Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
15. jūlijs, 2015
Drukāt

Grīžu Velna Beņķis – skaistākais dižakmens Latvijā. Aizbrauc, apsēdies tajā arī tu! (1)

velna_benkis
Uzziņa

Apkārtmērs – 17 m
Garums un platums – 6,3 x 4,6 m
Augstums – 3,0 m
Virszemes tilpums  – 35 m3

Velns, senlaikos naktīs klenderēdams pa mūsu zemīti, kā dzērājs izmētājis savas mantas. Kocēnu pagastā pametis Velna Pulksteni, Annas pagastā atstājis Velna Tabakdozi. Citās vietās atrodamas Velna Kariete, Velna Dīsele, Velna Tupele un Velna Zābaks, pat Velna Gulta, Velna Velētava, Velna Rags, ir pat Velna Roka, Velna Deguns un Velna Klēpis un vesels lērums Velna Pēdu un vienkāršu velnakmeņu. Cik Latvijā pavisam tādu velnakmeņu, neviens vēl nav uzdrošinājies droši apgalvot, ka būtu līdz galam saskaitījis. Bet visskaistākais no visiem ir Velna Beņķis.

Ja braucam pa Rīgas–Ventspils šoseju, 15 km pirms Ventspils, pie Grīžu autobusa pieturas, jāgriež pa kreisi meža ceļā. Labāk gan šo puskilometru līdz skaistajai vietai aiziet kājām. Visa apkārtne lielā platībā ar akmeņiem pilna kā Kaltenes Velna Kalvā.

Te vērojami veseli akmens grēdu pauguri. Viegli viļņots zemes reljefs ar lazdu puduriem un dīvainiem kokiem dabiski veido parku. Un tur, meža lauces malā, milzīgs akmens veidojums, apakšā šaurāks, uz augšu platāks, nu gluži kā tas armijas lokators.
Vidus tam ir izgrebts lēzena atzveltņa formā. Akmens izslienas tik augsts un liels, ka daļa atbraucēju caur egļu zariem pirmajā brīdī to notur par šķūni. Literāti grib to saukt par Velna krēslu, lai nebūtu jāsaka vāciskais – beņķis. Bet tas nav vienkāršs krēsls. Tas ir kas varenāks un intriģējoši senlaicīgs – plats pazemes valdnieka goda atzveltnis. Vēl man izskatās, ka tas būtu atlūznis, gabals no milzu akmens bļodas. Turpat pie Velna Beņķa zemē guļ atlūzušas trīs plakanas akmens šķēles – apmēram trīs kubikmetrus lielas.
Grūti ticēt, ka pati daba varējusi tādu milzu akmeni izveidot un pret debesīm nostādīt kā tādu akmens laikmeta lokatoru.

Lai rastu šādam jokam izskaidrojumu, senos laikos ļaudis sacerējuši šādu teiku: “Te esot bijusi kuršu un lībiešu robeža. Abas ciltis bieži ķildojušās. Nekā neesot varējušas mierā sadzīvot, līdz beidzot aicinājušas pašu velnu par šķīrējtiesnesi. Tas nolicis šeit lielo akmeni kā beņķi. Sēdējis uz tā un, ja kāds no vienas un otras puses gribējis pāriet šo robežu, tad ar stibu dzinis to atpakaļ.”
Diemžēl arī tagad šeit būtu jāaicina tas pats Velns, kas ar stibu kārtīgi noslāna visus, kas piedrazo skaisto apkārtni, sasit pudeles un ar eļļas krāsu raksta uz dižā akmens savus nožēlojamos autogrāfus. Daži augstākās pakāpes grafomāni pat mēģinājuši tādus iekalt akmenī.

Sagatavots pēc Gunta Eniņa grāmatas “Nezināmā Latvija”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Taisni incanti… tāda kā sātana pielūgšana tiem vissenākajiem un vistikumīgakajiem 😛 :DDDDDD

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturē (1)Jā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+