Mobilā versija
+14.5°C
Janīna, Linda
Pirmdiena, 21. augusts, 2017
20. marts, 2017
Drukāt

Veltījums aizmirstajiem: no kurienes nākuši Ludzas igauņi?

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Hanness Korjuss

“Igauņu pētnieka Hannesa Korjusa darbs ir sava veida sāga – plašs, rūpīgās avotu studijās un lauku pētījumos balstīts vēstījums par Ludzas apkaimē dzīvojošajiem katoļticīgajiem dienvidigauņiem. Vairāku gadsimtu ritējumā noturējuši savu etnisko un kultūras identitāti, mūsdienās Lutsi maarahvas ir saplūduši ar vietējiem Latgales latviešiem. Kaut turpmāk par viņiem liecinās vairs tikai kāds vairāk vai mazāk asimilēts somugrisks vietvārds un atsevišķi zīmīgi uzvārdi, Ludzas igauņi nebūs pazuduši bez pēdām gluži kā Bauskas puses krieviņi vai lībieši, par kuriem atgādina arī šā darba autors,” tā grāmatas “Ludzas igauņi” ceļavārdos raksta Lidija Leikuma, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore. Kas ir bijuši Ludzas igauņi, no kurienes viņi nākuši un kāpēc šobrīd Latgalē par viņiem tik maz atmiņu – par to sarunā ar Hannesu Korjusu.

Vai atceraties, kā pirmoreiz uzzinājāt par Ludzas igauņiem?

H. Korjuss: Pirmā informācija bija saistīta ar Oskara Kallasa darbiem – viņš pētīja un aprakstīja Ludzas igauņu dzīvi 19. gadsimtā, savāca viņu pasakas, kuras nesen iztulkoja Guntars Godiņš. Kallass bija pirmgājējs, jo nofiksēja situāciju 19. gadsimta beigās, un pārējie pētnieki uz viņu atsaucas. Vēlāk nāca Pauloprīts Volaine, tāpat Latvijā vairāki pētnieki pievērsās Ludzas igauņu tēmai, 1972. gadā notika Folkloras krātuves ekspedīcija, bet 1988. gadā pētījumu par Ludzas igauņiem veica Antonina Zavarina. 2011. gadā man Igaunijā iznāca grāmata par Latvijas igauņiem, un, vācot tai materiālus, vairākkārt braucu uz visiem Latvijas novadiem. Starp šiem braucieniem 2001. gadā gadījās arī viens uz Ludzas pusi, Pildas un Nirzas pagastu. Toreiz man paveicās sastapt kādu vīrieti, Nikolaju Nikanovu, kurš vēl prata runāt Ludzas igauņu izloksnē. Tēma mani ieinteresēja, un 2008. gadā kopā ar Tartu universitātes filoloģijas profesoru Karlu Pajusalu un pētnieku Uldi Balodi no ASV, kuram top Ludzas igauņu ābece, devāmies pie Nirzas igauņiem.

Teoriju ir diezgan daudz, bet laikam jau tā arī nav īsti skaidrs, kā igauņi Ludzas pusē nonākuši…

Pēc viena pieņēmuma, viņi ir daļa no senajiem somugriem, kuri tajā pusē dzīvojuši vēl pirms baltu cilšu ienākšanas. Pēc cita – ka viņus vēl dzimtbūšanas laikā Latgales muižniekiem pārdevis kāds Igaunijas muižnieks, vēl cita – ka tad, kad Igaunija nonāca Zviedrijas Karalistes sastāvā, poļu tautības jezuīti bija spiesti aizbraukt no Tērbatas, un kopā ar viņiem – kāda daļa no Dienvidigaunijas iedzīvotājiem.

2001. gada ekspedīcijā tikos ar kādu sievieti, kura parādīja dokumentu, kas apliecina – viņas vectēvs tur 19. gadsimta nogalē dabūjis zemi, bet tas nav izskaidrojums lielākai igauņu kopienai, jo dokumenti apliecina, ka viņi Ludzas pusē mitinājušies jau no 16. gadsimta. Acīmredzot ir bijis kāds notikums vai notikumu virkne, kuras rezultātā igauņi Ludzas pusē nonākuši, tomēr nekādu ļoti konkrētu, dokumentāli pierādītu versiju šobrīd nav.

Tā kā igauņi Ludzas pusē dzīvo kopš 16. gadsimta, tas varētu būt saistīts ar tā perioda kariem…

Jā, arī viena iespēja. Par Ludzas igauņiem rakstīts, ka viņi ir katoļticīgi, bet pastāv versija, ka sākumā viņi bija luterticīgi un mainījuši ticību vides iespaidā – ja muižnieks bija katoļticīgs, tad arī viņa dzimtcilvēki bija katoļi, jo kontrreformācijas laikā notika vācu muižnieku pārpoļošanās, kam sekoja pāriešanā katoļticībā. Interesanti, ka vairāki uzvārdi nenorāda uz igaunisko izcelsmi.

Man jūsu grāmatā ļoti interesanta šķita piebilde par to, ka daudziem Ludzas igauņiem uzvārds Buļs – tas nu patiešām nesaistās ar igaunisku cilmi.

Jā, tomēr šajā uzvārdā iespējams sameklēt kādu saistību, Buļs varētu nākt no igauņu “pull” – vērsis. Bet ir tādi slāviski uzvārdi kā Jarošenko vai Jekimenko, kas vispār nekādi nesaistās ar igaunisko.

Kā Ludzas igauņu valoda saistās ar mūsdienu igauņu valodu, cik tās līdzīgas?

Ir versija, ka tā ir ļoti līdzīga tai igauņu valodai, kuru runā Veru pusē, arī setu valodai. Kad 20. gadsimta 30. gados rakstīja par Ludzas igauņiem, tad minēja, ka tie ir Latgales seti. Tā kā līdzība ar Dienvidigaunijas izloksnēm vislielākā, arī pastāv versija, ka Ludzas igauņu priekšteči varētu būt nākuši no Dienvidigaunijas.

Vai tajā pusē vēl saglabājušies igauņu vietvārdi, mājvārdi?

Kad biju tajā pusē 2001. gadā, Nikolajs Nikanovs atcerējās dažus nosaukumus, tie, domāju, ir arī fiksēti agrāko ekspedīciju materiālos, bet kartēs nav atrodami. Tādēļ nevar viennozīmīgi konstatēt, cik šis nosaukums bijis vispārpieņemts – iespējams, pakalnam, kuram Ludzas igauņi bija devuši nosaukumu, kartēs tas ir pavisam citāds…

Kas jums pašam, vācot materiālus grāmatai, likās visinteresantākais atklājums?

Piemēram, ka savulaik Krievijā labi pazīstamais Latgales cīkstonis Klemens Buļs piederējis Ludzas igauņiem. Ja nezinātu viņa izcelsmi, kur bija viņa māja, varētu domāt: kārtīgs latgalietis. Bet tēva māja viņam bija Mērdzenes pagasta Kitkovā, kas ir tieši Ludzas igauņu apdzīvotajā teritorijā, un arī uzvārds Buļs, tad jau var saskatīt kopsakarības. Vai arī Petruļa Buļs, teicēja, kura saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.

Mēs, latvieši, parasti jūtamies maziņi, apspiesti, baidāmies no asimilācijas, taču, kad lasu par lībiešiem vai Ludzas igauņiem, kurus faktiski mēs asimilējām, rodas tāda kā vainas sajūta. Vai vēsturiski būtu varējuši ko darīt citādi?

Tas ir sarežģīti. Grāmatā pievēršos arī jautājumam par Ludzas igauņu skolām 20. gadsimta 20. un 30. gados – jau pieminētais pētnieks Volaine aktīvi cīnījās par iespēju izveidot igauņu pamatskolas klasi. Kāda laikraksta korespondents toreiz rakstīja: kas tā par lietu, Latgalē atrasta jauna minoritāte. Tad Volaine sāka aicināt Ludzas igauņu ģimenes sūtīt bērnus skolā uz Igauniju, kur viņiem izglītība būtu bijusi bez maksas – tas izraisīja Latvijas varasiestāžu neizpratni, un viņam galu galā aizliedza iebraukt Latvijā, tāpat kā Oskaram Loritsam, kurš cīnījās par lībiešu tiesībām. Ja modelē, kas būtu noticis, ja šādai skolai ļautu strādāt, iespējams, tā valodu prasme būtu saglabājusies mazliet ilgāk. Bet paradoksāli, ka, neraugoties uz Volaines pūliņiem, igauņu skolēni tomēr pazuduši vēsturē, apkārtējiem nav saglabājušās atmiņas par viņiem kā igauņiem.

Uz gadsimtu mijas robežas latvieši par Igaunijas kultūru zināja ļoti maz, un arī igauņi par latviešu kultūru. Pēdējos gados latviski tulkoti diezgan daudzi igauņu rakstnieki. Vai ir kādi rakstnieki, kurus Igaunijā atpazīst kā latviešus?

Annas Sakses, Kārļa Skalbes pasakas, Vilis Lācis – tie ir rakstnieki, kurus igauņi joprojām atpazīst. Arī – Imantu Ziedoni, kura “Kurzemīte” tulkota igauniski. Esmu tulkojis igauņu valodā Māras Zālītes romānu “Pieci pirksti”, 2007. gadā Viljandi teātrī iestudēta viena viņas luga, “Zemes nodoklis”, režisors Pēteris Tammearu to nosauca par īstu dramaturģisku pērli. Tāpat esmu igauņu valodā tulkojis Kristīnes Želves stāstu krājumu “Meitene, kas nogrieza man matus”. Gan Māra Zālīte, gan arī Kristīne Želve bija Tallinas starptautiskā literatūras festivāla viesi. Igauniski tulkota Noras Ikstenas “Dzīves svinēšana”, tādēļ nevar teikt, ka igauņi latviešu literātus nemaz nezinātu.

Korjussgr_14Hanness Korjuss (1965): radošā vizītkarte

* Tulkotājs un pētnieks; studējis Maskavas Valsts kinematogrāfijas institūtā.

* Tulkojis Cecīlijas Dineres, Kristīnes Želves, Māras Zālītes darbus.

* Iznākušas divas grāmatas par igauņiem Latvijā: “Lätimaal eestlasi otsimas” (2011) “Ludzas igauņi: Zemes dieva tauta” (2017).

Pievienot komentāru

Ķeipenē top "Potjomkina aka"Ķeipenē, S.Eizenšteina komunikācijas centrā, tiek īstenots aizraujošs projekts – pazemē izbūvēts jauns vides instalācijas objekts "Potjomkina aka".
Draugiem Facebook Twitter Google+