Kultūra
Teātris un kino

“Mana skaistā lēdija” – bez pustoņiem0


Iestudējuma emocionālais kodols un aktieriski visdziļāk izstrādātais tēls ir Natālijas Živecas Elīza Dūlitla.
Iestudējuma emocionālais kodols un aktieriski visdziļāk izstrādātais tēls ir Natālijas Živecas Elīza Dūlitla.
Publicitātes (Ineses Kalniņas) foto

M. Čehova Rīgas Krievu teātra sezonas atklāšanā skatītājus sagaidīja ne tikai grezna pieņemšana, bet arī tikpat krāšņs iestudējums – režisores un horeogrāfes Allas Sigalovas versija par Alana Džeja Lernera un Frederika Lou klasisko mūziklu “Mana skaistā lēdija”. Izrāde ietilpst katrā teātra repertuārā nepieciešamajā izklaides žanrā, solot vieglu un asprātīgu uzvedumu ar vokāliem un deju numuriem. Iznākums, kaut arī vizuāli pievilcīgs, vairākos aspektos tomēr atšķiras no tā, ko varētu gaidīt.

Izrāde ietilpst katrā teātra repertuārā nepieciešamajā izklaides žanrā, solot vieglu un asprātīgu uzvedumu ar vokāliem un deju numuriem. Iznākums, kaut arī vizuāli pievilcīgs, vairākos aspektos tomēr atšķiras no tā, ko varētu gaidīt.

No mūzikla par muzikālu izrādi

Izrādes izejmateriāls ir ne tikai minētais Lernera un Lou mūzikla “My Fair Lady” librets, bet, kā šķiet, arī kanoniskā 1964. gada Holivudas kinofilma ar Odriju Hepbernu trūcīgās puķu pārdevējas un Reksu Harisonu labi situētā, izglītotā fonētikas skolotāja lomā. Gan Kristīnes Pas­ternakas burvīgajos tērpos, gan Georgija Aleksi-Meshišvili scenogrāfijā, ko veido divpusēja kāpņu arka un zem tās esošās retro mēbeles, jūtamas smalkas atsauces uz filmas estētiku. Tajā pašā laikā, kaut gan kostīmos un rekvizītos jaušama pieturēšanās pie vēsturiskuma, darbības vieta un laiks būtībā ir universāls, uzsverot stāsta arhetipiskumu un abstrahējoties no konkrēta laikmeta sabiedrības normām.

Rīgas Krievu teātra aktieransamblis (sevišķi jaunās paaudzes izpildītāji) līdz šim sevi pārliecinoši pierādījis kā dziedoši dejojošs teātris, tādēļ pārsteigums, ka režisore izvēlējusies iestudēt nevis mūziklu, bet gan muzikālu izrādi – melodrāmu ar vokāliem un plastiskiem iespraudumiem. Šādā žanriskā pārnesumā mūzikla librets nenoliedzami daudz zaudē, jo, izspēlēts dramatiskā teātra līdzekļiem, neizbēgami kļūst shematisks. Kamēr masu ainās aktieri demonstrē plastiski precīzu kustību zīmējumu, vokālajā ziņā iestudējums brīžiem sagādā vilšanos. Par muzikāli spilgtākajiem brīžiem kļūst Alekseja Korgina (Alfrēds Dūlitls), Igora Nazarenko (Harijs) un Vadima Grosmana (Džemijs) estrādes priekšnesuma stilistikā veidotā sadziedāšanās, Maksima Busela Fredija emocionālais dziedājums, kā arī Veronikas Plotņikovas (misis Pīrsa), Tatjanas Lukašenkovas un Jeļenas Sigovas (palīdzes) fifīgi izpildītais muzikālais motīvs par “nabaga profesoru Higinsu”.

No tumsas gaismā

Iestudējuma vizualitātē liela nozīme ir pretstatu pāriem, ko veido pārdomāti kostīmu, scenogrāfijas, gaismu un kustību partitūras kontrasti. Izrādes sākumā Natālijas Živecas Elīza Dūlitla atrodas “pažobelē” – skatuves proscēnijā, ko gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš samērā ilgi patur pustumsā, taču savu ceļojumu varone noslēdz kāpņu augšgalā, balti izgaismotajā augstākās sabiedrības salonā. Tikpat uzskatāmi dažādu tēlu grupu raksturojumu sniedz Kristīnes Pasternakas tērpi – no absurdi jautras krāsainības un stilu sajaukuma uz ielas dzīvojošo klaidoņu kostīmos, līdz melnbaltai elegancei ar ironisku pompozitātes piesitienu augstākās sabiedrības balles tērpos.

Pēc idejas izrādes centrā būtu jābūt dažādu šķēršļu apgrūtinātam, taču ticamam mīlasstāstam, kura izstāstīšanā piedalās arī vairāk vai mazāk spilgti otrā plāna tēli, tomēr iestudējuma emocionālais kodols un aktieriski visdziļāk izstrādātais tēls ir Natālijas Živecas Elīza Dūlitla, kamēr pārējie aktierdarbi veidoti ļoti dažādā stilistikā un kvalitātē. Natālija Živeca pāreju no spurainas meičas līdz elegantai, kustībās ieturētai dāmai nospēlē pārliecinoši un ar attieksmi, ļaudama sevi gan izskatā, gan dramatiskajā temperamentā salīdzināt ar Latvijas teātra Emmu Stounu.

Neticamais mīlasstāsts

Izrādes pārsteigums ir profesora Higinsa lomā uzaicinātais Igaunijas Krievu teātra aktieris Aleksandrs Ivaškevičs, kura izveidotais tēls ir stalts, ārēji bravūrīgs un pašpārliecināts pretstatā Elīzas vienkāršumam un nepieradinātībai. Turklāt, samazinot abu tēlu vecuma starpību, gluži citu skaidrojumu iegūst skolnieces iemīlēšanās skolotājā – tēvišķu jūtu vietā rodas potenciāls īstam mīlasstāstam, kas aizkustinātu skatītājus. Tomēr kontrasts starp abu varoņu izcelsmi, raksturiem un izturēšanās veidu iestudējumā attīstīts līdz pārspīlējumam. Kaut arī pēc sižeta Higinsam, tāpat kā viņa skolniecei, būtu jāmainās, jākļūst raksturā maigākam, varonis konstanti tēlots eksaltētā, agresīvā stāvoklī, tādēļ abu jūtas drīzāk tiek nospēlētas, nevis izdzīvotas un, piemēram, daudz siltākas jūtas veidojas starp Natālijas Živecas Elīzu un Jevgeņija Korņeva galanto, iejūtīgo pulkvedi Hjū Pikeringu.

Iegūstot niansētākus psiholoģiskus pustoņus, Rīgas Krievu teātra izrāde “Mana skaistā lēdija” varētu kļūt par veiksmīgu repertuārvienību, kas uzrunātu ne tikai teātra ierasto auditoriju vien.

Alans Džejs Lerners, Frederiks Lou, “Mana skaistā lēdija”, muzikāla izrāde divos cēlienos M. Čehova Rīgas Krievu teātrī

Režija un horeogrāfija: Alla Sigalova, scenogrāfs Georgijs Meshišvili, kostīmi: Kristīne Pasternaka.

Lomās: Natālija Živeca, Aleksandrs Ivaškevičs, Jevgeņijs Korņevs, Aleksejs Korgins, Veronika Plotņikova, Tatjana Lukašenkova, Jeļena Sigova u.c.

Nākamās izrādes: 13., 14., 15. novembrī.

LA.lv