Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
29. janvāris, 2013
Drukāt

Veronika Strēlerte atgriežas


Foto - LETAFoto - LETA

“Mēs visi vienos dubļos vārtījušies esam /Un lūpās nobālušās, kurām vārdu nava, /Mēs sava gļēvuma un melu smaidu nesam.” Tik nekomplimentāri skarbi un precīzi mūs caur savu dzeju šodien uzrunā Veronika Strēlerte.


 

Viņas simt gadi pagājušajā gadā skaļi atzīmēti netika. Bija daži raksti presē, viens – tepat “Latvijas Avīzē”, paldies par tiem. Tomēr dīvaini, ka viena no izcilākajām 20. gs. dzejniecēm no valsts puses tā īsti netika godināta. Kas pie tā vainojams? Nebija populāra plašās masās? Kompetences trūkums atbildīgajās institūcijās? Traucēja Baltijas jūras mūris, kas atdalīja trimdas rakstniekus Zviedrijā no Latvijas? Bet esam taču brīvi jau 22 gadus! Vai varbūt vienkārši neko daudz par viņu nezinām? Nav bijis gana daudz daudzinātāju? Daudzinot daudzināmos un pieņemot lēmumus, jāievēro saprātīgs līdzsvars.

Ja par kādu godināmo zināms mazāk, tad jādara viss, lai jubilejas reizē pēc iespējas lielāks cilvēku skaits par viņu uzzinātu vairāk, jo tam labs iegansts. Sabiedrība labāk iepazītu latviešu literatūras izcilību Veroniku Strēlerti, kura klusi dzīvoja, klusi nomira, rakstīja maz, toties, varētu teikt, mūžības elpas kvalitātē. Pietiktu ar aktivitātēm, kas neprasītu lielus ieguldījumus, piemēram, regulāru viņas dzejoļu skandēšanu sabiedriskajos medijos gada garumā. Tas nu ir palaists garām. Neatgriezeniski…

Nozīmīgākais jubilejas gada notikums bija piemiņas plāksnes atklāšana pie dzejnieces dzimtās mājas Dobelē, Brīvības ielā. Ineses Zanderes iniciēti, Dobeles ceriņu ziedēšanas laikā tiek solīti regulāri dzejas lasījumi, kuros īpaša vieta tikšot ierādīta dobelniecei Strēlertei.

Starp citu, vai Latvijas Radio nebūtu pēdējais laiks ieviest kultūras ziņas? Ja jau ir regulāri ziņu laidieni par politiku, biznesu, sportu… kāpēc par kultūru nav?

Nupat, 22. janvārī, ļaužu stāvgrūdām pilnā Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu telpā un Strēlertes dēla Pāvila Johansona klātbūtnē tika atvērtas divas grāmatas – literatūrzinātnieces Ievas Kalniņas sastādītais Rakstu otrais sējums, kur apkopota daļa trimdā rakstītu dzejoļu, un Margitas Gūtmanes atmiņas par tuvu draugu – Veroniku Strēlerti – “Dzīve ir viens vella izgudrojums”. Jāpiemin, ka abas šīs lieliskās, vērtīgās grāmatas tapušas ar VKKF atbalstu.

Margitas Gūtmanes spoži, asi un precīzi sarakstīto (balstot dienasgrāmatu pierakstos, kad Strēlerte satikta un retumis intervēta) un ar bagātīgu fotogrāfiju klāstu smalki iekārtoto grāmatu izlasīju, teju vai neizlaižot no rokām.

Tā kompozicionāli sakārtota, izceļot Strēlertes pretrunīgās personības spilgtākās rakstura īpašības, veidojot pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par viņu un atturot lasītāju no ilūziju aceņu pielaikošanas, kas tik raksturīgi, domājot un runājot par izcilībām. Godīgi.

Abām – Veronikai un Margitai – kopīga bija trimda, dzīve bez dzimtenes, bez mājām. Šis skaudrais, eksistenciālais motīvs caurvij visu grāmatu. Trimdas neizmērojamajai, specifiskajai traģikai veltītas vienas no visspēcīgākajām lappusēm.

Grāmatā arī pavērts priekškars uz lietām, par kurām publiskajā telpā pie mums runā maz vai nemaz, piemēram, par Kultūras sakaru komitejas darbību un lomu trimdinieku šķelšanā. Minētas arī iesaistītās personas un traģēdijas, ko KSK darbošanās izraisīja, piemēram, rakstnieka Gunta Zariņa pašnāvība.

Margita Gūtmane paralēli savam stāstam ievijusi arī autonomu, lai arī tekstā iesaistītu, Strēlertes dzejas stāstu. Būtu dīvaini atrasties dzejnieces telpā, kur nebūtu viņas dzejoļu, tādēļ šāda grāmatas struktūra ir likumsakarīga.

Vien tiem, kas paši raksta, zināms, cik gan grūti ir panākt teksta vieglumu un lasāmību caur skrupulozu domas un pasakāmā slīpēšanu.

Margitai Gūtmanei tas ir bijis sūrs mīlestības darbs. Paveikts.

Lasot Strēlertes dzeju, nereti pārņem sajūta, ka atrodies retinātā kalnu gaisā: “Ej uzmanīgi! / Varbūt tai vietā, kur tagad tu stāvi, / Guļ rozes zem sniega.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+