Vērojumi Eiropā, vairoties no strupceļa 0
Lasīt autoru, kura idejas nesakrīt ar sabiedrībā ierasto domāšanas veidu un uztveri, vienmēr ir interesanti un reizē mazliet kaitinoši. Jo tekstu var nākties atkārtoti pārlasīt, lai to labāk izprastu. To var attiecināt arī uz apgādā “Mansards” iznākušo franču autora Bernāra Sordē eseju krājumu “Iespējamā Eiropa” Kristīnes Našenieces tulkojumā.
Kas ir Bernārs Sordē? Īsumā sakot – intelektuālis ar pieredzi ekonomikā un lielu uzņēmumu vadīšanā, pasniedzējs vairākās augstskolās; laikā no 1998. līdz 2005. gadam strādājis Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Rīgā, sniedzot padomus Latvijas institūcijām ekonomiskajos un sociālajos jautājumos. Nācis no kreisām, taču ne komunistiskām aprindām, kas viņa esejās izklāstītajās idejās it labi jūtams. “Iespējamā Eiropa” ir 213 lappušu garas pārdomas par kultūru, izglītību, taisnīguma jēdzienu, sociālo nodrošinājumu, darbaspēka migrāciju, enerģētiku un resursiem, attieksmi pret dabu un cilvēka vietu tajā. Šīs pārdomas tapušas pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā, uzsverot, ka mūsdienu pasaulē visu nosaka visvarenās Finanses un Sistēma; tās savā varā aizgājušas pārāk tālu, un Eiropas turpmākā attīstība pašreizējā “Sistēmas un Finanšu totalitārisma apstākļos nav iespējama”.
Sordē ieteiktās receptes pasaulē valdošās kārtības maiņai atgādina 18. – 19. gadsimta utopistus un humānistus (utopisms nav nekas slikts – tā autors). Diemžēl neviens intelektuālis pasauli vēl nav mainījis, taču viņu vērojumos gan ieklausījušies daudzi. Nav pamata apšaubīt šā vīra spriedumu, ka pasaule patlaban funkcionē kā starptautisks uzņēmums, pēc tā loģikas: “Hipermārketā “Sabiedrība” darbojas neskaitāmi iepirkuma speciālisti, kas mazajiem piegādātājiem liek konkurēt ar globālajiem. Maksimāli lēti iepērkot un pēc iespējas vēlāk norēķinoties ar piegādātājiem, Hipermārkets gūst savu spekulatīvo peļņu. Visvairāk no tā iegūst Finanses, bet patērētāji ir padarīti par (ie)pircējiem.” Sabiedrības pakļautība Finansēm tiek organizēta ar patērēšanas palīdzību, organizējot sabiedrību kā hipermārketu. Kā “Finanšu totalitārismam”, tā “Globālajiem tīkliem” valstis vienas pašas pretoties nespēj. Īpaši jau ne pārāk stipras valstis. Valstis konkurē savā starpā par investoru piesaisti un gatavas upurēt to labā jebko, pat suverenitāti, bet: “Investori – spekulanti sevis paverdzinātos itin viegli spēj pamest likteņa varā, lemjot nabadzībai. Augšup vedošā spirāle, kas solīja turību, var ātri pārvērsties par lejupslīdi nabadzībā.” Finanšu loģika paredz iedzīvošanos uz nevienlīdzības rēķina.
Finanses “virtualizē pasauli”, pašas konstruē realitāti un liek tajā dzīvot cilvēkam: “Indivīds dzīvo Finanšu burbulī, ārpus realitātes.” Slavinātā brīvā preču, finanšu un darbaspēka kustība pasaulē bieži notiek uz cilvēku rēķina, neņemot vērā viņu intereses. Nav nekā nosodāma darba cilvēku vēlmē pelnīt vairāk, nestrādājot vairāk, atzīmē domātājs. Tomēr realitātē tādas vēlmes tiek nosodītas, jo tiek apdraudēta banku un spekulantu peļņa. Pat politiķi vairs nav politiķi, jo kļūst par ķīlniekiem savam galvenajam uzdevumam tikt galā ar valsts parādu. Tikmēr ļaudis ir gatavi akceptēt jebko, ja viņiem piesola jaunas darba vietas, maldīgi cerot, ka tas uzlabos labklājību. Visvarenās Finanses cenšas pat standartizēt kultūras, jo globalizācija pieprasa, lai vietējā, savdabīgā kultūra hibridizētos un kļūtu par “eksportpreci”, patiesībā “izšķīstu”: “Globalizēta kultūra neatjauno Sabiedrību, tā to vēl vairāk grauj.”
Kā redzams, Sordē nav augstās domās par Eiropas pašreizējo stāvokli – Eiropa vairs nespējot pacelties pāri ikdienišķajam un piedāvāt pasaulei kaut ko jaunu. Ko autors iesaka? Viņaprāt, izaugsmei jābūt nevienlīdzību mazinošai, solidārai – “sacensība sabojā pasauli”. Sordē ir pret pragmatismu, kad viss tiek pieskaņots vajadzībām. Vispirms būtu jādomā par vietējo potenciālu, par individuālo un tikai pēc tam par to, ko prasa globalizācija. Dzīves formas veidošana un uzturēšana ir mūsdienu sabiedrības prioritāte. Glābiņš ir kultūrā, mākslā, ko vēl nav skārušas Finanses un Sistēma.
Kā norādīts “Iespējamās Eiropas” pēcvārdā, tas ir autora veltījums Latvijai. Acīmredzot cerībā, ka Latvija neatkārtos “vecās” Eiropas kļūdas. Nelaime vien tā, ka ekonomiskā krīze pa šiem dažiem gadiem daudziem jau sākusi aizmirsties, un līdz ar to arī atziņas, ka “tā dzīvot tālāk vairs nedrīkst”.
