Vendeta latvietes stilā . Viņš mani izvaroja, bet es viņu… 6
Toreiz visi brīnījās, kāpēc vienmēr smaidīgā Krista (vārds mainīts) atgriezās no ceļojuma pa Dienvideiropu pilnīgi ne savā ādā. Patiesību sakot, kopš tās vasaras viņa kļuva cits cilvēks – nerunīga, vēsa, it kā attālinājusies no visa un visiem… “Nelaimīga mīlestība?” visi taujāja, bet Krista nereaģēja. Read More
Man nekad nebija vēlmes iztaujāt Kristu par šo ceļojumu. Redzēju, cik viņai grūti. Un nebijām jau arī tik tuvas draudzenes. Pagāja gadi, un tikai nesen ievēroju: pēdējos mēnešos Krista manāmi atdzīvojusies – kļuvusi smaidīga, vairāk interesējas par savu izskatu un modi, labprāt ļaujas vieglām sarunām. “Zini, esmu satikusi fantastisku vīrieti,” viņa smaidot nolika kafijas tasi un paskatījās man acīs. “Un gribēju tev ko lūgt… Vai tu glabātu manu noslēpumu, ja es tev to uzticētu? Man… vienkārši vajag izrunāties…”
Nekad nebūtu iedomājusies, ka dzirdēšu tādu stāstu no Kristas. Pie viņas mājās runājām, pareizāk sakot, viņa runāja pusi nakts. Arī raudāja – klusi, bez niknuma.
Vēlāk viņa atzinās, ka atbrīvojusies no liela smaguma… Neteikšu, ka zināma daļa Kristas noveltā smaguma nu gulstas uz mani, tomēr arī man radās vēlme kaut kā šo nastu atvieglot. Tāpēc rakstu šo stāstu – ar Kristas atļauju, protams.
***
Tie bija deviņdesmitie gadi, kad Krista devās ceļojumā ar tūristu firmas autobusu uz kādu Vidusjūras zemi. Tā dēvētā attīstītā Eiropa ar izbrīnu uzlūkoja bijušo padomju valstu tūristu barus, kas tolaik sāka gāzties uz tās galvaspilsētām un kūrortiem. Krista tolaik bija vēl gluži jauna ārste – ķirurģe, brīva, aizrautīga un pēc plašiem apvāršņiem alkstoša. “Es nekad vairs tāda nejutīšos,” viņa teica. “Nekad – tik laimīga un bezrūpīga!”
Divu nedēļu ilgais ceļojums noritēja lieliski.
Pirms atpakaļceļa trīs dienas bija paredzēts atpūsties nelielā kūrortpilsētiņā – programmā tikai sauļošanās un peldēšanās. Pilsēta atradās kalnu pakājē, ielokā pie kāda Vidusjūras līča. Tipiski šādiem dienvidu kūrortiem gar pašu pludmali stiepās garumgara promenāde, pilsētas pusē cieši apbūvēta ar viesnīcām, hoteļiem un dažādām ēstuvēm.
Jau pirmajā atpūtas dienā Krista iepazinās ar kādu vietējo puisi.
“Es tikko biju izlīdusi no jūras, noskaloju sāļo ūdeni pludmales dušā un apsēdos uz akmens apmales promenādes malā,” atcerējās Krista.
“Pēkšņi man blakus nobremzēja motorollers, no tā nokāpa dienvidnieciski spalvainas vīrieša kājas koši zilos šortos. Es pacēlu galvu, bet nevarēju saskatīt viņa seju, jo saule spīdēja tieši acīs. Tad viņš apsēdās man blakus.”
Jaunais vīrietis izrādījās ļoti simpātisks, turklāt lieliski runāja angliski – esot kādu laiku dzīvojis Anglijā. Teica, ka viņu saucot Džordžs, bet tas acīmredzot bija angliskots puiša vietējais vārds. Varbūt arī – pseidonīms. Kristai tas nelikās svarīgi. “Tu esi krieviete?” viņš jautāja, bet Krista tikai nosmējās. Negribējās skaidrot politiku atvaļinājuma laikā. “Jauks iedegums,” viņš izteica komplimentu, ar pirkstu novelkot pa viņas kailo roku.
Vārdu sakot, Kristai bija izredzes lieliski izklaidēties pēdējās dienas. Tā viņa arī darīja: sēdās uz motorollera un ļāva izvadāt ekskursijā pa pilsētu, aplūkot vietējos lepnumus. Vakarā Džordžs uzaicināja viņu uz restorānu. Viņš bija manāmi vīlies, ka Kristai jau pēc divām dienām jādodas prom. Arī viņai pašai būtu paticis palikt ilgāk – tik jauka šķita Džordža sabiedrība. Viņi norunāja otrā dienā doties uz kalniem, aplūkot sena klostera drupas – tās varēja saskatīt no līča. Krista teica, ka pēc brokastīm nopeldēsies un gaidīs Džordžu pludmalē.
***
Otrā rītā Džordžs pludmalē atrada Kristu vecajā vietā un vedināja uz mašīnu. Pārsteigta viņa ieraudzīja, ka pie stūres sēž kāds puisis. Džordžs iepazīstināja ar savu draugu, kas viņus aizvedīs uz kalniem, jo viņa paša auto remontā. Pēc tam viņš parādīja piknika grozu ar vietējiem labumiem un smējās: “Varēsim uzdzīvot!”
Pastaiga pa kalniem, drupu aplūkošana, piknika vietas meklēšana pamatīgi izklaidēja Kristu, tā ka, apsēdusies ēnā zem koka pavisam nomaļā vietā, viņa jutās atslābinājusies un mierīga. Jautrība sita augstu vilni, un tika atkorķēta jau otra vīna pudele, kad pēkšņi Krista sastinga. Abi dienvidnieki skatījās uz viņu gluži melnām acīm, un ikviena sieviete saprastu, kas viņiem padomā. Pirms viņa īsti paspēja to aptvert, vīrieši metās tai virsū.
“Viņi abi mani izvaroja,” Krista to pateica, skatoties neko neredzošām acīm. “Vispirms viens turēja manas rokas, pēc tam otrs…”
Sīkāk viņa neko nestāstīja un pēc ilgākas pauzes piebilda: “Es vēlāk sapratu, ka viņi to iepriekš bija norunājuši. Tas draugs ļoti slikti runāja angliski, bet Džordžs pēc tam it kā taisnojās: viņam licies, ka es tak’ arī gribu, tikai “spēlējos” ar viņu.”
Pilsētā viņi atgriezās, kad bija jau tumšs. Krista kopš notikušā nebija bildusi ne vārda. Kad Džordžs vaicāja, kur viņu izlaist, viņa saņēmās un teica: “Turpat, kur iekāpām.” Pēc tam vēl piebilda: “Rīt man ir pēdējā diena. Gribētos ar tevi pavakariņot, lai šis viss aizmirstas…” Džordžs piekrita.
***
“Pēc tā visa mani pārņēma pilnīgs sastingums, atceros – kaut kur dziļi manī pat pazibēja doma: tev ir iestājusies emocionālā paralīze… Profesionālais kretīnisms,” Krista pasmaidīja. “Bet tiešām, man nebija ne žēluma, ne baiļu par notiekošo – to sauc par afektīvās reakcijas trūkumu. Toties domāšana saglabājās skaidra.”
No tās nakts un nākamās dienas Krista daudz neko neatceras, stundas aizritēja kā nereālā murgā. Viņa nespēja sevi piespiest noiet lejā uz brokastīm, vispār iziet no viesnīcas istabas. Nespēja arī neko darīt, tikai gulēja gultā un skatījās pulkstenī, gaidot vakaru. Noliktajā stundā viņa devās uz pludmali – Džordžs patiešām ieradās.
“Es tagad brīnos, kā spēju to izdarīt, bet toreiz mani vadīja ļoti skaidrs saprāts, emocijas netraucēja, tās bija mirušas,” Krista sacīja. “Visu biju izplānojusi, paredzējusi un sagatavojusi. Pienākuma pēc biju paņēmusi līdzi savu ārstes somu – tur bija viss nepieciešamais: pat anestēzija, skalpelis, dezinfekcijas līdzekļi…” Krista rūgti iesmējās. “Bet… kam tev tas viss?!” es nesapratu.
Krista labu brīdi klusēja. “Es viņu… izkastrēju… Iemidzināju un veicu sterilu, perfektu kastrāciju. Nav sarežģīta operācija. Es to izdomāju jau mašīnā, kad braucām atpakaļ…”
Atkal tas rūgtais smaids. Biju mēma aiz pārsteiguma, neko nespēju pateikt, bet Krista turpināja. “Es devos līdzi Džordžam uz viņa dzīvokli – jau pirmajā vakarā viņš pateica, ka dzīvo viens un netālu. Un tur tas notika. Atstāju viņu guļam dziļā miegā, kad viņš atmodās – es jau biju tālā gabalā. Turklāt viņš nezināja, ne kurā viesnīcā es dzīvoju, ne kā mani īsti sauc – biju pateikusi vien savu iesauku, pat ne valsti, no kurienes esmu. Kā gan viņš būtu mani atradis?”
***
“Bet vai tev tiešām nebija bail?” iejautājos. “Dīvainais sastingums turpinājās visu atpakaļceļu, bet to neviens īsti neievēroja – braucām dienu un nakti, visi pārguruši gulēja. Mājās… tad gan sākās elle,” Krista klusi atzina. “Biju tādā izmisumā, ka nezināju, kur vērsties un ko iesākt. Par šo problēmu nevarēju runāt ne ar vienu no tuvajiem cilvēkiem: mammu, māsu, labāko draudzeni, lai varbūt sajustu atbalstu, dzirdētu padomus, jo… jo es to vienkārši nevarēju izteikt. Nevarēju arī doties pie psihoterapeita vai cita kolēģa, Latvija ir maza…Tieši tāpēc uzreiz atmetu arī variantu doties uz policiju – gan tur, ārzemēs, gan te. Kas notiktu ar manu dzīvi, ja fakts kļūtu zināms?”
Taču arī paturot visu noslēpumā, Kristas dzīve kļuva šausmīga. Tik šausmīga, ka viņa piespiedās sev nokārtot slimības lapu uz dažiem mēnešiem. “Man bieži gribējās kliegt, pa naktīm, kad ir klusu, man bija bail, nevarēju normāli gulēt arī ar visām miegazālēm. Neviena diena nepagāja, lai par to nedomātu – kāpēc ar mani tas ir noticis. Iesāku lietot alkoholu, milzu devās ne, bet pa lielajai sidra pudelei dienā izdzēru… No mājām gandrīz negāju ārā, jutos droša tikai tur. Man bija bail, nezinu, no kā, biju apjukusi, viss vienā putrā…”Laiks ritēja, un, kaut arī šis notikums uzpeldēja atmiņā, tomēr ne vairs gluži katru dienu. Krista rūpīgi izanalizēja, kāpēc tas tā notika un vai viņai tiešām jājūtas vainīgai. “Lai arī cik grūti to sev atzīt, nav seku bez cēloņiem,” atzīst Krista. “Patinot lenti atpakaļ, atklāju – kaut arī netieši, tomēr biju šādu situāciju izprovocējusi… Bez mini svārkiem, spilgtas kosmētikas vai speciālas koķetēšanas… Vienkārši vajadzēja piedomāt, kāds risks ir ar svešiem cilvēkiem svešās zemēs.”
Kristu vairs nemocīja vainas apziņa, un viņa saprata, ka ir stipra – neļaus nevienam draņķim sabojāt savu dzīvi, jādzīvo tālāk. Tiesa, viņa vairs neredzēja sevī to sievieti, kāda bija pirms šā murga. Un jā – ilgu laiku viņa nevienu nelaida sev klāt. Līdz iepazinās ar šo “fantastisko” vīrieti, kurš bija tik ļoti maigs un labs pret viņu, ka Krista saprata: viņas pārliecība, ka pilnvērtīgas dzīves vairs nebūs, sāk izplēnēt…
“Es zinu, ka nestāstīšu viņam par šo – pat negribot viņš tad skatīsies uz mani citām acīm… Taču, lai no tā tiešām atbrīvotos, man ļoti vajadzēja kādam izstāstīt, pārbaudīt, cik stipra esmu.”
Es tomēr nelikos mierā: “Vai tu tagad nenožēlo… to operāciju? Nebija par šerpu?” Krista parausta plecus: “Es tiešām nezinu! Toreiz man likās: tas būs netaisnīgi, ja viņš nesaņems nekādu sodu… Vai es tagad to atstātu Dieva un likteņa rokās? Turklāt par ko tad es biju izpelnījusies tādu sodu? Zini, kas bija smieklīgākais? Tajā vasarā biju arī laukos, pie vecākiem, un gāju uz upi peldēties. Netālu no peldvietas kāda sieviete sauca: “Džordž, Džordž, peldi krastā!” Man gandrīz saļima kājas, un tad es ieraudzīju, ka no upes izlien melns suns. Viņš pēc tam man bija liels draugs. Vēl tagad nesaprotu – kas tā bija par likteņa zīmi?”
