Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
1. novembris, 2012
Drukāt

Vēršu cīņas ar Andri Buli


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Aktieris Andris Bulis ilgu laiku bijis viens no “Teātra observatorijas” radošā pamatsastāva, taču tagad sevi dēvē pa brīvmākslinieku. Šā brīža radošā pietura – Daugavpils teātris, kurā aktieris spēlē galveno lomu režisora Oļega Šapošņikova iestudējumā “Meli”.

 

Pēc Hermaņa Paukša lugas “Striptīzs” motīviem tapušais iestudējums pirmizrādi piedzīvos 3. novembrī. Viesizrāde Nacionālajā teātrī – 10. novembrī.

 

 

Andris Bulis smaida, trīs stundu ilgajā ceļā uz Daugavpili pietiekot laika ne tikai lugas eksemplāru caurskatīt, bet arī dažu grāmatu izlasīt un sen iecerētu filmu noskatīties. Citos apstākļos, ikdienas uzdevumu straujajā ritenī, tas nemaz neesot tik vienkārši pagūstams. Viņš gan neesot no tiem, kas lomu iekaļot no lapas, lomas parasti apgūstot spēles laukumā kopā ar partneriem – jaunajā izrādē, ko paši tās veidotāji apzīmējuši kā “kāda dzimumakta un visas civilizācijas vēsturi vienā cēlienā”, – Daugavpils teātra aktieriem Karīnu Lučiņinu un Māri Korsietu.

Lai arī izrādes pieteikumā konservatīvāks skatītājs brīdināts par izrādē skatāmajām pikantērijām, Bulis pasmaida – tas vairāk esot labs mārketings. Aktieris uzsver – pat ja darbības centrā ir mīlas trīsstūris, kurā viņam tikusi labākā drauga un reizē sievas mīļākā loma, tad ne jau erotika te esot galvenais. Hermaņa Paukša līdz šim neiestudētais darbs, viņaprāt, esot īstena cilvēcisku attiecību anatomija ar pasaulslavenajam Tenesijam Viljamsam raksturīgo vārda un teikuma precizitāti dialogos, trāpot reizēm ne tai ērtākajā sirds vietā.

“Darbs ir interesants un aktuāls gan man, gan, domāju, arī visai sabiedrībai. Sekss ir tikai viena no tēmām, runa drīzāk ir par attiecībām globālā līmenī. Mans varonis ir ļoti interesants. Viņš izdara pārkāpumu, bet, gribēdams, lai ciestu pēc iespējas mazāk cilvēku, samelo.”

Aktieris spriež, patiesībā nevaram nodzīvot ne stundu, nemelojot. Ja kāds atnāks un godīgi pateiks savu patiesību, kāds noteikti tiks sāpināts, viņu uzskatīs par nelieti. Vai kādam var pārmest, ja ētisku iemeslu dēļ melojam? Diez vai. “Mamma paņem mazu puisīti uz viesībām un saka – ja tante piedāvā kūku, ņem tikai vienu gabaliņu. Un viņš melo, ka negrib otru. Mēs jau mazotnē liekam atzīt melus. Tāda ir sabiedrība, kur melot ir slikti, bet bez meliem – arī nav labi.”

Aktieris pasmaida, daļēji piekritis lomai aktieriska egoisma dēļ, un priecājas par iespēju atkal piedalīties mēģinājumu, izrādes tapšanas procesā. “Citādi būtu spēlējis pirms laba laika iestudēto monoizrādi (“Lidojums”), taču man vajag šo radošo tapšanas impulsu. Formas ziņā izrāde nav pārsteigums, strādājot “Teātra observatorijā” pierasts, ka skatītājs ir pavisam tuvu. Pārliecināja autora izcilais materiāls un režisora redzējums.”

Tiesa, aktieris atzīst, viņam paša spēlētais varonis melis, kas melo, lai nesāpinātu, neesot pieņemams. “Dzīvē es tomēr draugam nesamelotu, pat ja patiesības teikšanas dēļ rodas sarežģījumi,” filozofiski nosaka aktieris. “Patiesība prasa paskaidrojumus. Meli nodzēš ugunsgrēku, un tas ir briesmīgākais. Mani uztrauc tas, ka šajā laikā cilvēki ir kļuvuši imūni pret meliem. Tos ir ērtāk pieņemt. Vispirms jau politikā, tajā lietotā melu forma – pārliecināšana – ir augstākā pilotāža. Nav noslēpums, ka neviens netic politiķiem. Mēs zinām, mums melo, taču neielaižamies analīzē, jo nepietiks laika noskaidrot patiesību. Kādreiz paskatos, kādas tik uzrunas nav teikuši mūsu valstsvīri, ko tikai nav solījuši! Šausmas!”

Šajā sezonā uz Daugavpils teātra skatuves A. Bulis piedalās divās izrādēs – arī jauniestudējumā “Vosorys saulgrīžu burvesteibys”, kurā Viljama Šekspīra “Sapni vasaras naktī” latgaliešu mēlē pārcēlusi Monika Zīle. “Man savā ziņā laimējies, jo pamatā darbība notiek latgaliski, taču mans varonis ir “čiulis”, precinieks no Rīgas, tātad – runā latviski,” smej aktieris. Lai arī paša senči ir no Rēzeknes, Daugavpilī runāto latgaliešu valodu aktieris pilnā mērā sapratis vien pēc vairākiem mēģinājumiem.

“Patiesībā izrādē ir Šekspīrs trīs valodās – angļu, latviešu un latgaliski. Garlaicīgi nav nedz aktieriem, nedz skatītājiem,” stāsta aktieris.

Aktieris ir pārliecināts, interese par Daugavpils teātri šobrīd atgriežoties, tam liekot ticēt cilvēki, kas tur strādā un cīnās. “Pirmajā reizē, kad braucu autobusā uz Daugavpili, bija sajūta, it kā autobuss mani vestu nezin kur. Nu jau skaidrs maršruts – Līvāni, Jēkabpils, Daugavpils… Mani piesaista pati Daugavpils teātra vēsture. Tas ir liels, skaists teātris, no kura nāk daudz labu aktieru, kurā ir ļoti silta zāle.” Tiem, kas Daugavpili sauc par provinci, Bulis atspēlējas pretī, sacīdams – tad jau arī Rīga salīdzinājumā ar Maskavu esot province. Tur sapratu, tie ir cilvēki, kas izdomā no nekā radīt brīnumu. Gatavi līdz pārgurumam strādāt, lai uzfilmētu deviņas sekundes, no kurām tāpat trīs nogriezīs. Pāri visam stāv cilvēku vēlme radīt mākslu. Nav svarīgi, vai esi latvietis, krievs vai armēnis. Esmu patriots, taču šo patriotismu esmu ieguvis ārpus Latvijas – brīžos, kad interesējas par tavu valsti, kad palūdz nodziedāt vai noskaitīt kādu dzejoli latviski.”

Andris neslēpj, kino esot sirdij tuvāks nekā teātris, lai arī filmēšanas process prasot ārkārtīgu mobilizāciju. “Atšķirībā no teātra, kurā ar pirmizrādi viss tikai sākas, kino ir viens brīnišķīgi saspringts filmēšanas mēnesis, pēc kura tu neko nezini par iznākumu. Taču tevi var ievērot vienā acumirklī, ja tikai režisors tevi pamanījis īstajā brīdī,” spriež Bulis. “Filmējoties piedzīvoju īstu realitātes šovu – 24 stundas diennaktī kopā ar pārējiem. Tu redzi visas noguruma pazīmes, taču nemitīgi jābūt formā. Nav laika apdomāties, piemēroties – esi spiests reaģēt uzreiz. Neviens nerunā aplinkus – saka uzreiz acīs, ja kaut kas neder. Tā ir vieglāk, ilgai spriedelēšanai nav laika. Tādā tempā dzīvot ikdienā mēs nevarētu. Uzsprāgtu, nepietiktu sevis.”

Aktieris atzīst, kino apgriezieni ļāvuši vēlreiz novērtēt teātra – mūžīgās atkārtojuma mākslas – maģiju. Pats galvenais, kā nav kino – aplausu. Zāle, kura var gan aplaudēt, gan izsvilpt. “Aplausus tu gaidi kā vilni, jo lielāka zāle, jo spēcīgāk. Izrāde ir kā vēršu cīņa arēnā. Aktieris ir sarkanā drāna, skatītājs – vērsis. Tu viņu kaitini. Kurš – kuru?”

Aktieris, kas pēdējā laikā uzstājies vairākos starptautiskos teātra festivālos ārpus Latvijas, atklāj, ka saskāries ar ļoti dažādu publiku, tādēļ ļoti priecājas par Daugavpils teātra skatītāju.

“Viņš ir godīgs, saprotošs, nebaidās reaģēt, nav snobisks – ja priecājas, tad patiesi, ja patīk – aplaudē. Nezinu gan, kāda būs reakcija jaunajā izrādē, kas ir vairāk provokatīva, intelektuāla, piespiež domāt.”

Nesen, pēc viesošanās Visaginas teātra festivālā, kur aktieris spēlēja “Teātra observatorijā” iestudēto monoizrādi “Lidojums”, A. Buļa “Twitter” kontā parādījās arī rūgtāka atziņa – “Kāpēc citā zemē tevi novērtē un ciena, bet savā zemē…”, sprieduma vietā atstājot daudznozīmīgu daudzpunkti. Lūgts skaidrot, vai tiešām jūtas Latvijā nenovērtēts, aktieris teic – Latvijā jāsasniedz milzu panākumi, lai ar tevi sāktu rēķināties. “Kamēr neesi olimpietis, esi tikai viens no riteņbraucējiem. Krievijā, piemēram, atbalstīt teātri ir goda lieta. Kāds kolēģis stāstīja, ka Londonā pienācis klāt cilvēks un sacījis – es tevi atbalstīšu. Ja tev izdodas ko sasniegt, būšu pateicīgs par paldies. Pie mums tu vairāk saņem kritiku nekā pozitīvas atsauksmes. Nu kā tu tā teiksi – bija forši, patika. Vieglāk kritizēt.”

Aizvadītajā vasarā Andris pieņēma jaunu izaicinājumu, pirmoreiz uzņemoties “teātra arēnas” vadītāja jeb režisora pienākumus. Viņa vadībā tapa realitātes šova jauno dziedoņu mūzikls “Dzimuši mūzikai”. “Ielecu kuģī, kas vēl nepeldēja,” atskatoties saka aktieris. “Pats nebiju nedz šovu skatītājs, nedz cienītājs, turklāt nedziedu. Tomēr sapratu, ka strādāt ar mūziku, ar cilvēkiem, kuri dzied un rada emocijas, man ļoti patīk. Jauniešos ieraudzīju to jaunības maksimālismu, kas pašam bija pirms sešiem gadiem. To vēlmi būt uz skatuves, pierādīt sevi. Grūtākais bija trīs nedēļās salikt šo trako enerģiju, kas sprāgst ārā pa visām malām, vienā vagonā. Svarīgākais, cilvēki nebija no šiem jauniešiem gaidījuši, ka viņi var arī tā. Domāju, viņiem tā bija uzvara.”

Šajā pavasarī A. Bulis atzīmēja 30. jubileju, ko aizvadīja, spēlējot monoizrādes, kā arī laižot klajā jau savu otro dzejoļu krājumu ar simbolisko nosaukumu “Pietura”. Aktieris pasmaida, pašlaik esot dzīves posmā kaut kur starp lidojumu un pieturu, piebilstot – posms, kas pavadīts “Teātra observatorijā”, esot noiets. Šobrīd – brīvmākslinieks, kurš piestājis pieturā “Daugavpils”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+