Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
12. augusts, 2014
Drukāt

“Vella kalpi” un Samsons – gana braši

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

“Muzikālā teātra 7” desmitās jubilejas sezonas jaunajā un vērienīgajā muzikālajā brīvdabas izrādē “Vella kalpi”, kura patlaban ir savas vasaras tūres pa Latvijas pilsētām pusceļā un vēl tiks rādīta šopiektdien, 15. augustā, Ikšķilē, pēc tam Jēkabpilī, Bauskā un Kuldīgā, ir vairākas neapšaubāmas vērtības.

Tās ir Raimonda Paula un Raimonda Tigula mūzika gan no visiem zināmajām vēsturiski slavenajām kinofilmām, gan no 2005. gada “Muzikālā teātra 7” mūzikla Ata Auzāna atjaunojumā. Kā allaž aizraujoša ir Alberta Kivlenieka azartiskā horeogrāfija ar skatuves partneru savstarpējo attiecību atklāsmi, šo dzirksti, kura vienmēr deju atšķir no parastas vingrošanas. Patiesi iespaidīgs un režisora Voldemāra Šoriņa veiksmīgi izmantots ir scenogrāfa Jāņa Jansona trīsstāvu milzu skatuvē radītais sešus metrus augstais vēsturiskais Rīgas valnis, virs kura kā efektīgs salūts holivudiskā stilā tiek laisti gaisā iebrucējus zviedrus gana maldinājušie zintnieka slepeno ieroču pārzinātāja Daniela Rēbusa brīnumieroči. Dabas zinātņu maģistra ādā izrādē visnotaļ labi iejuties pats iestudējuma dramaturgs Kārlis Anitens, kurš pēc režisora ieceres veidojis arī uzveduma stilistikai visnotaļ atbilstošus, lielākoties Londonā īpaši pasūtītus un šūtus kostīmus.

Skaidrs, ka šie “Vella kalpi” saturiski nav visiem zināmās leģendārās filmas kopija (luga tapusi, iedvesmojoties no Rutku tēva romāna par trim vella kalpiem), taču daudzas sižetiskās līnijas, protams, ir atpazīstamas.

Mazliet par daudz izrādes sākumā, it kā neuzticoties skatītāja uztveres spējai, tiek stāstīts – šā vārda burtiskā nozīmē! – par to, ka izrāde vēstīs par mīlestību. Taču, sižetiskām līnijām atvēlot vien īsākus vai garākus zibšņus, izrādē neredzam kaisles jūtu rašanos un attīstību. Tikai trīs bildinājumu ainā – patiesi lieliskā aktieru tēlojuma, scēniskā izvietojuma un apgaismojuma ziņā – nepārprotami ieraugām, kuram vella kalpam kura daiļava īsti piekrīt. No šī sešnieka visspilgtākais ir Gints Andžāns virsmācītāja un priores ārlaulības dēla Andra lomā.

Toties viscaur spilgti un uztverami vijas nodevības un uzticības tēma. Dailes teātra aktierim Jurim Kalniņam, kuru var pazīt tikai pēc balss, Hermaņa Samsona tēlā izdevies īsti mūsdienīgs, inteliģents nelietis, kurš cīņā par Rīgas atslēgām jeb patiesībā savu vietu pie jaunās protestantu jeb zviedru varas iemet pagrabā ne vien čigānieti, bet arī līdzgaitnieku birģermeistaru, paša sievu Ģertrūdi (lielisks Annas Šteinas tēlojums, dāmīgās kustības kontrastē ar tekstiņiem par vecumu un nevarību!), piekrāpj vella kalpus, sūtot bez ieročiem kailām rokām uz barikā… atvainojiet, Rīgas mūriem, un galu galā mēģina apmuļķot pat bērnus. Frāzi “bērniņ, atdod Rīgas atslēgas” tik mīlīgi un daudzslāņaini spēj pateikt tikai Juris Kalniņš.

Sižetisks pārsteigums, kas acumirklī saviļņo publiku, ir zviedru karaļnama uznāciens asprātīgi piemeklētās leģendārās zviedru grupas “ABBA” mūzikas pavadījumā. Horeogrāfa Alberta Kivlenieka talantīgi atveidotajam zviedru princim Gustavam ir vēl kāds slepens plāns. Proti, pie reizes apprecināt arī savas trīs kārtu kārtām kruzuļotos brunčos Rubensa formu māsas labākajos gados (lieliskas no televīzijas šova zināmās māsas Legzdiņas un skatuves māksliniece Jolanda Suvorova), kurām nepatīk neviens vīrietis Zviedrijā un visā Eiropā, bet Rīgā pa prātam i krogus Pušmucāns, i cietumsargs.

Vienīgi Jolandas Suvorovas Katrīnai, kura gultā sevi ļauj saukt par Katjušu, gandrīz vai jāpaliek vecmeitās, “jo nevar taču iziet par sievu pie nelieša”, kāds ir Hermanis Samsons. Taču arī viņam sods galu galā nav bargs – jāsalaulā veseli seši pāri, kas dabūnas. Jo atbilstoši brīvdabai gana dinamiskā un spilgtā uzveduma veidotāju attieksme nav moralizējoša, bet labsirdīgi izsmejoša kā pret visiem “Vella kalpu” varoņiem, tā mums skatītājiem, savas rakstura šķautnes šur tur atpazīstot.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+