Komponists Jānis Petraškevičs: Vērts attīstīt atšķirīgo 1
Pirmdien, 8. janvārī, Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” atklās sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku veidoto izstādi “Pierakstītā skaņa”. Viens no tās kuratoriem ir komponists JĀNIS PETRAŠKEVIČS, un nav pārsteidzoši, ka mākslinieka Jura Petraškeviča dēls un karikatūrista Ērika Oša mazdēls vislabāk spēj novērtēt nošu raksta grafisko pievilcību.
Kā radās ideja šai izstādei, kurā tiek meklēta atbilde uz jautājumu – cik precīzi iespējams pierakstīt skaņu?
J. Petraškevičs: Tas faktiski notika jau 2016. gada otrajā pusē, ideja nāca no Nacionālās bibliotēkas puses, un viņi kā kuratorus piesaistīja Rolandu Kronlaku un mani. Mūsu uzdevums bija izdomāt, kā varētu uztaisīt izstādi par mūzikas notāciju (zīmju sistēma vizuālai mūzikas attēlošanai. – L. K.-Š.), lai tā saistītu plašu sabiedrību. Nonācām pie atziņas, ka mūzikas notācija ir arī vizuāli ļoti interesanta, un izlēmām, ka koncentrēsimies uz 20. gadsimtu, jo tieši tajā laikā attīstījusies tās vizuālā puse, izgudroti jauni simboli. Taču sapratām: ja uzreiz ielēksim 20. gadsimtā, tas šķitīs mazliet īpatnēji, tādēļ piesaistījām Guntaru Prāni (Patlaban J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors. – L. K.-Š.) – senās mūzikas speciālistu –, un viņš sagatavoja materiālus par periodu no viduslaikiem līdz 18. gadsimtam.
Vai arī pats novērtējat nošu raksta vizuālo estētiku?
Es arī JVLMA pasniedzu mūzikas notāciju ar akcentu uz 20. gadsimtu, pētot mūzikas pieraksta izpausmes. Jāsaka, komponistam tā ir dienišķā maize – tev jāpārzina iespējas, lai zinātu, no kā izvēlēties, un, ja pēti partitūras, interesējies par laikmetīgo mūziku, tad var teikt, ka pieraksta aspekti un specifika uzkrājas paši no sevis.
Vai vizuālā uztvere, interese par mūzikas “izskatu” jums nāk no ģimenes?
Jā, pilnīgi noteikti, to ietekmējis gan tēvs, gan vectēvs. Arī pašam, rakstot savas notis, man ir svarīga vizuālā puse, grafiskā pievilcība, tādēļ ilgu laiku patika partitūras pierakstīt ar roku.
Kā nākas, ka, augot starp māksliniekiem, tomēr izvēlējāties mūziku?
Tas arī vecākiem bija diezgan liels pārsteigums, ka abi ar māsu, neviena nemudināti, jau bērnībā izvēlējāmies mūziku. Palīdzēt mums šajā jomā neviens no ģimenes nevarēja, tādēļ var teikt, ka tā tiešām bija pilnīgi patstāvīga izvēle.
Mūziku mēdz dēvēt par universālu valodu, tomēr sarežģītais pieraksts atgādina, ka arvien būs cilvēki, kuri to spēs novērtēt vien atskaņojumā…
Nošu pieraksta sistēma, protams, laika gaitā attīstījusies detalizētības virzienā. Taču šī precizitātes pakāpe faktiski nostabilizējās tikai 19. gadsimtā. Pirms tam netika pierakstīta visa muzikālā norise, tikai tas, kas konkrētajā brīdī tika uzskatīts par nepieciešamāko. Un katra konkrētā laikmeta atskaņotāji vienkārši zināja, kā daudzas lietas izdarīt, piemēram, baroka laikā netika pierakstīta skaņdarba ornamentācija, mūziķi no prakses zināja, kas un kā jādara.
Kas šobrīd jauns jūsu paša radošajā darbā?
Šobrīd rakstu divus pasūtījuma skaņdarbus, no kuriem viens oktobrī skanēs Vācijā, Donauešingenas festivālā, bet otrs, kamermūzikas darbs soprāna balsij, klarnetei un klavierēm, ko rakstu ar Rilkes tekstu, tiks atskaņots Japānā.
Rakstīt mūziku Rilkes dzejai varētu būt ļoti sarežģīti…
Tā ir interesanta pieredze, jo neesmu sevišķi daudz rakstījis mūziku ar tekstu, turklāt ļoti reti strādāju pilnībā hronoloģiski, proti, no skaņdarba sākuma virzoties uz priekšu. Visbiežāk man rodas atsevišķi fragmenti, un tikai procesā saprotu, kāda ir organiskā asinsvadu sistēma, kas skaņdarbu satur kopā. Rilkes dzeja mani pārņēma un fascinēja, tajā ir zināms misticisms, par ko savukārt domāju mūzikā, un no šīs vienojošās šķautnes varu atsperties.
Ir labi zināms, ka viena un tā paša skaņdarba nošu pieraksts dažādos aranžējumos var izskatīties ļoti atšķirīgs. Kā ir ar atskaņojumu, kas arī lielā mērā atkarīgs no māksliniekiem, – vai ir bijis gadījums, kad jums sava skaņdarba izpildījums šķitis īpaši veiksmīgs?
Ar manis paša darba atskaņotājiem sadarbība veidojusies neparasti, jo tos tieši pieraksta dēļ mēdz uztvert kā īpaši sarežģītus. Bieži vien iznācis, ka mūziķis noklausās ierakstu un domā: o, to es gribētu atskaņot, bet, kad ierauga partitūru, nolaižas rokas. Taču ir bijusi arī ļoti laba pieredze, piemēram, skaņdarbs “Darkroom”, ko spēlējis viens ansamblis, “Ensemble Modern”, bet piecos vai sešos koncertos bija trīs dažādi diriģenti, un katrā reizē darbs skanēja atšķirīgi.
Par laikmetīgo mākslu daudzi mēdz sūdzēties, ka tā grūti uztverama. Kā, būdams laikmetīgās mūzikas komponists, jūtaties pagātnes dižgaru ielenkumā?
Man klasiskās un laikmetīgās mūzikas pasaule vienmēr pastāv organiski vienota. Zinu kolēģus, laikmetīgās mūzikas pārstāvjus ārzemēs, kuri ieņem kritisku attieksmi pret mūzikā iepriekš darīto. Man tas ir atšķirīgi – par mūziku sāku interesēties agri, laikam jau no piecu sešu gadu vecuma, šķiet, desmit gados iepazinos ar laikmetīgo mūziku un pieredze par abām sāka veidoties paralēli. Domāju, ka nevar dzīvot, nezinot, ko dara laikabiedri. No šī intelektuālā impulsa mēģināju uztaustīt personiskus sasaistes punktus, kamēr atradu komponistus, kas man īpaši tuvi. Bet kā komponists bieži vien jūtos zonā, kurā neiekļaujos nevienā no esošajām stilistikām. Bieži vien ir sajūta, ka Latvijas koncertmūzikas kontekstā tieku uztverts kā pārāk modernistisks, eksperimentāls, bet Eiropas mūzikas kontekstā esmu vairāk liriķis. Tomēr šī specifiskā lokācija man šķiet arī vērtīga, jo tieši neparasto, atšķirīgo vērts attīstīt.
Nākamajā mēnesī svinēsiet apaļu dzimšanas dienu. Vai būs arī kāds koncerts?
Nē, jo esmu tik dziļi ieracies savu šābrīža skaņdarbu komponēšanā, ka īsti nepietiek resursu tam, lai plānotu kādu koncertu. Martā notiks Latvijas Jaunās mūzikas dienas, un šķiet, ka 25. martā paredzams plašs, izvērsts latviešu kamermūzikas koncerts Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē, kurā skanēs arī viens mans darbs.
Izstāde “Pierakstītā skaņa”
* Koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” līdz 8. februārim.
* Kuratori: Brigita Zelča-Aispure, Jānis Petraškevičs, Rolands Kronlaks.
* 25. janvārī plkst. 14.15 un 16 notiks bezmaksas lekcija – pastaiga ar vienu no izstādes veidotājiem, JVLMA asociēto profesoru Rolandu Kronlaku.
