×
Mobilā versija
Brīdinājums +26.0°C
Emīls, Egita, Monvīds
Ceturtdiena, 21. jūnijs, 2018
25. februāris, 2018
Drukāt

Vestards Šimkus par prioritātēm, ko nosaka dēla piedzimšana (1)

Foto: Jānis Porietis, Valts KleinsFoto: Jānis Porietis, Valts Kleins
Vestards Šimkus

Pianists, komponists un improvizētājs.
Studējis Rīgā, Losandželosā, Madridē un Minhenē.
Vairāku starptautisku konkursu laureāts.
Muzicējis ar diriģentiem Lourensu Fosteru, Andri Nelsonu, Teodoru Kurencisu, Karelu Marku Šišonu u. c.
Ieskaņojis deviņus soloalbumus.
Saņēmis Polijas un Igaunijas augstākos valsts apbalvojumus, kā arī Reingavas Mūzikas festivāla balvu un nomināciju Starptautiskajai klasiskās mūzikas balvai.
Precējies ar operdziedātāju Elīnu Šimku. Šogad janvārī pasaulē nācis dēls Bernards.

Vestards Šimkus. Šis vārds neprasa komentārus. Trešdien, 14. martā, VEF Kultūras pilī notiks viņa solokoncerts. Labs iemesls aicināt uz sarunu par mūziku, klusumu, brīvību, jēgu un vērtībām.

Esat saņēmis Lielā Kristapa balvu par mūziku filmai “Ausma”. Vai tas (nevis balva, bet drēbes pazīšana) pamudināja veidot kino mūzikas programmu?

Kino mūzika mani interesē jau sen. Mēs varam vīpsnāt par Holivudas filmu māksliniecisko kvalitāti, pa lielākai daļai pamatoti, tomēr vienā jomā Holivuda ir spējusi radīt un noturēt augstvērtīgu fenomenu – orģinālmūziku filmām, ko lielākoties spēlē simfoniskie orķestri. Tā ir joma, kur darbojas augstākā līmeņa profesionāļi. Joma, kas pieprasa no komponista spēju smalki reaģēt uz ekrānā notiekošo. Dažkārt ir ļoti grūti radīt epizodes raksturam atbilstošu mūziku un to ieskaņot tieši tādā tempā, kāds nepieciešams konkrētam kadram. Kino diktē savus noteikumus – tas attiecas gan uz muzikālās frāzes garumu, gan virzību. Turklāt režisoram un dažkārt arī producentam ir sava vīzija par to, kādai ir jābūt mūzikai. Komponistam jāpielāgojas ļoti daudz kam un jābūt ne vien maksimāli meistarīgam, bet arī atvērtam, lai spētu radīt tādu mūziku, kāda nepieciešama. Līdz ar to ieslīgt rutīnā, rakstot kino mūziku, vienkārši nav iespējams. Eiropas filmām ar mūziku ir sarežģītākas attiecības, reizēm Eiropas režisori principā atsakās no mūzikas. Eiropā dominē uzskats, ka mūzikai nav jāilustrē uz ekrāna notiekošais, bet gan jāpauž režisora gribēts zemteksts. Šīs tendences paplašina mums zināmo kino valodu un tās robežas.

Kurš stils jums tuvāks – ilustratīvais vai tas, kas darbojas pēc kontrapunkta principa?

Es mīlu tos abus, jo abos ir kaut kas vērtīgs, un man kā komponistam jāprot tos izmanot, lai panāktu rezultātu, kādu vēlas režisors.

Pēc kāda principa esat salicis programmu, kas skanēs VEF kultūras pilī?

Esmu savirknējis man tuvu kino melodiju transkripcijas klavierēm, ko lielākoties esmu veidojis pats, lai tādējādi iepazīstinātu regulāros klasiskās mūzikas koncertu apmeklētājus ar tām kvalitātēm, kas piemīt kino mūzikai. Jo bieži vien filmas laikā mēs mūziku nepamanām, un tas skaitās labi, taču tas nenozīmē, ka šai mūzikai nav paliekamas vērtības arī ārpus filmas. Jāpiebilst, ka pirmajā daļā skanēs koncertmūzika – Jānis Ivanovs, Pēteris Vasks, Filips Glāss – tie komponisti, kas spilgti izpaudušies arī kino mūzikas jomā. Un tad otrajā daļā skanēs mūzika no labi zināmām filmām.

“Steinway & Sons” flīģeli VEF Kultūras pils zālei esat izvēlējies jūs pats. Vai katram instrumentam ir sava balss?

Ideālajā pasaulē katram instrumentam vajadzētu būt savai balsij. Ceru, ka tā būs arī turpmāk. Taču lielākā daļa instrumentu diemžēl kļūst arvien vienādāki, sterilāki, precīzāki, tiem ir arvien nevainojamāka skaņa, taču zūd šo instrumentu personība. Man, iepazīstoties ar instrumentu, ir sajūta, ka es iepazīstos ar cilvēku. Neviens no mums nav ideāls. Taču tikai tad, ja esam iepazinuši otra cilvēka rakstura īpatnības, to, kas viņu atšķir no citiem, varam teikt, ka esam kaut nedaudz iepazinuši konkrēto personu. Tas pats attiecināms uz instrumentiem. Kopš bērnības klavieres man atklājas kā personības ar untumiem, labajām un ne tik labajām īpašībām, personības, kas man jāiepazīst un ar ko man ir jāmāk sadarboties, jo tikai tā mēdz uzplaukt maģiski brīži uz skatuves.

Tie, kuru dēļ mēs ejam uz koncertiem.

Tieši tā! Turpretī patlaban ražotāji cenšas uzbūvēt arvien perfektākus instrumentus, kam zūd personības iezīmes. Skaņu gradācijas – tas, kas uzrunā klausītājus, – tiek upurētas. Iemesls ir tāds, ka lielākais tirgus ir Āzija, bet Āzijas valstu pianistu un arī klausītāju prioritātes bieži vien ir nevis konkrēta instrumenta īpašā balss, bet perfekcija. Tur visaugstāk vērtē absolūtu tīrību un sterilitāti.

Un vēl arī reibinošu tempu un precizitāti. Kā sporta vingrošanā.

Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka tas ir kaut kas slikts vai nosodāms. Klausītāju vēlmes ir dažādas. Man ir nācies saskarties arī ar tādu publiku, kas vēlas, lai mūzika netraucē malkot vīnu un domāt par kaut ko citu. Savukārt man koncertā gribas saņemt kādu īpašu pārdzīvojumu, kas uzrunā personiski. Tomēr es piederu pie tiem pianistiem, kas uzskata, ka no jebkura instrumenta ir jāmāk izvilināt vēlamo skaņu. Šajā ziņā es neesmu ļoti izvēlīgs. Man ir labas visas klavieres, ja tās ir uzskaņotas un ja tām taustiņu mehānika strādā. Un, protams, ja tas ir koncertflīģelis, ne īsāks par divarpus metriem. Koncertus es nespēlēju uz pianīna. Bet visādi citādi klavieru dažādās tembrālās īpatnības ir iespējams tā vai citādi saradināt ar manu piesitienu un to, ko es iztēlojos kā ideālu skaņu.

Cik ilgs laiks jums nepieciešams, lai pirms koncerta iepazītos ar instrumentu?

Man vajag vismaz divas stundas, lai es pierastu pie instrumenta un saprastu, kā no tā izvilināt skaņu, kādu vēlos. Līdz šim man nav nācies sastapties ar instrumentu, ar kuru es nespētu saprasties. Cita lieta ir ar studijas ierakstiem. Rakstot studijā, mikrofoni ir novietoti gana tuvu stīgām, tāpēc skaņa ir ļoti konservēta.

Bez akustiskas telpas un klausītāju elpas.

Tieši tā! Muzicējot uz skatuves, es savās interpretācijās iesaistu gan telpas īpatnības, gan klausītāju noskaņojumu, kas ietekmē arī manas tā brīža sajūtas. Bet studijā ir citi noteikumi. Ir klavieres, no kurām studijas apstākļos nav iespējams dabūt to skaņu, kādu esmu iecerējis. Tāpēc ierakstos esmu daudz izvēlīgāks pret instrumentiem.

Jums patīk improvizācijas. Esat sniedzis vairākus koncertus, kur mūzika dzimst atskaņošanas brīdī. Mani kā klausītāju tas fascinē, satrauc un aizrauj. Kādas ir jūsu sajūtas?

Man prieks dzirdēt, ka jūs tas satrauc un aizrauj, jo tas nav tāds īpaši pierasts koncerta formāts. Bieži vien ir grūti pārliecināt koncertu rīkotājus par to, ka klausītājiem tas šķitīs interesanti. Man kā mūziķim, kopš esmu sācis šādus koncertus spēlēt, katrs no tiem ir notikums ar lielo burtu. Sajūta, radot mūziku klausītāju acu priekšā, nav salīdzināma ne ar ko citu, un to ir grūti vārdos aprakstīt. Tas ir neaizmirstams notikums.

Un reizē arī neatkārtojams notikums.

Gluži noteikti. Es nevarētu otru reizi nospēlēt to, kas radies tajā vai citā improvizāciju koncertā. Tās jau būs citas sajūtas.

Cik lielā mērā jūsu sajūtas ietekmē klausītāji?

Klausītāji vistiešākā veidā ir līdzdalīgi procesā. Tādu iedvesmu un tādu koncentrēšanās spriegumu, kāds rodas, ja zālē ir īstie klausītāji, nevaru noķert nekur. Protams, daļa publikas, atnākot uz improvizētas mūzikas koncertu, bieži vien domā, ka tur skanēs parafrāzes un izklaidējošas variācijas par dažādām klasiskās mūzikas tēmām. Vienīgais, ko varu pateikt: es ar to nenodarbojos, jo tas mani neinteresē. Manos improvizāciju koncertos skan mūzika, kas pilnībā dzimst tieši tobrīd. Protams, šādus koncertus es nevarētu spēlēt katru nedēļu. Bieži vien, ieplānojot improvizāciju koncertu, es jau laikus savās pastaigās pa mežu mēģinu iztēloties, kāda – rakstura un stila ziņā – mūzika varētu tajā būt. Taču nekādu konkrētu nošu nav, es nevaru neko pirms tam iemācīties, varu vienīgi iztēloties, kāds būs kopējais šā koncerta stāstījums, kādas noskaņas vedīs pie kādām noskaņām. Tas ir viss, kā es varu sagatavoties brīdim, kad kāpju uz skatuves.

Kad un kā tas sākas?

Mājās regulāri un daudz improvizējis esmu jau no septiņu gadu vecuma. Vēlāk, studējot divus gadus Madridē, esmu mācījies gan džeza, gan akadēmisko improvizāciju. Taču klausītāju priekšā es vienmēr biju izvairījies to darīt. Un tad 2016. gada novembrī Spānijā, Salamankas teātrī, notika mans pirmais improvizāciju koncerts. Nolēmu, ka ir pienācis laiks. Manī mīt tik daudz dažādu muzikālu ideju, kas stilistiski neiekļaujas ne akadēmiskās koncertmūzikas, ne kino mūzikas lauciņā, bet kuras man burtiski uzbrūk – no dažām ir tik grūti tikt vaļā, ka varētu šīs idejas ietvert improvizācijās un tādējādi no tām atbrīvoties.

Izspēlēt idejas. Kā rakstnieks noraksta sajūtas.

Jā, vienkārši izspēlēt. Muzikālu ideju trūkums man nav pazīstams. Man problēma ir nevis sameklēt muzikālas idejas, bet atsijāt no visām, kas man uzbrūk, tās, kas būtu nepieciešamas, derētu attiecīgajam skaņdarbam vai filmai. Arī patlaban, kamēr mēs runājam, man galvā skan mūzika, kas rodas šobrīd.

Vēl par improvizācijām runājot: es Bahu izjūtu ne vien kā klasiskās mūzikas augstāko virsotni, bet arī kā improvizācijas tēvu. Vai, jūsuprāt, ir kas kopīgs klasiskajai un laikmetīgajai mūzikai?

Par Bahu esmu ar jums pilnīgi vienisprātis. Bet ko jūs domājat ar laikmetīgo mūziku – laikmetīgo akadēmisko mūziku vai to, kas skan autobusos?

Ja vien kāds autobusa šoferis neklausās Pertu vai Vasku, es teiktu – laikmetīgo akadēmisko mūziku.

Dabas skaņas, kādas es dzirdu savās meža pastaigās, ļoti lielā mērā man asociējas ar laikmetīgo mūziku. Noteikti lielākā mērā nekā Bahs. Putnu balsis, īpaši pavasarī un vasarā, veido ārkārtīgi sarežģītas atonālās mūzikas faktūras ar gandrīz neatšķetināmiem ritmiem un ir ļoti, ļoti komplicētas, tādas, ko var dzirdēt laikmetīgajā mūzikā. Bahs man šķiet tam visam pretstats, Bahs ir ideālā sakārtotība. Dabā, protams, arī pastāv līdzsvars un sakārtotība, taču daudz plašākā izpratnē, nekā mēs to ar savu cilvēcisko prātu jebkad varam aptvert. Un noteikti daudz plašākā mērā, nekā mēs to varam iztulkot ar akadēmiskās klasiskās mūzikas līdzekļiem – ar sakārtotu harmoniju, formu un absolūti nevainojamām dažādu balsu attiecībām. Bahs un klasiskās mūzikas sakārtotība ir kā simbolisks šīs pasaules attēls, bet laikmetīgā mūzika ir reāls šīs pasaules attēls.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+