Foto no Alda Sāviča personiskā arhīva

Marta vienpadsmitais rīts šķita nedaudz savādāks kā iepriekšējie, kad devos pavasara lašu un taimiņu spiningošanas ekspedīcijās uz Ventu.

Lasītākie

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 32

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 154

Lasīt citas ziņas

Piebraucu pie upes pāris kilometru aiz Kuldīgas, izsēdināju švāģeri, kas bija nobriedis dienu pavadīt Ventas krastā, vilinot vimbas ar gruntenēm, un devos apmētāt tuvākās krācītes un bedres. Laiku pa laikam mainīju voblerus, bet nekas nenotika. Kad biju pa tukšo nomētājis stundas trīs, nolēmu pamainīt vietu un aizbraucu gandrīz līdz Abavas ietekai. Uzliku pasmagu rotiņu un jau trešajā metienā krācē sajutu asu copi. Pēc pretestības un copes rakstura nospriedu, ka pieķēries ne pārāk liels taimiņš. Man par nelaimi, bet spožajam par laimi, pēc metriem desmit tas atāķējās. Daudz neskumu, priekšā vismaz puse no šīs skaistās, siltās pavasara dienas.

Turpināju spiningot zem krāces, pārmetu vizuli pāri upei, trīs reizes apgriezu spoles rokturi un jutu, ka vizulis ieķeras tādā kā zemūdens baļķītī. Baļķītim metoties uz augšu pret straumi, iesīcās precīzi noregulētā spoles bremze. Tas jau bija nopietni. Gandrīz tūlīt sākās pumpēšana, kas tik ļoti raksturīga lasim – zivs purina galvu, cenšoties atbrīvoties no āķa. Samērā ātri piedabūju pretinieku pie krasta, bet augšā celties tas nedomāja, un tikai pēc apmēram desmit minūtēm ūdens virspusē pamanīju prāvās zivs aprises. Strādāju ar vieglo spiningu (tests 6 – 23 g), aukliņa tieviņa ar 17 lb. celtspēju, steigai nebija vietas, un es arī nesteidzos. Apmēram pēc pusstundas, kuras laikā domās paspēju pārbaudīt visus copes rīka mezglus un savienojumus, lasene jau bija krietni vien pagurusi, un talkā pienākušais Viktors Dvarišķis ļoti veikli zivi aiz astes izcēla no ūdens. Domāju, ka cīņa būtu krietni ilgāka, ja tuvumā nebūtu izpalīdzīgu copmaņu. Fotografējoties Viktors noteica: “Tas bija mir­klis, kura dēļ ir vērts doties uz upi atkal un atkal.”