Foto – Timurs Subhankulovs

«Vēlētos būt putns un lidot». Saruna ar Maiju Krekli 0

“Latvijas Avīzē” sākam publicēt Maijas Krekles romānu “Brisele. Tu. Brisele. Es”. Jaunais romāns sākas ar ceļojumu – ar mazliet apjukušas jaunas sievietes neparedzētu atgriešanos mājās caur Briseli. Rodas dažādi sarežģījumi, liktenīga sastapšanās, uzšķiļas jūtu dzirkstele…

Reklāma
Reklāma

 

TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Bet nevēlos atstāstīt saturu, jo tas nozīmētu pārāk daudz pateikt priekšā tiem, kuri jau iepazinuši iepriekšējā Maijas romāna “Vita brevis. Vēlreiz” tēlus. Taču mani savaldzināja pats romāna sākums, kurš, stāstot par ceļojumu, vienlaikus atgādina, ka mēs visi, arī tie, kuri dzīvē nav aizbraukuši tālāk par tuvāko reģiona pilsētu, esam tikai ceļinieki. Ne reliģiskā nozīmē, kaut var skatīties arī tā. Ceļinieki, kuru galvenais uzdevums ir pamanīt un novērtēt visu skaisto, ko piedāvā ikdiena, jo nekad nezinām, cik ilgs laiks apskatei mums atvēlēts. Turklāt romānā tik pārliecinoši aprakstīta aina Briseles lidostā, ka nolēmu: tā norakstīta no pašas pieredzētā. Tādēļ šoreiz ar Maiju runājām par ceļošanu.

– Vai atceraties savu pirmo ceļojumu?

– Atceros gan, desmit gadu vecumā kopā ar tēti aizbraucu uz Krimu, Eipatoriju, jo man bija slimas plaušas. Taču tur sākās dizentērijas epidēmija, tādēļ mēs braucām uz Simferopoli un no turienes – ar trolejbusu uz Jaltu. Nevaru teikt, ka ļoti daudz atceros no šā brauciena, taču palikusi prātā ļoti sāļā jūra, no kuras uz brillēm palika nosēdumi, un tas, ka jau sešos vakarā kļuva pilnīgi tumšs. Tā kā tētis bija muzejnieks, atceros, ka gājām meklēt Čehova muzeju – atradām arī, bet tas bija slēgts uz remontu…

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai tas bija morāls trieciens – viens no iemesliem, kādēļ tagad, uz ārzemēm braucot, neapmeklējat bibliotēkas?

– Nē, tur gan Čehovs nav vainīgs. Es pie bibliotēkām parasti nofotografējos (smejas), lai varētu parādīt, ka esmu tur bijusi. Taču bibliotēka ir darbs, bet ceļojums – atpūta, nevajag abus jaukt kopā.

 

Galu galā, ceļojuma burvība ir tieši tā, ka vari izkāpt no savas dzīves un iekāpt citā. Turklāt es parasti ceļoju kopā ar cilvēkiem, kurus bibliotēkas diezin kā neinteresē – mums labāk patīk baudīt dzīvi, brīvības sajūtu.

 

Vienmēr gan ieejam kādā baznīcā – tur parasti skan mūzika, ir mierīga gaisotne un var atpūtināt kājas. Klejojot pa pilsētām, arvien gadās piedzīvojumi. Kā Parīzē, kad gribējām, uzbraukušas Eifeļtornī, izdzert mazu sārtā vīna pudelīti, bet jau caurlaidē to atņēma un sadauzīja.

Katrā ceļojumā ir kāds brīdis, kad saproti: tu patiešām esi šeit. Lisabonā mani tas piemeklēja, sēžot krastā, raugoties uz apvārsni un aptverot, ka tālāk nav nekā – tikai okeāns… Bet Parīzē sapratu: esmu šeit, kad stāvēju uz tiltiņa pār Sēnu netālu no Parīzes Dievmātes katedrāles, garām pabrauca kuģītis, un ielu muzikants spēlēja vecumvecu šansonu “Zem Parīzes jumtiem”.

Starp citu, uz Parīzi mēs, četri cilvēki, turklāt caur Stokholmu, aizbraucām kopā par deviņiem santīmiem. Protams, biļete no lidostas uz pilsētu jau maksāja gluži citu naudu, bet lidojums tiešām mums katrai maksāja nedaudz virs diviem santīmiem. Vēl aizvien nesaprotu, kāds aviosabiedrībai labums no mums, tādiem ceļotājiem, kas taču neko nesamaksā…

Reklāma
Reklāma

– Atgriežoties pie ceļošanas sākuma, ar cilvēkiem mēdz gadīties divējādi: vai nu pirmais ceļojums savaldzina uz visu mūžu un šo sajūtu gribas atkārtot atkal un atkal, vai tieši pretēji: iestājas nepatika.

– Studiju laikā paceļoju pa Tallinu, Ļeņingradu, Maskavu, pēc tam nāca ģimene, bērnkopība, smags darbs un maza alga: kāda vēl ceļošana?! Taču 2005. gadā pavisam nejauši nokļuvu Romā. Misiņa bibliotēkā kopā ar kolēģi veidojām izstādi par Latvijas un Itālijas sakariem, un kādam itāliešu profesoram, kurš atbrauca to apskatīt, vecam kungam, izstāde iepatikās. Viņš teica, ka vēloties līdzīgu sarīkot arī Romā, un aizbrauca. Mēs, dabiski, nodomājām, ka neko jau nesarīkos, un aizmirsām par to, taču patiešām pienāca uzaicinājums, un decembrī kopā ar kolēģi braucām uz Romu. Tas esot bijis lietainākais decembris vairāku gadu desmitu vēsturē, turklāt dienā mēs kārtojām izstādi, un laiks izstaigāt pilsētu bija tikai vakaros. Kaut gan ne – pa vidu trāpījās arī viena svētdiena, un tā bija ļoti skaista un saulaina. Man ļoti patika Roma. Ne senā, bet tieši viduslaiku Roma, šaurās ieliņas, pilsētas noskaņa. Bija tāda sajūta, it kā es būtu pēc prombūtnes mājās atgriezusies itāliete, ka Itālijā iederos vislabāk. To pašu sajutu pēc dažiem gadiem Venēcijā, un no visām pasaules vietām man vēl aizvien visvairāk kārotos aizbraukt tieši uz Itāliju – Florenci. Kaut gan vilina arī Mocarta vietas – Vīne, Prāga, Zalcburga, jo šis komponists man tuvs kopš bērnības.

– Vai kādreiz nav nācies kādā vietā vilties? Sacīsim, es tik ļoti gribēju saskatīt Dimā aprakstīto Parīzi, ka īstā man šķita iztēlotajam neatbilstoša…

 

– Es gan Parīzē uzreiz aiztraucos sameklēt ieliņu, kurā savulaik nodūra Anrī IV – atceros, kā bērnībā lasīju šo grāmatu un domāju: es to nekad neredzēšu, nekad turp neaizbraukšu… Jo, protams, tolaik doma par aizceļošanu uz Parīzi šķita pilnīgi neiespējama.

 

Jā, un Parīzē mēs izstaigājām Perlašēzas kapsētu: meitenes vēlējās atrast Džima Morisona kapavietu, bet pie viena uzmeklējām arī vietu, kur apglabāts Šopens. Tā ka labā ceļojumā var apvienot arī dažādu paaudžu intereses (smejas).

– Un tomēr, par to Briseles lidostu: ir tāda sajūta, ka romāna intriga kaut kādā veidā izaug tieši no tās. Kādas attiecības jums ir ar lidostām un lidošanu?

– Vai, vislabākās! Man ļoti patīk lidot, īpaši, sēžot pie loga brīžos – tādi gan gadās samērā reti –, kad labi var redzēt zemi. Tad es vēlētos būt putns un lidot, un vērot pasauli tur lejā. Jāatzīstas gan, ka tieši Briseles lidostā pabiju tikai pēc romāna uzrakstīšanas. Saliku to kopā no visādām citām agrāk redzētām lidostām – un tad draudzene man dzimšanas dienā uzdāvināja ceļojumu uz Briseli. Viņa pat nezināja, ka rakstu romānu, kurā iesaistīta šī pilsēta. Brauciens bija brīnumjauks, bija skaists rudens, mēs klenderējām pa ielām, baudījām beļģu šokolādi un lasījām kastaņus. Lidosta izrādījās ļoti līdzīga manis aprakstītajai, tikai tajā vēl ir slīdošās kāpnes, pa kurām aizbrauc izlidotāji. Un pavadītāji paliek lejā, kļūstot arvien mazāki… Tā nu atgriezusies mazliet pielaboju uzrakstīto.