Kultūra
Mūzika

Vestards Šimkus par prioritātēm, ko nosaka dēla piedzimšana 16

Foto: Jānis Porietis, Valts Kleins

Vestards Šimkus. Šis vārds neprasa komentārus. Trešdien, 14. martā, VEF Kultūras pilī notiks viņa solokoncerts. Labs iemesls aicināt uz sarunu par mūziku, klusumu, brīvību, jēgu un vērtībām.

Esat saņēmis Lielā Kristapa balvu par mūziku filmai “Ausma”. Vai tas (nevis balva, bet drēbes pazīšana) pamudināja veidot kino mūzikas programmu?

Kino mūzika mani interesē jau sen. Mēs varam vīpsnāt par Holivudas filmu māksliniecisko kvalitāti, pa lielākai daļai pamatoti, tomēr vienā jomā Holivuda ir spējusi radīt un noturēt augstvērtīgu fenomenu – orģinālmūziku filmām, ko lielākoties spēlē simfoniskie orķestri. Tā ir joma, kur darbojas augstākā līmeņa profesionāļi. Joma, kas pieprasa no komponista spēju smalki reaģēt uz ekrānā notiekošo. Dažkārt ir ļoti grūti radīt epizodes raksturam atbilstošu mūziku un to ieskaņot tieši tādā tempā, kāds nepieciešams konkrētam kadram. Kino diktē savus noteikumus – tas attiecas gan uz muzikālās frāzes garumu, gan virzību. Turklāt režisoram un dažkārt arī producentam ir sava vīzija par to, kādai ir jābūt mūzikai. Komponistam jāpielāgojas ļoti daudz kam un jābūt ne vien maksimāli meistarīgam, bet arī atvērtam, lai spētu radīt tādu mūziku, kāda nepieciešama. Līdz ar to ieslīgt rutīnā, rakstot kino mūziku, vienkārši nav iespējams. Eiropas filmām ar mūziku ir sarežģītākas attiecības, reizēm Eiropas režisori principā atsakās no mūzikas. Eiropā dominē uzskats, ka mūzikai nav jāilustrē uz ekrāna notiekošais, bet gan jāpauž režisora gribēts zemteksts. Šīs tendences paplašina mums zināmo kino valodu un tās robežas.

Kurš stils jums tuvāks – ilustratīvais vai tas, kas darbojas pēc kontrapunkta principa?

Es mīlu tos abus, jo abos ir kaut kas vērtīgs, un man kā komponistam jāprot tos izmanot, lai panāktu rezultātu, kādu vēlas režisors.

Pēc kāda principa esat salicis programmu, kas skanēs VEF kultūras pilī?

Esmu savirknējis man tuvu kino melodiju transkripcijas klavierēm, ko lielākoties esmu veidojis pats, lai tādējādi iepazīstinātu regulāros klasiskās mūzikas koncertu apmeklētājus ar tām kvalitātēm, kas piemīt kino mūzikai. Jo bieži vien filmas laikā mēs mūziku nepamanām, un tas skaitās labi, taču tas nenozīmē, ka šai mūzikai nav paliekamas vērtības arī ārpus filmas. Jāpiebilst, ka pirmajā daļā skanēs koncertmūzika – Jānis Ivanovs, Pēteris Vasks, Filips Glāss – tie komponisti, kas spilgti izpaudušies arī kino mūzikas jomā. Un tad otrajā daļā skanēs mūzika no labi zināmām filmām.

“Steinway & Sons” flīģeli VEF Kultūras pils zālei esat izvēlējies jūs pats. Vai katram instrumentam ir sava balss?

Ideālajā pasaulē katram instrumentam vajadzētu būt savai balsij. Ceru, ka tā būs arī turpmāk. Taču lielākā daļa instrumentu diemžēl kļūst arvien vienādāki, sterilāki, precīzāki, tiem ir arvien nevainojamāka skaņa, taču zūd šo instrumentu personība. Man, iepazīstoties ar instrumentu, ir sajūta, ka es iepazīstos ar cilvēku. Neviens no mums nav ideāls. Taču tikai tad, ja esam iepazinuši otra cilvēka rakstura īpatnības, to, kas viņu atšķir no citiem, varam teikt, ka esam kaut nedaudz iepazinuši konkrēto personu. Tas pats attiecināms uz instrumentiem. Kopš bērnības klavieres man atklājas kā personības ar untumiem, labajām un ne tik labajām īpašībām, personības, kas man jāiepazīst un ar ko man ir jāmāk sadarboties, jo tikai tā mēdz uzplaukt maģiski brīži uz skatuves.

Tie, kuru dēļ mēs ejam uz koncertiem.

Tieši tā! Turpretī patlaban ražotāji cenšas uzbūvēt arvien perfektākus instrumentus, kam zūd personības iezīmes. Skaņu gradācijas – tas, kas uzrunā klausītājus, – tiek upurētas. Iemesls ir tāds, ka lielākais tirgus ir Āzija, bet Āzijas valstu pianistu un arī klausītāju prioritātes bieži vien ir nevis konkrēta instrumenta īpašā balss, bet perfekcija. Tur visaugstāk vērtē absolūtu tīrību un sterilitāti.

Un vēl arī reibinošu tempu un precizitāti. Kā sporta vingrošanā.

Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka tas ir kaut kas slikts vai nosodāms. Klausītāju vēlmes ir dažādas. Man ir nācies saskarties arī ar tādu publiku, kas vēlas, lai mūzika netraucē malkot vīnu un domāt par kaut ko citu. Savukārt man koncertā gribas saņemt kādu īpašu pārdzīvojumu, kas uzrunā personiski. Tomēr es piederu pie tiem pianistiem, kas uzskata, ka no jebkura instrumenta ir jāmāk izvilināt vēlamo skaņu. Šajā ziņā es neesmu ļoti izvēlīgs. Man ir labas visas klavieres, ja tās ir uzskaņotas un ja tām taustiņu mehānika strādā. Un, protams, ja tas ir koncertflīģelis, ne īsāks par divarpus metriem. Koncertus es nespēlēju uz pianīna. Bet visādi citādi klavieru dažādās tembrālās īpatnības ir iespējams tā vai citādi saradināt ar manu piesitienu un to, ko es iztēlojos kā ideālu skaņu.

Cik ilgs laiks jums nepieciešams, lai pirms koncerta iepazītos ar instrumentu?

Man vajag vismaz divas stundas, lai es pierastu pie instrumenta un saprastu, kā no tā izvilināt skaņu, kādu vēlos. Līdz šim man nav nācies sastapties ar instrumentu, ar kuru es nespētu saprasties. Cita lieta ir ar studijas ierakstiem. Rakstot studijā, mikrofoni ir novietoti gana tuvu stīgām, tāpēc skaņa ir ļoti konservēta.

Bez akustiskas telpas un klausītāju elpas.

Tieši tā! Muzicējot uz skatuves, es savās interpretācijās iesaistu gan telpas īpatnības, gan klausītāju noskaņojumu, kas ietekmē arī manas tā brīža sajūtas. Bet studijā ir citi noteikumi. Ir klavieres, no kurām studijas apstākļos nav iespējams dabūt to skaņu, kādu esmu iecerējis. Tāpēc ierakstos esmu daudz izvēlīgāks pret instrumentiem.

Jums patīk improvizācijas. Esat sniedzis vairākus koncertus, kur mūzika dzimst atskaņošanas brīdī. Mani kā klausītāju tas fascinē, satrauc un aizrauj. Kādas ir jūsu sajūtas?

Man prieks dzirdēt, ka jūs tas satrauc un aizrauj, jo tas nav tāds īpaši pierasts koncerta formāts. Bieži vien ir grūti pārliecināt koncertu rīkotājus par to, ka klausītājiem tas šķitīs interesanti. Man kā mūziķim, kopš esmu sācis šādus koncertus spēlēt, katrs no tiem ir notikums ar lielo burtu. Sajūta, radot mūziku klausītāju acu priekšā, nav salīdzināma ne ar ko citu, un to ir grūti vārdos aprakstīt. Tas ir neaizmirstams notikums.

Un reizē arī neatkārtojams notikums.

Gluži noteikti. Es nevarētu otru reizi nospēlēt to, kas radies tajā vai citā improvizāciju koncertā. Tās jau būs citas sajūtas.

Cik lielā mērā jūsu sajūtas ietekmē klausītāji?

Klausītāji vistiešākā veidā ir līdzdalīgi procesā. Tādu iedvesmu un tādu koncentrēšanās spriegumu, kāds rodas, ja zālē ir īstie klausītāji, nevaru noķert nekur. Protams, daļa publikas, atnākot uz improvizētas mūzikas koncertu, bieži vien domā, ka tur skanēs parafrāzes un izklaidējošas variācijas par dažādām klasiskās mūzikas tēmām. Vienīgais, ko varu pateikt: es ar to nenodarbojos, jo tas mani neinteresē. Manos improvizāciju koncertos skan mūzika, kas pilnībā dzimst tieši tobrīd. Protams, šādus koncertus es nevarētu spēlēt katru nedēļu. Bieži vien, ieplānojot improvizāciju koncertu, es jau laikus savās pastaigās pa mežu mēģinu iztēloties, kāda – rakstura un stila ziņā – mūzika varētu tajā būt. Taču nekādu konkrētu nošu nav, es nevaru neko pirms tam iemācīties, varu vienīgi iztēloties, kāds būs kopējais šā koncerta stāstījums, kādas noskaņas vedīs pie kādām noskaņām. Tas ir viss, kā es varu sagatavoties brīdim, kad kāpju uz skatuves.

Kad un kā tas sākas?

Mājās regulāri un daudz improvizējis esmu jau no septiņu gadu vecuma. Vēlāk, studējot divus gadus Madridē, esmu mācījies gan džeza, gan akadēmisko improvizāciju. Taču klausītāju priekšā es vienmēr biju izvairījies to darīt. Un tad 2016. gada novembrī Spānijā, Salamankas teātrī, notika mans pirmais improvizāciju koncerts. Nolēmu, ka ir pienācis laiks. Manī mīt tik daudz dažādu muzikālu ideju, kas stilistiski neiekļaujas ne akadēmiskās koncertmūzikas, ne kino mūzikas lauciņā, bet kuras man burtiski uzbrūk – no dažām ir tik grūti tikt vaļā, ka varētu šīs idejas ietvert improvizācijās un tādējādi no tām atbrīvoties.

Izspēlēt idejas. Kā rakstnieks noraksta sajūtas.

Jā, vienkārši izspēlēt. Muzikālu ideju trūkums man nav pazīstams. Man problēma ir nevis sameklēt muzikālas idejas, bet atsijāt no visām, kas man uzbrūk, tās, kas būtu nepieciešamas, derētu attiecīgajam skaņdarbam vai filmai. Arī patlaban, kamēr mēs runājam, man galvā skan mūzika, kas rodas šobrīd.

Vēl par improvizācijām runājot: es Bahu izjūtu ne vien kā klasiskās mūzikas augstāko virsotni, bet arī kā improvizācijas tēvu. Vai, jūsuprāt, ir kas kopīgs klasiskajai un laikmetīgajai mūzikai?

Par Bahu esmu ar jums pilnīgi vienisprātis. Bet ko jūs domājat ar laikmetīgo mūziku – laikmetīgo akadēmisko mūziku vai to, kas skan autobusos?

Ja vien kāds autobusa šoferis neklausās Pertu vai Vasku, es teiktu – laikmetīgo akadēmisko mūziku.

Dabas skaņas, kādas es dzirdu savās meža pastaigās, ļoti lielā mērā man asociējas ar laikmetīgo mūziku. Noteikti lielākā mērā nekā Bahs. Putnu balsis, īpaši pavasarī un vasarā, veido ārkārtīgi sarežģītas atonālās mūzikas faktūras ar gandrīz neatšķetināmiem ritmiem un ir ļoti, ļoti komplicētas, tādas, ko var dzirdēt laikmetīgajā mūzikā. Bahs man šķiet tam visam pretstats, Bahs ir ideālā sakārtotība. Dabā, protams, arī pastāv līdzsvars un sakārtotība, taču daudz plašākā izpratnē, nekā mēs to ar savu cilvēcisko prātu jebkad varam aptvert. Un noteikti daudz plašākā mērā, nekā mēs to varam iztulkot ar akadēmiskās klasiskās mūzikas līdzekļiem – ar sakārtotu harmoniju, formu un absolūti nevainojamām dažādu balsu attiecībām. Bahs un klasiskās mūzikas sakārtotība ir kā simbolisks šīs pasaules attēls, bet laikmetīgā mūzika ir reāls šīs pasaules attēls.

Bahs, būdams pravietis mūzikā, pasludina evaņģēlija vēsti. Laikmetīgā mūzika atklāj, kas notiek ar cilvēku, kad tas atkrīt no Dieva. Vai tā?

Var teikt arī tā. Modernisti fokusējas uz reālo pasaules daudzveidību, kuras ietvaros varam iekļaut arī visu, kas netīrs un neglīts, neiederīgs vai lieks. Kas nebūt nav slikti. Arī es pats galu galā komponēju laikmetīgo mūziku, kas bieži vien neatbilst klasiskās mūzikas konvencijām. Bet tas nav nekas jauns. Atonālā mūzika, kas neiesvaidītam klausītājam izklausās pēc haotiska nošu savirknējuma, pastāv jau gadsimtu, un mums vajadzētu mitēties justies šokētiem.

Un tomēr es gluži noteikti izvēlos Bahu, nevis Šēnbergu.

Bet atcerēsimies vienu: Šēnbergs un Skrjabins, krievu modernisma tēvs, mūziku radīja ārkārtīgi stingrās matemātiskās sistēmās, tieši tāpat kā Bahs. Atšķirība starp viņiem ir tikai tā, ka modernisti paplašina skanējuma robežas jeb izpratni par to, ko saucam par skaistu harmoniju. Viņi apgalvo, ka jebkura nošu saskaņa var tikt uzskatīta par skaistu, mēs tikai esam pieraduši pie tradicionālajām.

Atšķirība tāda, ka Bahs uzrunā manu sirdi, bet Šēnbergs – prātu.

Manu sirdi gan viens, gan otrs uzrunā līdzīgi, taču klasiskās mūzikas valodas īpatnību pasludināšana par mūsdienu mūzikā nepieļaujamiem anahronismiem būtu šaurprātība, jo klasiskā domāšanas struktūra ir vērtība un cilvēces kultūras sasniegums, kuru būtu muļķīgi aizmest prom. Taču ignorēt to, ka harmonija var būt kas plašāks par pierastu labskanību, arīdzan būtu tuvredzīgi. Cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne, nekā to var atklāt klasiskā harmonija. Un cilvēkam iepazīt pašam sevi, savu zemapziņas daļu caur šādu nepieradinātu mūziku ir tikai veselīgi un svētīgi. Pretstatīt klasiskā un laikmetīgā īpatnības mūzikā un mākslā būtu tendencioza ļaunprātība. Kašķa meklēšana. Kaut kas kvalitatīvi jauns un pārāks par visu eksistējošo var rasties tikai tad, ja pastāvošie pretmeti savstarpēji sadarbojas un apvieno kvalitatīvākās īpatnības no katra. Uz to bāzes var rasties kas jauns un pārāks par visu, ko pazīstam.

Kāds ir mākslas uzdevums?

Reiz kāds ļoti sarežģītas laikmetīgās mūzikas komponists ir teicis, ka viņš, rakstot mūziku, neizjūtot tādu misijas apziņu, ka šai mūzikai vajadzētu padarīt pasauli labāku. Kam sekoja trāpīgs pretjautājums: bet jūs taču negribat, lai jūsu mūzika padara pasauli sliktāku?

Mana mamma, būdama dzejniece un filozofe, ar mani ir daudz runājusi par mākslinieka atbildību – par to, ka ikvienam māksliniekam ir svarīgi apzināties, kāpēc viņš rada to, ko viņš rada. Es nevaru atbildēt par citiem. Bet man bieži vien tā ir ļoti iekšēja un vārdos grūti formulējama motivācija, kas vienlaikus ir absolūti nemaldīga un par kuru es pats sev samelot nevaru.

Formāli mēs dzīvojam pasaulē, kur nav nekā absolūta. To, ka Dievs ir miris, kāds pasludināja jau pirms laba laika. Un, ja nav absolūtu vērtību, arī mākslai šķietami nevarētu būt nekāda uzdevuma. Par laimi, viena lieta ir pasaule, kādā mēs dzīvojam, otra – turklāt daudz būtiskāka – pasaule, kas dzīvo mūsos. Mūsu pašu iekšējā pasaule. Ja māksliniekam viņa iekšējā pasaulē brīnumainā kārtā vēl aizvien eksistē absolūtas vērtības, tad arī viņa mākslas uzdevums ir kalpot šīm vērtībām vai vismaz rezonēt ar tām.

Manā iekšējā pasaulē šādas vērtības pastāv, esmu katoļticīgs kristietis, tas ir dots lielums, par ko esmu pateicīgs vecākiem, ar ko man ir ļoti paveicies. Un, protams, man muzikālo darbu salāgošana un rezonēšana ar šīm vērtībām ir būtisks jautājums, jo, pēc manām domām, šīs vērtības kā ideāls var turpināt eksistēt pat tad, ja neviens cilvēks visā pasaulē tās vairs neuzskatītu par svarīgām. Tas nebūt nenozīmē, ka es rakstu mūziku tikai par garīgu tematiku, mūziku es dažkārt rakstu, vienkārši iedvesmojoties no gaismas, kādu esmu redzējis mežā, kad saules atblāzma apspīd kādu koku. Jo arī tā pēc manas pārliecības ir Dieva radīta pasaule, kurā ir brīnišķīga harmonija, kas varbūt nav ar mūsu ierobežotā prāta spējām aptverama, taču ir skaista un iedvesmojoša.

Cik svarīgs jums ir klusums?

(Smejas. Ilgi, dzidri un aizrautīgi.) Klusums man ir… Kā lai to labāk pasaka. Es ticu, ka eksistē viņsaule. Neesmu tur pabijis, bet ticu. Tieši tāpat man ir ar klusumu. Jo klusumu apzinātā vecumā es nekad neesmu piedzīvojis. Protams, es dažkārt ļoti ilgojos pēc klusuma, jo man galvā nepārtraukti skan vai nu jauna mūzika, vai tā, ko gatavojos spēlēt koncertā, vai vienkārši kāda improvizācija. Sapnī vai nomodā, manī visu laiku skan mūzika.

Vai dzirdat, kā sniegs snieg?

Ja es aizvērtu acis, tad, visticamāk, nevarētu pateikt, vai patlaban snieg. Bet, protams, skatoties uz sniegu, mana iztēle producē skaņas, kas saistās ar snigšanu.

Vecāki jūs pie klavierēm piesēdināja piecu gadu vecumā. Kurā brīdī process sāka sagādāt baudu?

Es biju visnotaļ inerts bērns, kas neprotestē, ja viņam liek kaut ko darīt, taču pats neizrāda īpašu interesi par kaut ko. Tādēļ piecu gadu vecumā, kad mani nolika pie klavierēm, es nepretojos. Drīz vien man iepatikās improvizēt, vēl pirms man sāka patikt spēlēt citu komponistu sarakstītu mūziku. Tas nav nekas neparasts. Piecu gadu vecumā daudz ir bērnu, kas labprātāk improvizē, nevis sūri grūti mācās notis, ko citi sarakstījuši. Improvizēšanas process mani aizrāva. Un te nu cepuri nost tēva priekšā! Viņš, savulaik pats būdams talantīgs mūziķis, reiz dzirdēja kādu no manām improvizācijām un palūdza man to darīt katru dienu. Un es to labprāt darīju, jo ar kaut ko jau to dienu vajadzēja aizpildīt un klavieres bija izaicinājumiem pilna spēle. Un tā nu es spēlējos ar klavierēm. Vēl aizvien.

Citu komponistu mūzikas atskaņošana man iepatikās deviņu gadu vecumā, kad sāku uzstāties lielākos koncertos, braukāt pa jauno pianistu konkursiem. Par stimulu kļuva nevis formālā atzinība, bet tas, ka klausītāji sēž zālē, vairāki simti, un visi uzmanīgi klausās, ko es daru. Tanī brīdī sapratu, ka tas, ko daru, ir interesants. Un ir vērts to padarīt vēl interesantāku. Un tas iekustināja lavīnu. Sāku mājās klausīties dažādu leģendāru pianistu ierakstus skaņu platēs un mēģināju saprast, kāpēc viņi var nospēlēt tik spoži un izteiksmīgi un kāpēc man tas neizdodas. Gāju pie klavierēm un vingrinājos, lai izdodas.

Kāds vai kādi instrumenti jums patlaban ir mājās?

Mājās radinos spēlēt uz zemas kvalitātes instrumentiem. Mums to ir četri. Divi lieli padomju laikos ražoti koncertflīģeļi, kas savu laiku nokalpojuši, bet, mājās vingrinoties, daudzmaz jēdzīgu skaņu no tiem vēl var izdabūt. Tas ir ļoti veselīgi, jo pēc tam labu instrumentu ir daudz vieglāk spēlēt un var no tā dabūt ārā brīnumu lietas. Nepērku neko labāku un jaunāku, jo slodze, kas klavierēm katru dienu jāizcieš, ir tik liela, kādu jaunam un labam instrumentam nenovēlu. Vecās klavieres nav žēl pakļaut šādai slodzei. Tētis ir apbrīnojams, viņš ir iemācījies uzskaņot klavieres, un tas ir jādara katru dienu. Viņš māk arī nomainīt saplīsušās stīgas, jo arī tās es plēšu gandrīz katru dienu. Kad mājās ir māsa, kas patlaban studē Vācijā, tad spēlējam pārmaiņus – viņa vienu, es otru pusi dienas.

Mums ir arī pianīns, ko spēlē Elīna, kad mācās lomas. Un vēl mums ir digitālās klavieres. Tās var spēlēt naktī, uzliekot austiņas, vai laikā, kad māsa vingrinās pie reālām klavierēm. Protams, digitālajām klavierēm nav itin nekādas personības. Taču, lai vingrinātos un mācītos nošu tekstu, tās reizēm noder.

Vai tiesa, ka jūs nedziedat, itin nemaz?

Dziedāt es patiešām neprotu. Latvieši ir dziedātāju tauta, mums ir izcili amatieru kori. Daudziem latviešiem šķiet, ka dziedāt prot katrs. Būdams precējies ar profesionālu operdziedātāju, zinu, ka dziedāt ir jāmācās. Sūri un grūti jāmācās, tā ir nudien sarežģīta padarīšana. Dziedājis esmu tik, cik skolā solfedžo stundās, kad kaut ko rūcu. Es nedzirdu, cik slikti es varu noturēt skaņas augstumu. Ierakstot sevi diktofonā, konstatēju, ka ir sliktāk, nekā iekšēji dzirdu. Pēc balss lūzuma vairs nespēju kontrolēt balsi intonatīvi.

Kāda ir Elīna?

Nez vai vienas īsas atbildes ietvaros cilvēks spētu pilnvērtīgi noraksturot pats sevi, kur nu vēl otru! Elīnas būtību varu vien sajust, jūtot, kā es mīlu viņu, taču mīlestība ir mistiska un tai nevar būt nosaucami un skaidri definējami iemesli, citādi tā būtu nevis mīlestība, bet darījums. Tāpēc es nemaz nemēģināšu to vārdos formulēt. Elīna ir mana sapņu meitene.

Vārdu Vestards jūsu tēvs atrada Indriķa hronikā. Kā atradāt vārdu Bernards, ko esat devuši savam dēlam?

Pirms vairākiem gadiem, kad bijām nesen iepazinušies, bet par bērniem vēl nedomājām, Elīnai reiz pavisam pēkšņi ienāca prātā vārds Bernards. Skaists vārds, tas arī viss. Tomēr tas vēl nav viss. Katoļiem ir daudz svēto, un viens no tiem ir svētais Bernards, kam ir lūgsna, veltīta Kristus pleca brūcei. Šo lūgsnu mana vecmāmiņa, katoliete ar latgaliešu saknēm, bija pārrakstījusi glītā rokrakstā un izdāļājusi visiem tuvākiem un tālākiem radiniekiem un, protams, arī mazbērniem. Tā šī lūgsna bija nonākusi pie manas māsas Aurēlijas, kas īpaši atbildīgos vai sarežģītos brīžos mēdza to lūgties – par sevi, citiem un arī par mani. Kad ar Elīnu uzzinājām, ka mums būs puisītis, pēkšņi saslēdzās tas, ka viņai vienmēr ir paticis vārds Bernards, ar to, ka svētajam Bernardam ir tik liela nozīme mūsu ģimenē. Mums kā katoļiem tas bija svarīgi.

Kā Bernards ir pārmainījis jūsu dzīvi?

Mūsu dzīvē nu ir vēl vairāk mīlestības! Taču par praktisko pusi vēl ir agri runāt, jo viņš tikai nesen ir ienācis. Daudzi mūs brīdināja, ka viss mainīšoties un nekas nebūšot kā agrāk. Taču mēs ar Elīnu abi esam izteikti mājas cilvēki. Arī līdz bērna ienākšanai mēs lielāko daļu ikdienas esam pavadījuši mājās. Mēs neesam tie, kas bieži iziet sabiedrībā, apmeklē sarīkojumus. Patlaban, kad mums ir zīdainis, kas prasa laiku un uzmanību, mēs tāpat kā agrāk daudz laika pavadām mājās.

Saistītie raksti

Protams, ir mainījusies atbildības sajūta un prioritātes. Tu esi atbildīgāks nekā jebkad par savām izvēlēm, veselību un dzīvību, jo kādam tu esi ļoti, ļoti vajadzīgs. Kādam tu esi visa pasaule. Nu varam no otras – vecāku – puses iepazīt mīlestību, kāda tā var būt starp vecākiem un bērnu. Tā ir beznosacījumu mīlestība.

Taču citādi – vairs neesam divatā, esam trijatā!

Galerijas nosaukums
LA.lv