Kultūra
Teātris un kino

Vēlme aizbēgt no veiksmes stereotipiem 16


Lugas protagonists Jānis Bērziņš, lai arī izcelts no savas paaudzes veiksmīgo pārstāvju segmenta, piedāvā palūkoties uz šodienas trīsdesmitgadnieku eksistenciālajām izjūtām.
Lugas protagonists Jānis Bērziņš, lai arī izcelts no savas paaudzes veiksmīgo pārstāvju segmenta, piedāvā palūkoties uz šodienas trīsdesmitgadnieku eksistenciālajām izjūtām.
Publicitātes (Margaritas Gērmanes) foto

Līdz šim tā īsti nevarēja saprast, kāpēc Nacionālā teātra lugu konkursa žūrija vairākkārt godalgojusi Artūra Dīča lugas, bet pēc “Arī vaļiem ir bail” iestudējuma šādu jautājumu var droši izņemt no darbakārtības.

Būdams aktieris, Dīcis nevainojami izjūt spēles organiku, un viņa rakstītie dialogi nav režisoram “jāatdzīvina” uz skatuves ar komplicētu aktierisko tehniku palīdzību. Mūsdienīgas sarunvalodas precīzais lietojums labi ieskicē gan personāžu dzīves pozīciju, gan būtiskākās rakstura izpausmes, un lugas situācijās iestrādāto attiecību vibrācijās ir ietverts plašs emociju diapazons. Bet pats vērtīgākais ir tas, ka aiz klišejiskajiem dialogiem, kurus šodien mēs visi lietojam sadzīvē, mērķtiecīgi sabiezē saturiskais slānis, kas spiež skatītāju domāt un palauzīt galvu par to, kā tad īsti ir ar viņu pašu, jo labas dramaturģijas centrā visos laikos ir bijis un būs cilvēks.

 

Ēnas “veiksmes stāstā”

Lugas protagonists Jānis Bērziņš, lai arī izcelts no savas paaudzes veiksmīgo pārstāvju segmenta, izrādē ar zināmu vispārinājumu piedāvā mums palūkoties uz šodienas trīsdesmitgadnieku eksistenciālajām izjūtām. Viņam ir viss “laimīgai dzīvei” nepieciešamais – interesants un labi apmaksāts darbs, statuss sabiedrībā, mīloša sieva, jauki bērni un tikko iegādāta māja, kurā viss iegūtais saplūdīs vienkop, lai dāvātu solīto piepildījuma izjūtu. Scenogrāfiskajā telpā šī priekšāstāvošā idille sākotnēji izskatās nedaudz dīvaina – milzīgs nošķelts kubs skatuves centrā ar tumši lakotām dēļu sienām, kuram apkārt riņķo Jānis un pārējie lugas personāži, ik pa laikam kādā plaknē projicējot gan virtuālā, gan tiešā kontaktā nonākušu cilvēku savstarpējo attiecību uzplaiksnījumus. Tas skatītāja uztveri dara uzmanīgu, un tad vēl tas gruzdošais nemiers, kas iezogas Jāņa “veiksmes stāstā”, un uzmācīgā doma, ka sienā ir jāizcērt logs. No kurienes un kāpēc? Kas tā par robežsituāciju, kurā nonācis izrādes varonis, atsakoties veikt dzimummaiņas operāciju, un kas tas par perifēro hamletismu, kas ielaužas viņa jautājumos un prasa tiešas atbildes?

Pirmā, protams, satraukties sāk sieva, kuras smadzeņu rievas aizpilda veģetāriski pārgremotas sīkpatiesības un pēc “veiksminieku” šablona piegriezti rīcības modeļi. Jāizrunājas, un sākas vārdu plūdi, kas dzenā Jāni šurpu turpu pa viņam ierādītajām sliedēm, tiek meklēti un ar draudzenes palīdzību arī piemeklēti cēloņi viņa dīvainajai uzvedībai, vienīgi pietrūkst atbildes uz vīra naivo jautājumu: kāpēc tu mani mīli? Sociālo tīklu greizajā spogulī tādas nav, un atliek vien turēties pie autoritatīvajiem stereotipiem – tu esi visa mana pasaule, es tev ierādīju, kā tajā “pareizi” dzīvot, un bez tevis tā sabruks. Kārtējais Maijas Doveikas meistarīgi veidotais skatuves tēls, kurā dominē viņai piemītošā partnera uztveres neatkārtojamība un rūpīgi tonēta atveidojamā personāža izturēšanās maniere. Rodas sajūta, ka aktrises fantāzijas avoti ir neizsmeļami, un katra jauna loma nes līdzi patīkamu pārsteigumu.

 

Apzinoties savu “es”

Jānis pa to laiku mierīgi skalda sienu, skrien maratonu un apcerīgi klāsta publikai par savām iekšējām izjūtām, kas vedina uz domām par dzīves jēgu, vienlaikus mēģinot paravēt ar vārdu nezālēm aizaugušās taciņas uz tuvāko līdzcilvēku sirdīm. Iekšējā dzīve lielākoties sāk pamosties brīdī, kad cilvēks apzinās, ka viņam ir savs “es”, tad tā sāk tiekties uz āru, uz virskārtu, bet nekad to nesasniedz. Ģirts Liuziniks Jāņa Bērziņa lomā šim grūti tveramajam procesam ir pietuvojies, cik vien to atļauj dramaturģiskais materiāls, režisora izvēlētā forma un paša rīcībā esošie aktieriskās izteiksmes līdzekļi. Stāstījuma atklātības pakāpe šaubas neraisa, varoņa neskaidrās tieksmes, kuras autors simboliski iekodējis loga ciršanā, nav cilvēka dabas bioloģiski nosacītas, bet nemainīgi parādās personības formēšanās procesā, kuru aktieris lieliski ļauj izbaudīt katram zālē sēdošajam. Tas, ko mēs reizēm nievīgi, reizēm piepacelti dēvējam par dzīves jēgu, nav rodams gatavās atziņās, bet kļūst ieraugāms, kad mēs par to domājam, kad sākam to meklēt.

Skatuviski uzskatāmākus šos Jāņa meklējumus lugā un izrādē padara attiecību režģis, kuru veido daži viņam tuvi cilvēki. Dzīves prasību un iedomāto vajadzību straumē tas ir tā apkaļķojies, ka sajust tīru un patiesu jūtu strāvojumu attiecībās vairs tikpat kā nav iespējams. Jāņa centieni atgriezt šim režģim dabisko elastību ir saistīti ar risku tikt nesaprastam, jo dažādi “attiecību speciālisti” jau tiktāl ir piestūķējuši sabiedrības apziņu ar veiksmes stereotipiem, ka katra atkāpe no tiem apriori tiek uzskatīta par anomāliju. Pat māte un tēvs, kurus izrādē vairākās komiskās un līdzjūtību raisošās dzīves situācijās izteiksmīgi ieskicē Lāsma Kugrēna un Normunds Laizāns, savu mīlestību pret bērniem sen ir pamanījušies iemānīt šajos sastingušajos rāmjos. Mazliet sarežģītāka ir Jāņa attiecību “restartēšana” ar jaunāko brāli Pēteri, kuru caur acīgi nolūkotām uzvedības niansēm izrādē atveido Igors Šelegovskis. Teju vai veselas paaudzes atšķirīgais skatījums uz dzīvi, reizē ar nihilistiski iekrāsotu “falšuma” noliegumu, veido grūti pārvaramu barjeru, taču, ja savās brāļa jūtās būsi patiess līdz galam, ko Jānis arī cenšas panākt, agrāk vai vēlāk tas izdosies.

Savu artavu galvenā varoņa iekšējā nemiera uzjundīšanā iegulda vēl divi personāži. Ar vēzi slimā Anžela, ko Daiga Gaismiņa atveido ar bomzīgi paskarbu piesitienu, ir tāds savdabīgs didaktiskā impulsa avots, kuru lugas autors atjautīgi pārvērtis par Annas greizsirdības cēloni. Savukārt Vita Marijas Bērziņas fascinējoši kolorītajā iemiesojumā veido kaut ko līdzīgu opozīcijai Annas “pareizo klišeju” sistēmā un neļauj tēliem pārvērsties par karikatūrām.

 

Gaisma no iekšienes

Nobeigumā daži vārdi par šķietami dīvaino scenogrāfiju, logu un tajā ataustošo gaismu. Jādomā, ne viens vien ievēroja, ka logu Jānis mēģina izcirst uz telpiskās konstrukcijas iekšpusi, apgalvojot, ka viņam trūkst gaismas. Nezinu teikt, vai tā ir sagadīšanās, risinājumu meklējot, vai apzināta scenogrāfa izvēle, taču Reinis Suhanovs ar to ir piešķīris simbolisku jēgu visai varoņa rīcībai – tā gaisma, pēc kuras tiecas Jānis Bērziņš, patiešām nāk no iekšienes. Elmārs Seņkovs stāsta, ka iestudējumā viņi mēģina izprast “kas ir cilvēks, kuru mēs caur sevi šodien definājam”? Un izrāde sniedz visai nepārprotamu atbildi: tas ir cilvēks robežsituācijā, kas iezīmē garīgu atmošanos un centienus rast sasaisti ar augstākām vērtībām. Vienkāršāk izsakoties, mūsdienu varonis izrādē ir cilvēks, kas meklē dzīvi, ko būtu vērts dzīvot.

 

“Arī vaļiem ir bail”

Autors Artūrs Dīcis, režisors Elmārs Seņkovs, galvenajās lomās Ģirts Liuziniks, Maija Doveika, Lāsma Kugrēna, Normunds Laizāns.

Tuvākās izrādes: trešdien, 21. martā, sestdien, 31. martā.

 

Vārds skatītājiem

Signe Znotina-Znota: “Joprojām (pēc 4 d.) prātā @teatris & A.Dīča “Arī vaļiem ir bail” – ironijas deva & skats no malas uz “perfekto”, un tam paralēli notiekošo pilnīgi citā “pasaulē”. Tomēr pāri visam – cik daudz pārpratumu u.c., ja cilvēki neizrunājas vai ja klausīšanos imitē & reāli runā tik viens.”

Mārtiņš Drēģeris: “Šovakar @teatris pārsteidza ar baisi precīzu Artūra Dīča lugu – “Arī vaļiem ir bail” ar izcilu Seņkova režisējumu, Suhanova scenogrāfiju un Edgara Mākena mūziku. Un visam pāri lieliska aktieru saspēle..kā iznirt gribētos virs līmeņa, bet nedaudz bail nomirt no skābekļa. Jāredz!”

Una Rozenbauma: Arī vaļiem ir bail @teatris mīloši ironiska mūsu laika zīme. Blogermātes, Zero waste fani un pārējie – bīstieties, Jūs izsmies tā, ka pašiem būs smieklīgi! SMS – Seņkovs,Mākens un Suhanovs – hurray!””

twitter

LA.lv