Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. septembris, 2013
Drukāt

Veselīga ironija priekam. “LA” lasītājs, aktieris Mārtiņš Vērdiņš

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Gleznošana, zīmēšana un atmiņu apkopošana – tie ir vaļasprieki, kuriem ikdienā nododas aktieris Mārtiņš Vērdiņš. Vēl viņš iecienījis arī ”Latvijas Avīzes” lasīšanu. ”Lasu jau kopš tiem laikiem, kad to sauca ”Lauku Avīze”, jo tā ir daudzpusīga, gandarī latviskās identitātes apzināšana un aizstāvēšana. Turklāt žurnālisti to dara bez dūru vicināšanas, diplomātiski,” uzteic M. Vērdiņš.


 

No 1970. līdz 1975. gadam viņš strādājis Valmieras teātrī, pēc tam līdz 1999. gadam bija Dailes teātra trupā. ”Esmu bijis pagodināts ar ”Latvijas Avīzes” un žurnāla ”Mājas Viesis” žurnālistu interesi par manu darbu. Piemēram, esmu iztaujāts par Hamleta lomu Oļģerta Krodera iestudētajā V. Šekspīra traģēdijā,” piebilst aktieris. Par aktierdarba vienu no spožākajām virsotnēm kļuva viņa atveidotais Indulis Raiņa jaunības traģēdijas ”Indulis un Ārija” iestudējumā.

”Man ir tuvi Indulim līdzīgie tēli – raksturā spēcīgi, latviski, arī vīrišķīgi. Režisoram jābūt ar labu dzinējsuņa ožu, lai lomai atrastu piemērotāko aktieri. Katram jābūt savā vietā, arī politikā. Apbēdina, ka ne vienmēr mūsu politiķi spēj izteikt savas tautas vēlmi dzīvot pilnvērtīgi savā teritorijā. Priecē, ka jaunieši kļuvuši daudz uzņēmīgāki, biznesā nebaidās riskēt. Vēl lielāks prieks par tiem, kas uzņēmējdarbībā paliek uzticīgi Latvijai,” teic M. Vērdiņš.

Viņam prieku sagādā arī humors – veselīga ironija par dzīves pretrunām. Bieži pasmejas, skatot ”Latvijas Avīzē” Ērika Oša karikatūras un lasot Arnolda Auziņa četrrindes. ”Ēriks Ošs – talantīgs rakstura izzīmētājs, Auziņam – ietrenēta asredzība un veikla roka, varbūt vienīgi dažreiz pietrūkst Dreslera izteiksmes precizitātes un ritma,” spriež aktieris.

Par ko viņš smējies visgardāk? ”Par kolēģa Ulda Vazdika atveidoto zvejnieku filmā ”Ilgais ceļš kāpās”. Tur – epizode, kurā viņš gramofonā klausās Bendžamino Džilji dziedājumu un nepareizi piedzied… Izteiksmīgs vizuālais un skaniskais komiskums!”

Paša dzīvē gājis kā piln­asinīgā lugā – laimes mirkļi mijušies ar saspringumu, taču ģimenē viņš neesot viens, tēva uzcelto māju uz bijušās Zolitūdes muižas pamatiem palīdz uzturēt arī bērni.

”Dzīvoju starp Imantu un Babīti, vide – kā Aleksandra Čaka apdziedātā paradīze. Pie mājas – dīķis, kuram apkārt augošos krūmus apgriežu, un veidojas neparasts dzīvžogs. Man nav ne gurķu, ne burkānu, vien dārzā nolieku podu ar ziediem, un sirds iekāro gleznot.”

Aktieris teic, ka iecienījis gleznot uz dēlīšiem. Esot tāds bocmaņu stils, senāk jūrnieki gleznoja kapteiņus, viņu portretus lika pie sienām kajītēs, krodziņos. Glezniecībā patīkot faktūra.

Mārtiņa Vērdiņa 70 gadu jubilejā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā bija atklāta viņa izstāde ”Mārtiņa Vērdiņa kaleidoskops” – ar gleznām, zīmējumiem, rokrakstiem, fotoattēliem… Jautāts par viņa pārdomu avotu, mākslinieks atteic: ”Allaž mani fascinējusi Īzaka Levitāna glezna ”Pāri mūžīgam mieram”, kurā pār ūdens klāju gulst tumši mākoņi, zemes strēlē mazā baznīciņas logā mirdz uguntiņa – kā cerība!”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+