas?

Kopš pēdējām parlamenta vēlēšanām Rīgas apgabalā ir par trim deputātu vietām vairāk. To aprēķina pēc dzīvesvietā deklarējušos skaita, lai gan varbūt balsstiesīgie dzīvo citās adresēs, ārzemēs. Nav īsti pareizi, ka deputātu krēsli vienā malējā apgabalā sver nosacītu vienu balsi, bet otrā krēslu nopelna ar 1,3 balsīm. Tas prasa risinājumu. Kaut tādu, ka ļaut vēlētājiem pašiem deklarēt piederību vēlēšanu apgabalā, t. i., politisko piederību neatkarīgi no dzīvesvietas.

LA.lv