Kultūra
Mūzika

Venēcijas un Meksikas baroks Rīgā0

Foto: Kaspars Balamovskis

Senās mūzikas festivāla pēdējā dienā, kā ierasts, izskanējusi koncertu sērija Rundāles pilī, divas dienas iepriekš Svētā Jāņa baznīcā Elīna Šimkus un Rīgas Doma zēnu koris Kristiāna Fratimas diriģētā Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” pavadībā dziedājuši programmā “Hendelis un Anglijas karaļa kronēšana”.

Līdztekus tam Senās mūzikas festivāls publiku aicināja vēl uz diviem citiem notikumiem – ar pieteikumu “Venēcijas baroka meistardarbi” un “Meksikas baroka šedevri”. Un publikas netrūka – gan Mazā ģilde 10. jūlijā, gan Svētā Pētera baznīca 12. jūlijā bija klausītāju piepildīta, kas atkal apstiprināja, ka nevajag obligāti būt senās mūzikas speciālistam, lai šo māk-slu vēlētos un varētu uztvert tās piepildījumā un skaistumā.

Savukārt abu priekšnesumu kvalitātes vēstīja, ka Senās mūzikas festivālam pašreizējā konkurence ar analogiem pasākumiem Bauskā un Ventspilī nākusi tikai par labu – Rīgā uzstājās augstākās klases mūziķi, kas bija izvēlējušies daudzveidīgu un konceptuāli rūpīgi veidotu repertuāru.

Divas lietas gan palikušas nemainīgas – pirmkārt, publika arī galvaspilsētā ir pelnījusi akustiski labākas koncertu norises vietas par Mazo ģildi un Pētera baznīcu, otrkārt, jau kuro gadu pēc kārtas ieraugot to pašu par galma ākstu saģērbto programmu pieteicēju un dzirdot tos pašus aizvēsturiskos jokus, roka automātiski stiepjas pēc arbaleta.

Protams, jēdzieni “Venēcijas un Meksikas baroks” ir nosacīti. Klaudio Monteverdi vai Antonio Vivaldi dzīve un daiļrade patiešām nesaraujami saistīta ar Venēciju, kamēr Johans Sebastiāns Bahs, kā zināms, nekad mūžā nebija izbraucis ārpus Ziemeļvācijas, savukārt par Johana Jozefa Fuksa vai Johana Heinriha Šmelcera radošo darbību atmiņas glabā Vīne.

Līdzīgi ar Meksiku – Gaspars Fernandess un Huans Gutjerress de Padilja tiešām strādājuši Pueblas katedrālē, kamēr Santjago de Mursija visu savu mūžu laikam gan aizvadījis vienīgi Spānijā.

Taču svarīgāk ir tas, ka jau šis pirmais uzskaitījums parāda abu koncertu muzikālo bagātīgumu un neordinaritāti – Mazajā ģildē vispārzināmu ģēniju darbi skanēja līdzās Latvijā reti kad spēlētu meistaru partitūrām, turpretī programma “Meksikas baroka šedevri” atklāja pilnīgi jaunu pasauli.

Par Dmitriju Siņkovski vislabākās atmiņas bija palikušas pēc aizvadītā gada Senās mūzikas festivāla koncerta ar Jūliju Ļežņevu un “Sinfonietta Rīga”, un tagad viņš šo iespaidu tikai nostiprināja, saspēlē ar Ilzi Gruduli un Ievu Salieti sevi reprezentējot kā mākslinieks ar renesanses laikmeta daudzpusību.

Vispirms jau Frančesko Ronjoni variāciju “Vestiva i colli”, Džovanni Batistas Fontānas Otrās sonātes un Johana Heinriha Šmelcera Ceturtās sonātes interpretācijās Siņkovska vijoļspēle iezīmējās visspožākajā gaismā – stilistiski tīri, tembrāli izteiksmīgi, ar emocionāli kolorītiem pavērsieniem un aizrautīgu virtuozitāti.

Taču tad sekoja Klaudio Monteverdi madrigāls “Tik saldas ir mokas” ar kontrtenora dziedājumu, vēl pēc tam – plašāka vokāli instrumentāla aina no Georga Frīdriha Hendeļa mūzikas, un te nu profesionāli izkoptā un noskaņās daudzkrāsainā diapazonā skanēja Dmitrija Siņkovska balss.

Klāt vēl nāca Antonio Vivaldi un Džovanni Verokio sonātes vijolei un basso continuo, un gan šeit, gan visa koncerta gaitā varēja novērtēt čellistes Ilzes Grudules augsto māksliniecisko meistarību un muzikālo izjūtu.

Un kā trešā izcilā kvalitāte jānosauc klavesīnistes Ievas Salietes sniegums – un ne tikai tādēļ, ka basso continuo skaņuraksta zīmējumā viņa izdarīja visu, kas baroka mūzikas interpretam jāizdara. Ievas Salietes solopriekšnesumā bija dzirdams Baha koncerts Re mažorā (Vivaldi vijoļkoncerta transkripcija) un Fuksa kapričo un fūga, un, ja šeit klavesīnam ir dziedošs tembrs un frāzējums, tad tas ir daudz kas vairāk par profesionāli apgūtām prasmēm.

Arī Endrū Lorenss-Kings Senās mūzikas festivālā uzstājies iepriekšējos gados. Un arī viņš jau sen pārkāpis robežu, kas šķir veiksmīgi skolotu mūziķi no izcilas personības, kas apveltīta ar harismu, trāpīgu intuīciju, krāšņu emocionālo nianšu spektru un, protams, pamatīgu teorētisko zināšanu bagāžu un spēju radoši brīvi saprasties ar saviem domubiedriem.

Svētā Pētera baznīcā viņa līdzgaitnieku lokā bija ģitārists Ēro Palviainens, fagotists Jānis Semjonovs, Mikus Bāliņš pie sitaminstrumentiem, Aigars Reinis pie pozitīvērģelēm un Latvijas Radio koris, kuri kopā ar pašu slaveno arfistu un atskaņojuma vadītāju atstāja priekšstatu par teicamu darbu ansamblī.

Programmā, ko ievadīja Luisa Milana fantāzija arfai un kur skanēja arī vēl citi instrumentālās mūzikas paraugi, piemēram, Lukasa Ruisa de Ribajasa čakona, muzikālais vēstījums pastāvīgi pārgāja no vienas konceptuālās dimensijas un pasaules skatījuma modeļa uz otru – no Huana Gutjerresa de Padiljas mesas “Ave Regina caelorum” apskaidrotajām lappusēm uz Gaspara Fernandesa viljansiko, kur teatralizētā formā bagātīgi ieplūdināti vietējo deju un balāžu motīvi. Un šādu sinkrētisku liturģiskās mākslas un folkloras apvienojumu varēja uzlūkot kā pirmparaugu spiričueliem un gospeļiem.

Latvijas Radio korim šādi eksperimenti ar žanriem un stiliem nav nekāds jaunums, un 17. gadsimta sākuma Meksikas muzikāli reliģiskajā vidē viņi iejutās bez kādām grūtībām.

Turklāt tika saglabāts arī vēsturisks autentiskums – tolaik instrumentālo pavadījumu patiešām spēlēja arfa un ērģeles, nereti iesaistoties arī ģitārai un fagotam, līdz ar to iebildumi varētu būt tikai pret viena otra tematiskā materiāla daudzvārdīgu atkārtojumu, kas lika secināt, ka ne jau viss, kas cauri gadsimtiem nonācis līdz mūsu dienām, atbilst frāzes “Meksikas baroka šedevri” pēdējam vārdam. Rezumējot – gan Endrū Lorensu-Kingu, gan Latvijas Radio kori nākamo gadu Senās mūzikas festivālā ar prieku un interesi gaidīšu atkal.

LA.lv