Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
18. maijs, 2012
Drukāt

Vēlīna piegāde no Maskavas


eksperts_4

Baltijas valstu okupācija ir meli, jo baltieši paši piedalījušies “komunistiskā projektā”, bet mūsdienās rusofobija Latvijā ejot rokrokā ar antisemītismu – šādus uzskatus paudis par “pētnieku” nodēvētais brits Džons Laflends. 


 

“Vesti” un interneta portālos publicēto materiālu tulkojis M. Lomonosova Maskavas Valsts universitātes Konservatīvo pētījumu centra analītiķis Vladislavs Guļēvičs, kurš krievu interneta vidē pazīstams kā autors, kas rakstos prokrieviski apspēlē Ukrainas, ASV, Polijas un Krievijas tēmas. Dž. Laflends spriež, ka Baltijas valstu iekļaušanās PSRS sastāvā 1944. gadā nebija, “kā daudzi tagad uzskata, neslēptas agresijas akts no krievu puses, bet drīzāk gadsimtiem pastāvošā status quo atjaunošana”. Autors apgalvo: “Teorija par Baltijas valstu okupāciju ir meli.” Tas esot tāpat kā pateikt, ka “flāmi pašlaik ir okupēti no Beļģijas puses”. Īsti promaskaviskā stilā “eksperts” pārmet Baltijas valstīm mazākumtautību diskrimināciju, kā arī spriež, ka visa pamatā ir ASV ģeopolitiskās intereses, kas vēlas iegūt savā kontrolē teritoriju, kura divsimt gadus esot piederējusi Krievijai. Interesanti, ka šis raksts nav jauns, bet jau labi ierūdzis – 2009. gadā tas publicēts ar pretrunīgo flāmu žurnālistu Polu Belijēnu saistītajā interneta vietnē, kas nes ārēji respektablu nosaukumu – “The Brussels Journal”.

 

Antirietumnieciskais noskaņojums

“Briseles žurnāls? Par tādu dzirdu pirmoreiz,” telefonsarunā teic pazīstamā britu žurnāla “The Economist” starptautisko lietu redaktors Edvards Lūkass. Viņš Dž. Laflendu zina kā marginālu figūru, kura darbību raksturojot pretestība Rietumos valdošajiem uzskatiem.

1963. gadā dzimušais Dž. Laflends Oksfordas universitātē ieguvis filozofijas doktora grādu, bijis arī pasniedzējs Sorbonas universitātē, kā arī publicējies laikrakstos un izdevis grāmatas. E. Lūkass atceras, ka savulaik Laflends darbojies britu Helsinku cilvēktiesību grupā. “Viņiem nepatika ārējas iejaukšanās ideja. Viņiem nepatīk arī tas, ko viņi redz kā liekulību un dubultstandartus no Rietumu puses: viņi jautās, kāpēc mēs esam tik jauki pret Horvātiju un tik skarbi pret Serbiju. Viņi domā, ka cilvēktiesību jautājumi un to dienaskārtība ir tikai politiskais līdzeklis, lai stipri iezveltu valstīm, kas nepatīk Briselei vai Vašingtonai,” uzsver E. Lūkass. Britu Helsinku cilvēktiesību grupa bieži dodas novērot dažādas vēlēšanas, un Helsinku vārds šajā organizācijā ir tikai izkārtne. To kritizējusi respektablā 1976. gadā dibinātā Starptautiskā Helsinku cilvēktiesību federācija, uzskatot, ka otra grupa ir sabiedrisko attiecību zenītartilērija jaunās paaudzes autoritārajiem vadoņiem Eiropā.

Jautāts par Krievijas ietekmi attiecībā uz Dž. Laflendu, “The Economist” žurnālists pieļauj, ka te pamatā ir antirietumnieciskās, ne prokrieviskās intereses. Tomēr, pēc E. Lūkasa domām, šādi eks-
perti no ārzemēm, kuru viedoklis mēdz saskanēt ar Krievijas viedokli, ir ļoti labs līdzeklis tās rokās.

 

“Krievijas televīzijas kanāliem šādi eksperti patīk, un tos var atrādīt saviem skatītājiem kā līdzīgi domājošus. Taču, kad ievadi viņu vārdus interneta meklētājos, saproti, ka viņiem nav ietekmes Rietumu pasaulē.

 

Ļoti bieži šāda veida “ekspertus” izmanto [ar Kremli saistīts angļu valodā raidošs] telekanāls “Russia Today”,” stāsta žurnālists. “Ne vienmēr viņi ir labi informēti par valstīm, par kurām raksta.”

 

Krievu 
imperiālisma tīklā

Pašlaik Dž. Laflends strādā par pētījumu direktoru prokrieviski noskaņotā Demokrātijas un sadarbības institūta Parīzes birojā, kuru vada bijusī padomju diplomāte, tagad vēsturniece Natālija Naročņitska. Viņa pazīstama kā Baltijas valstu neatkarības pretiniece, kā arī Krievijas imperiālisma ideju kvēla aizstāve un uzskata, ka Krievijas teritorijai jāatjaunojas Krievijas impērijas robežās. Pie minētā raksta tā pirmavotā – “Briseles žurnālā” – var atrast aicinājumu 2009. gada 9. decembrī Briselē ierasties uz Demokrātijas un sadarbības institūta veidoto pasākumu “Izdzīvošanas iespēja: minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā”. Kā pasākuma dalībnieki minēti N. Naročņitska, Dž. Laflends, Igaunijas Cilvēktiesību juridiskās informācijas centra direktors Aleksejs Semjonovs, Latvijas Cilvēktiesību komitejas pārstāve Žanna Kareļina.

 

Kā runātāji pieminēti cilvēki, kas neprasa komentārus, – eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka, toreizējais Krievijas vēstnieks NATO, tagad vicepremjers Dmitrijs Rogozins, kā arī Krievijas pārstāvniecības vadītājs Eiropā Vladimirs Čižovs. Šī kompānija daudz ko liecina par britu “pētnieka” politisko orientāciju.

 

Triju gadu veca materiāla parādīšanās Latvijas krievvalodīgajos medijos ir smalki organizēta akcija, lai uzkurinātu atbilstošu noskaņojumu Latvijas krievu sabiedrībā, turpinot Lindermana, Gapoņenko un citu iesākto darbu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+