Kultūra
Teātris un kino

Vismīļākajam Karlsonam Verai Singajevskai apritētu 95 16

Foto: LETA

1923. gada 28. aprīlī tālu prom no Latvijas, Svinarnas sādžā Viņņicas apgabalā Ukrainā piedzima maza meitenīte, kuru vecāki nosauca par ticību – Veru. Šogad pieminam aktrisi Veru Singajevsku, kolēģu un skatītāju mīļi sauktu par Singu, viņas 95. jubilejā.

Daudz nebūs kļūdījušies arī tie, kuri iemīļotās aktrises dzimšanas dienu svinēs 12. jūnijā. Tas reģistrēts kā Veras Singajevskas oficiālais dzimšanas datums: “Piedzimu pavasarī, kad ziedēja ķirši un čivināja putni, naktī no 27. uz 28. aprīli. Pēc pāris dienām izkritu no šūpuļa, un visi nobijās, ka būšu beigta. Lai es ar nesataisītu sirdi neaizietu mūžībā, mani nokristīja turpat sādžā pareizticīgo koka baznīciņā. Pēc tam visa ģimene, izņemot mani, saslima ar vēdertīfu, un tēvs nevarēja manu dzimšanu valsts reģistros iegrāmatot. To viņš izdarīja vēlāk. Tā tas kļūdainais ieraksts radās,” Vera Singajevska atceras savā atmiņu grāmatā “Mans mūžs”.

Pirms pieciem gadiem vienā no savām pēdējām intervijām vairāku paaudžu teātra skatītāju iemīļotā aktrise Vera Singajevska žurnāla “Mājas Viesis” žurnālistei Ilzei Pētersonei teica: “Katra puķe ir citāda – tikpat atšķirīga kā mēs, cilvēki. Un puķes mūžs līdzinās cilvēka mūžam – vispirms sēkliņa uzdīgst, izaug, uzplaukst, cita ilgāk, cita mazāk ilgi zied un pēc tam novīst. Tā arī cilvēka mūžā – jaunībā cilvēks zied un plaukst, ziedonī sagādā cilvēkiem prieku un beigās novīst.” Gadu vēlāk, dažas dienas pirms savas 91. dzimšanas dienas, aktrise aizgāja mūžībā.

Daudzu piecdesmit un četrdesmitgadnieku vidū pazīstamākā Veras Singajevskas loma ir palaidnis Karlsons no zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnes stāstiem par Brālīti un Karlsonu. Par šo lomu aktrise sacīja – tā nav bijusi viņai pati mīļākā, kaut slavenākā, taču tad, kad pēc vairāk nekā 500 izrādēm Karlsons no repertuāra izņemts, sirds sāpējusi: “Biju taču nospēlējusi vairāk nekā piecsimt izrāžu. Teātra vadība gribēja sarīkot svinīgu atvadīšanos no šīs izrādes, bet es no skatītājiem un Brālīša atvadījos jau izrādes laikā, sēžot uz skursteņa. Negribēju nekādu svinīgu atvadīšanos. Ar visu Karlsona kostīmu pa sānu durvīm slepeni izskrēju pagalmā, kur mani mašīnā gaidīja vīrs. Viņš mani ar visu tērpu atvizināja mājās. Šajā pēdējā izrādē, kad spēlēju Karlsonu, uz skatuves iznāca arī mani dēli – Gundars un Māris – un man pie kājām nolika rozā un baltu pelargoniju podiņu. Tas tāpēc, ka Karlsons savā nebēdnībā vienu pelargoniju izrāva laukā no poda un izsvieda ārā pa logu, lai varētu iestādīt firziķa kauliņu.”

Karlsons “piedzima” Jaunatnes teātrī, bet pirms tam gandrīz desmit gadus aktrise nostrādāja Jelgavas teātrī, arī braukājot smagās mašīnas kravas kastē viesisrādēs uz lauku rajoniem. Izrādes nereti ilgušas līdz pieciem, sešiem rītā, bet, ja pa ceļam lijis lietus, aktieriem un tehniskajiem darbiniekiem nācies turpat kravas kastē slēpties zem pārsega… Tāpat lauku klubi daudzviet bijuši nekurināti, skatītāji sēdējuši kažokos un velteņos.

Intervijā “Latvijas Avīzei” aktrise atklāja, ka tieši Jelgavas teātrī viņa nospēlējusi savu vismīļāko lomu: “Tā ir ķīniešu meitene Hun Jan no izrādes “Izlietais trauks”, kurā attēlota Ķīna 13. gadsimtā. To rādīja Jelgavas teātrī. Režisors Aleksandrs Leimanis teica, ka šajā izrādē, līdz asarām smejoties piecas minūtes, esmu sasniegusi smieklu rekordu.”

Turpat Jelgavas teātrī Vera Singajevska nospēlējusi arī savu pirmo “bikšu” lomu: Belku Alekseja Arbuzova lugā “Seši mīļi cilvēki”. Jaunā aktrise jutusies aizvainota, ka viņai piedāvā tēlot puiku, izlikusies slima un pat centusies savā vietā iemānīt skatuves strādnieku Hariju, kurš ļoti vēlējies kļūt par aktieri. Tomēr, ilgi strādājot ar Belkas lomu, Vera to iemīlējusi. Kad iestudējumu reiz viesizrādēs bijusi iespēja noskatīties pašam Arbuzovam, viņš juties ļoti pārsteigts, uzzinot, ka Belkas lomu tēlojusi sieviete.

Starp Singas brīnišķīgajām bērnu lomām ir arī gaužām prātīgais un apzinīgais Profesors Ēriha Kestnera stāsta “Emīls un Berlīnes zēni” uzvedumā. 1986. gadā Vera Singajevska šo stāstu arī pati uz Jaunatnes teātra skatuves režisēja.

Tāpat Latvijas Radio arhīvs glabā izcilu Veras Singajevskas lomu ierakstus. Karlsons, Kāpēcītis, Čabatiņš, Karalis Matiušs Pirmais, Lapsēns Luijs XIV, Mazais Nikolā, Vinnijs Pūks – tās ir tikai dažas no vairākiem simtiem Singas spoži iedzīvinātu lomu Radioteātra iestudējumos. Atliek acerēties kaut Alfona Trīcvaidziņa radioteātra ierakstu, kurā Vera Singajevska neizdevušos kosmonautu, papagaiļa dresētāju un olu dižēdāju atveidoja tik neatvairāmi, ka no smiekliem sāpēja žokļi.

Raksts turpinās pēc video.



Taču Vera Singajevska bija arī izcila raksturlomu tēlotāja, kā to skaidri liecina viena no viņas spilgtākajām lomām – Anna Fīrlinga Bertolda Brehta lugā “Kuražas māte un viņas bērni”. Anna Fīrlinga ir sīktirgotāja, kas ar savu furgonu pavada karapulkus, tādējādi karš nodrošina viņai iztikšanu. Savu iesauku Kuraža (tulkojumā – drosme) viņa guvusi, jo ne lodes, ne bumbas nav spējušas nobiedēt tik ļoti, lai pamestu savu preču furgonu. Viņa ir izdzīvotāja, izmanto kara dotās iespējas nopelnīt, bet zaudē abus dēlus un meitu.

Saistītie raksti

Tādēļ, ka aktrise vienmēr jutusi skatītāju, īpaši bērnu, sirsnīgo mīlestību, viņa savulaik apgalvoja, ka ir viena no tām neprātīgajām mātēm, kura vienmēr gribējusi, lai viņas bērni ir saistīti ar skatuvi un mākslu: “Daudzi teic, ka viņi saviem bērniem nenovēl tik smagu dzīvi. Es tā neuzskatu, jo pati esmu aktrise, taču man dzīve vienmēr ir bijusi kā brīnišķīgs lidojums.”

Vera Singajevska iedziedājusi arī ļoti daudz bērnu dziesmu. Lūk, dažas no tām.





Turklāt Vera Singajevska arī nodibinājusi Latvijas Radio bērnu ansambli “Pūpolītis” un tautas deju kolektīvu “Kalve”, kas joprojām veiksmīgi darbojas Latvijas Lauksaimniecības universitātes paspārnē.

LA.lv