Kadri no filmas “Melānijas hronika”.

Pārdzīvotais sāp: Sieviete, kurai M.Vanaga uzdāvināja grāmatu “Veļupes krastā” 8

Abonēju “Latvijas Avīzi” jau kopš “Lauku Avīzes” iznākšanas, avīze kļuvusi par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu, tāpēc gribu izteikt savas domas par Melānijas Vanagas “Veļupes krastā” un pēc šīs grāmatas sižeta tapušo filmu. Filmas scenāriju detalizēti nezinu, bet esmu lasījusi dažas publikācijas šajā sakarā. Saņēmu ielūgumu no filmu studijas “Mistrus Media” 1. novembrī kinoteātrī “Spendid Palace” apmeklēt filmas pirmizrādi “Melānijas hronika”.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Paldies producentiem par ielūgumu, bet, manā skatījumā, šī nav vienkārša spēlfilma, bet gan atgādinājums par tām ciešanām, ko mēs, lopu bāzes un Tjuhtetas bērni, esam piedzīvojuši, kļūstot par lielās padomijas ienaidniekiem un pakļauti represijām – mums visiem 1941. g. 14. jūnijā atņēma tēvus uz mūžu, pašus pakļāva badam, salam, dzīvei bez nākotnes. Vairāki tomēr izdzīvojām.

Melānija Vanaga, 1991. g. pavasarī dāvinot man savas grāmatas “Veļupes krastā” eksemplāru, grāmatā ierakstījusi, citēju: “Ilzītei – atceroties to pelēko izcepto kartupeli, ko tu počku lapā nesi Alnītim uz dzimšanas dienu – Vanagtante.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Kaut pagājuši 75 gadi kopš mūsu bēdu un bezcerības gaitu sākuma, vēl arvien spilgtā atmiņā ir dzīve taigas malā, un pat filmā negribas to vēlreiz piedzīvot un atcerēties. Vēl arvien sāp. Mēs, Veļupes krastu bērni, esam kļuvuši veci, vairāki jau pārcēlušies uz debesu valstību, palikušie, cīnoties ar slimībām, gaida savu kārtu pārcelties mūžībā, bet skaudrās atmiņas nekur nepazūd. Mūsu vidū nav vairs Teikas, Aļņa, Ata, Astrīdas, Ilgas, Rolanda…

Oponēt gribu tiem, kuri uzskata, ka Latvijā daudzi cieš badu. Kamēr krānā ir ūdens (vai akā) un ir daži centi kukulītim maizes, bada nav.

Filmu noskatīties iesaku tiem skolēniem, kuriem negaršo skolas pasniegtās pusdienas, lai salīdzinātu tās ar bērnam priekšā noliktu vārītu nātru piku bez sāls, jo nekā cita nav, un viss šķitīs garšīgs un labs. Grāmatā “Veļupes krastā” (112. lpp., Rīga, “Liesma”, 1991. g.) Melānija Vanaga uzrakstījusi, ko mēs, katrs no 4 – 7 g.v. bērniem, darītu, ja tiktu pie maizes.

Filmu noskatīties un izlasīt grāmatu “Veļupes krastā” iesaku tiem valsts iestādēs strādājošajiem, kuri “cilvēkresursu trūkuma dēļ” nevar izskatīt invalīdu iesniegumus, atstājot invalīdus bezspēcīgā stāvoklī, kā arī Saeimas deputātiem, kuri nepārtraukti palielina sev algas, aizsedzoties ar Ministru kabineta noteikumiem, ko paši akceptējuši, un kuri pat nav pamanījuši, ka no tautas kalpiem jau sen pārvērtušies par tautas kungiem.