“LA” sāk publicēt otro Māra Krūzes romānu “Jēkabpils reids” 1
Ar Māri Krūzi (pseidonīms) iepazīstināju pirms pāris gadiem, kad apgādā “Lauku Avīze” iznāca viņa pirmais romāns “Aizvainojuma varā”. Nepieredzējušiem autoriem tieši otrā, nevis pirmā grāmata nereti izrādās lielākais spēju un pacietības pārbaudījums; Māris Krūze to izturējis un vēl aizvien negrasās atklāt arī savu identitāti: “Joprojām pelnu iztiku valsts iestādē un negribu, lai kolēģi sāktu šķībi skatīties, ka, iespējams, kādu no viņiem izmantošu saviem literārajiem mēģinājumiem. Tā jau galu galā ir, ka savus varoņus un viņu problēmas lipinu kopā no dažādiem elementiem.” Lai negadītos nepatīkami pārsteigumi, arī tēlu vārdi arvien tiekot rūpīgi izdomāti un vairākkārt pārbaudīti internetā. Bet, lai vieglāk lasītājiem, īpaši tiem, kuri rakstīto caurskrien ātrā tempā, autors parūpējies, lai nevienam no tēliem nesakristu iniciāļi.
Savā ziņā otro Māra Krūzes romānu var dēvēt par novēlotu veltījumu, jo veltījuma saņēmēja – autoram skolas laikā ļoti mīļa fizikas skolotāja – pirms dažiem gadiem mirusi. Taču, tieši pateicoties viņai, izprastas fizikas likumsakarības, kas vispirms noderējušas praktiskā pielietojumā darbos kopā ar tēvu un vectēvu un noder vēl arvien. “Šīs zināšanas ir tas, ko varētu dēvēt par maģiju – spēki, kurus neredzi, bet kuri neapšaubāmi darbojas – kā elektrība,” autors pasmaida.
Tādēļ galvenais romāna tēls, kas gluži neparedzēti nonāk satraucošu notikumu krustpunktā, ir tieši fizikas skolotāja. Savukārt satraucošie notikumi risinās nevis Rīgā, kā ierasts, vai kādā politkorekti aizslepenotā vietā, bet gan pavisam reālajā Jēkabpilī, un romāna ideju ierosinājusi spēļu zāles aplaupīšana pirms pāris gadiem. Tā kā viens no tā laika labajiem policistiem starplaikā kļuvis par slikto policistu, notikumi aktualitāti nav zaudējuši jo-projām.
Pati pēc izcelsmes būdama jēkabpiliete, interesējos, vai arī Māris ar šo pusi saistīts: “Nē, esmu rīdzinieks, bet manai mammai gan Jēkabpilī dzīvo radinieki, un starp viņiem ir arī vairākas skolotājas. Taču nepaļāvos tikai uz viņu stāstīto, bet aizbraucu un pats izpētīju nozieguma vietu un bēgšanas ceļu, faktiski mana versija ir, ka noziedznieki apmaldījās vai iestiga, tāpēc arī pakaļdzīšanās noslēgums izvērsās tieši tāds. Protams, neuzspiežu savu redzējumu, bet arī cēloņsakarību ķēde reālajos notikumos varētu būt visai līdzīga tiem, ko aprakstu.”
Māris piebilst: viņam šķitis svarīgi izvēlēties darbībai kādu citu vietu, ne Rīgu, lai parādītu, ka visa dzīve nebūt nekoncentrējas tikai galvaspilsētā. Vienlaikus šāda izvēle nav arī mājiens uz īpašu kriminālu ievirzi Jēkabpils gaisotnē, autors smej: “Neuzskatu, ka vietām būtu kāda īpaša enerģētiska piesaiste. Visa enerģētika rodas no cilvēkiem, un, protams, ja viņu kādā vietā daudz un enerģija netiek ievirzīta kādā noteiktā gultnē, tad nereti gadās, ka šī enerģija aiziet pretrunā citu cilvēku vēlmēm un interesēm. Protams, mazākās apdzīvotās vietās negatīvie notikumi noskan skaļāk, jo visi pazīst tajos iesaistītos.”
Jautāts par nākotnes iecerēm, Māris Krūze purina galvu – patlaban datorā nekas jauns netop, taču idejas, detaļas tēliem gan pamazām krājoties. Par sižetu vēl nav īstas skaidrības – tas varētu būt stāsts par autosacīk- stēm, varbūt notikumi risināsies uz kuģa un būs saistīti ar ieroču tirdzniecību. Visādā ziņā romāns atkal būs detektīvžanrā, lai lasītājam interesantāk sekot līdzi notikumiem.
