Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. aprīlis, 2013
Drukāt

Vera Singajevska: Mans mūžs – kā puķe

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Tautā iemīļotajai, lieliskajai aktrisei Verai Singajevskai svētdien, 28. aprīlī, apritēs 90 gadu. Devāmies aktrisi apciemot, lai uzzinātu, kā viņai šobrīd klājas. Mudinājām mazliet pakavēties atmiņās. Vislabāk zināmā viņas loma ir Karlsons, bet vai tā ir arī mīļākā? 


“Visas manas lomas man ir mīļas. Daudzi domā, ka vistuvākais sirdij man ir Karlsons, bet tā nav taisnība. Tā bija populārākā loma. Varu teikt, ka vismīļākā loma man ir ķīniešu meitene Hun Jan no izrādes “Izlietais trauks”, kurā attēlota Ķīna 13. gadsimtā. To rādīja Jelgavas teātrī. Režisors Aleksandrs Leimanis teica, ka šajā izrādē, līdz asarām smejoties piecas minūtes, esmu sasniegusi smieklu rekordu. Nesen krāmēju savu nošu skapi un atradu šīs izrādes nošu partitūru. Lugas teksta eksemplārs gan vairs diemžēl man nav saglabājies.

Kā mātei sāp sirds par saviem bērniem, tā man sāp sirds par manām lomām, kas tiek izņemtas no teātra repertuāra. Ilgi sāpēja sirds par Karlsonu. Biju taču nospēlējusi vairāk nekā piecsimt izrāžu. Teātra vadība gribēja sarīkot svinīgu atvadīšanos no šīs izrādes, bet es no skatītājiem un Brālīša atvadījos jau izrādes laikā, sēžot uz skursteņa. Negribēju nekādu svinīgu atvadīšanos. Ar visu Karlsona kostīmu pa sānu durvīm slepeni izskrēju pagalmā, kur mani mašīnā gaidīja vīrs. Viņš mani ar visu tērpu atvizināja mājās. Šajā pēdējā izrādē, kad spēlēju Karlsonu, uz skatuves iznāca arī mani dēli – Gundars un Māris – un man pie kājām nolika rozā un baltu pelargoniju podiņu. Tas tāpēc, ka Karlsons savā nebēdnībā vienu pelargoniju izrāva laukā no poda un izsvieda ārā pa logu, lai varētu iestādīt firziķa kauliņu. Izrādē tā gan nebija īsta pelargonija, bet butaforija. Bet man vienalga saglabājās sajūta, ka es šai puķei esmu nodarījusi pāri. Šobrīd man mājās pilnas palodzes ar pelargonijām. Un es aizvien dzīvoju ar domām par pelargonijām un teātri. Tā jau saka – visdārgākās cilvēkam dzīvē ir atmiņas.

Bet puķes man sagādā prieku joprojām. Manā dzīvē nav bijusi tāda diena, kad vāzē vai puķu podiņā nav bijušas ziedošas puķes. Dzīve pagājusi vienos ziedos.

Katra puķe ir citāda – tikpat atšķirīga kā mēs, cilvēki. Un puķes mūžs līdzinās cilvēka mūžam – vispirms sēkliņa uzdīgst, izaug, uzplaukst, cita ilgāk, cita mazāk ilgi zied un pēc tam novīst. Tā arī cilvēka mūžā – jaunībā cilvēks zied un plaukst, ziedonī sagādā cilvēkiem prieku un beigās novīst. Tā arī es šobrīd lēnām vīstu.”

Bet kas aktrisei šobrīd sagādā prieku? Kas uzmundrina?

“Priecājos par Gundara veiksmēm Jaunajā Rīgas teātrī. Ja tajā brīdī, kad skatos viņa veikumu uz skatuves, man izdodas aizmirst, ka viņš ir mans dēls, acīmredzot viņš kā aktieris ir sasniedzis meistarības virsotnes. Bet, ja jūtu, ka sāku “piesieties”, kāpēc viņš dara tā, nevis tā, saprotu, ka šī loma viņam nav pilnībā izdevusies. Neviens aktieris jau nevar visas lomas nospēlēt vienlīdz labi. Kāda loma vienmēr izdodas spilgtāka, cita – mazāk veiksmīga. Ne mazāk priecājos par otra dēla Māra veiksmēm. Viņš visu mūžu ir nostrādājis vienā darba vietā – Latvijas Televīzijas 1. kanālā. Saņēmis apbalvojumu kā labākais skaņu režisors. Arī Mārim ir ļoti spēcīga aktieriskā izjūta, tāpēc aktieriem patīk ar viņu kopā strādāt. Skaņu režisoram tā ir ļoti svarīga īpašība.

Dēli man ir sagādājuši četrus brīnišķīgus mazbērnus. Gundara vecākā meita Daina saņēmusi jurista diplomu, jaunākajai meitai Austriņai vēl ir tikai pieci gadiņi. Māris ir dvīņu – Annas un Tālivalža – tētis. Viņi šogad beigs vidusskolu.

Esmu dzirdējusi aktierus sakām, ka aktiera darbs ir tik grūts, saviem bērniem to nenovēlot. Man ir otrādi. Mans mūžs ir bijis ļoti skaists, esmu varējusi izdzīvot tik dažādas dzīves un iepriecināt skatītājus. Man piederēja bērnu sirdis. Labi izprotu bērnus, tas man laikam iedzimts no tēva. Arī viņš ne tikai saprata, bet arī ļoti labi izjuta bērnus. Ja kāds no maniem mazbērniem izvēlētos aktiera profesiju, es tikai priecātos, protams, ja viņi šajā jomā būtu apdāvināti. Ja aktiermākslā esi viduvējība, tad labāk izvēlēties citu darbu, kurā sabiedrībai vari dot vairāk.”

Veru Singajevsku ļoti aizrauj arī hokejs. Spēles ar aizrautību vērojusi jau tajā laikā, kad aiz viņas mājokļa loga slējās Rīgas Sporta pils. Pateicoties “Rīgas Dinamo” ģenerāldirektora Zigmāra Priedes atbalstam, nu Vera Singajevska hokeja spēles var vērot ne tikai pie televīzijas ekrāna, bet arī “dzīvajā”. Kad vien jūtas pietiekami mundra, Singa kopā ar tiem hokejistiem, kuri guvuši traumas, sēž ložā un no visas sirds jūt līdzi mūsējiem – kliedz, raud, smejas. Emocijas hokeja arēnā valda gluži tādas pašas kā teātrī, smaidot teic aktrise.

“Šovakar arī jāskatās hokejs,” atvadoties saka Singa.

 

Uzziņa

Vera Singajevska dzimusi 1923. gada 28. aprīlī Sinarnas sādžā Viņņicas apgabalā, Kijevas guberņā, Ukrainā.

No 1945. līdz 1953. gadam strādāja Jelgavas teātrī, no 1953. līdz 1992. gadam – Jaunatnes teātrī.

1947. gadā izveidoja tautas deju ansambli “Kalve”, kas joprojām darbojas Latvijas Lauksaimniecības universitātes paspārnē.

1959. gadā saņēma LPSR Valsts prēmiju, 1995. gadā – IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+