Veltījums mazajiem cilvēkiem. Saruna ar Regīnu Devīti – aktrisi, kura lomas neskaita 5

0:00, 27. novembris 2014

Ziņas Kultūra

Aktrises spontanitāte un administratores disciplīna – izrādās, šīs lietas ir savienojamas vienā cilvēkā. Aktrise Regīna Devīte ir „UgunsGrēka” mundrā Zenta un reizē – arī atbildīga izrāžu vadītāja Valmieras teātrī. Gādājot par to, lai ik vakaru teātra izrādes noritētu bez aizķeršanās, viņa labu laiku sapņo par pašas izrādi. Nu sapnis ir piepildījies – pēc franču rakstnieka Romēna Garī romāna motīviem veidotā Regīnas Devītes monoizrāde „Visa dzīve priekšā” Latviju apceļos no 27. novembra.

Reklāma

Lasītākie

“Zaļais kurss jau tepat pie sliekšņa,” plāno aizliegt malkas, brikešu un granulu apkuri 69

RAKSTA REDAKTORS

“Šis nav pirmais signāls, ka mūsu valstī kaut kas nav kārtībā” – Horens Stalbe atklāti par sajūtām pēc piedzīvotā uzbrukuma benzīntankā 80

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 vārdu īpašniekus, kuri kā magnēti pievelk pretējā dzimuma pārstāvjus 27

Lasīt citas ziņas

Regīnas ikdiena bieži paiet ceļā starp Valmieru un Rīgu, viņas kalendārā laika grafiks stingri nosprausts vairākus mēnešus uz priekšu. Izrādes, filmēšanās, autobuss, un viss var sākties no jauna. Mīļā Valmiera, kur viņa jau daudzus gadus atbildīgi veic izrāžu vadītājas pienākumus, laiku pa laikam nospēlējot kādu lomu, vai „ielecot” kādā lomā, aizvietojot sasirgušu kolēģi. Un Rīga, kur ik nedēļu top piecas jaunas pašmāju populārākā seriāla „UgunsGrēks” sērijas, kurās spoži darbojas Regīnas Devītes spēlētā istabene Zenta.

Laiks atpūtai atvēlēts ceļā, autobusā, bieži ar kārtējo Zentas teksta eksemplāru rokās. Ārkārtas gadījumiem ar kolēģi uz pusēm noīrēta istabiņa galvaspilsētā – tādos vakaros varot paspēt aiziet uz nakts kino seansu. Skatīties seriālu? Nē, tas izdodoties reti. Novērtēt Zentas darbošanos ekrānā varot turpat filmēšanas laukumā, kad epizode gatava. To savulaik iemācījis Mārtiņš Freimanis. „Šad tad paskatos. To jau vajag darīt. Sākumā biju šokēta – nevarēju samierināties nedz ar savu balsi, nedz izskatu. Šķita, kas tā tur, ekrānā, par tādu kundzi gados. Joprojām citreiz ir kauns par sevi, bet nu jau šad tad esmu mierā ar sevi, reizēm pat izdodas sevi sasmīdināt. Esmu sevi pieradinājusi, iestāstot sev, ka tas nemaz nav briesmīgi! Tas, ka cilvēki uzsmaida ielās, sveicina – tas palīdz visu izskriet, paspēt. Tāda atpazīstamība ir patīkama. Šausmīgi kaitina vienīgi tas, ka runā par tevi skaļi, trīs soļu attālumā tā, it kā tevis tur nebūtu. Bet arī pie tā pierod.”