Vēlreiz par karogu 5
Mani vecāki dzimuši Pirmā pasaules kara laikā, es – Otrā pasaules kara gados. Savā mūžā esmu daudz dzirdējusi no saviem vecākiem un pati piedzīvojusi mūsu tautas vēsturi un likteņa pagriezienus – neizmērojamas traģēdijas, represijas, latviešu ģimeņu iznīcināšanu.
Bet esmu gandarīta, ka pieredzēju milzīgu cilvēcisku pacilātību, kad atjaunojām neatkarīgo Latvijas valsti, Baltijas ceļu, tautas manifestāciju Mežaparkā.
To dienu, kad jāpaceļ valsts karogs, ir par daudz. Lai karogi ir pacelti pie valsts iestādēm, skolām. Lai tie, kas to vēlas, tur karogu mastā ikdienā – tas ir patriotiski. Pacelt karogu pie privātmājām (arī man) ir fiziski apgrūtinoši: ir jābūt pašai mājās vai jālūdz kaimiņi. Neskatoties uz to, domāju, ka sarkanbaltsarkanais ir jāpaceļ Latvijas valsts lielo svētku reizēs – 18. novembrī un 4. maijā, un ar sēru lenti – 25. martā un 14. jūnijā. Pārējie datumi ir uzspiests pienākums. Ir daži datumi, piemēram, 4. jūlijs un 6. decembris, kad kaimiņš kaimiņam prasām: kādēļ šodien jāizliek karogs? Es parasti skatos “Latvijas Avīzes” dāvātajā sienas kalendārā – ja jāizliek, tad jāizliek…
Upuri un varoņi katrai tautai var būt savi, bet mūs, latviešus, ar citu tautību cilvēkiem var vienot vismaz liktenīgo vēstures faktu zināšana. Tādā sakarībā vēlos, lai vismaz “LA” kalendārā 25. marts un 14. jūnijs būtu noteikts kā “Uz Sibīriju izsūtīto (izvesto) latviešu ģimeņu piemiņas diena”, nevis tik sarežģīti – “Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena”. (Tāds formulējums ir pārāk vispārīgs, pat murgains frāzējums.) Izsakos varbūt asi, bet man ir tiesības to darīt savu vecāku un vecvecāku vārdā.
Nobeigumā pievienojos cien. Dainas Šķieznas “LA” 30. janvāra zvanu slejā teiktajam: “Ar likumu būtu jāatļauj karogu pacelt tikai tiem, kas to patiesi godina.” Ļoti vēlētos lasīt vēl citu cilvēku domas par šo jautājumu.
Ar cieņu,
Vanda Ziediņa Valmierā
