Vēstniece Krievijā Astra Kurme: Darīšu visu, lai Latvija izpaustos ar prieku 0
Jaunā Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Krievijā Astra Kurme intervijā ar “LA” žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Ģirtu Vikmani.
V. Krustiņš: – Vēstnieka amats Maskavā nav uzskatāms vien par diplomāta karjeras turpinājumu. To parasti ministrija uztic cilvēkiem, kam ir pieredze un liela uzticība. Kā gatavojāties šim amatam?
A. Kurme: – 2010. gadā atgriezos no Itālijas, kur arī vairākus gadus ieņēmu vēstnieces amatu. Iepriekšējos divus gadus Ārlietu ministrijā biju valsts sekretāra vietniece. Kad notika diplomātu rotāciju plānošana, man piedāvāja doties uz Maskavu, un no profesionālā viedokļa no tāda karjeras soļa atteikties būtu bijis grūti. Augustā vēl nodarbojos ar daudzgadu budžeta jautājumiem. Pēc tam devos mācīties pie saviem pieredzējušajiem kolēģiem, lai varētu sagatavoties pirmajam cēlienam Krievijā. Tomēr daudzas lietas nevar teorētiski iemācīties. Visi kolēģi teica, ka nebūs viegli.
– Jūsu aizbraukšana uz Maskavu sakrīt ar dažiem sarežģījumiem. Pēdējā laikā, piemēram, izskanējuši šerpi paziņojumi no Krievijas politologu un vēsturnieku vidus – Mihaila Aleksandrova pamācība Krievijas varai, ka vajadzētu “sodīt” Latviju sakarā ar notikumiem ap Sīriju.
– Kad ministrijā strādājām pie Latvijas iestāšanās ES un NATO, uztvērām, ka ES būs kā gumijas zābaki un NATO kā lietussargs sliktā laikā.
Cerējām, ka jutīsimies pasargāti un droši. Tā arī ir, jo pašreiz mēs sēžam uz ES dīvāna ar NATO jumtu virs galvas un skatāmies televizorā, kas notiek Krievijā. Neredzu iemeslu nedz baidīties, nedz vajadzību reaģēt uz atsevišķu cilvēku izteikumiem, kas alkst pēc uzmanības, izsakot provokatīvas lietas.
– Tā, protams, ir ministrijas nostāja. Ļaudis nav tik iecietīgi un pacietīgi.
– Tā ir arī mana personiskā nostāja, jo neesam vieni – esam ES un NATO dalībvalsts, esam pasargāti. Tādēļ nav jāuztraucas, ko pateicis viens vidējas nozīmes politologs. Mums jābūt pietiekamai pašapziņai pat nereaģēt uz šādiem izteicieniem.
– Nu, tas gan ir ministrijas uzskats, mūsu lasītāji visi tā nedomā. Šos izteikumus pamanīja arī NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens un tos nosodīja.
– Tas parādīja, ka NATO ir mūsu jumts un mūsu aizsardzība. Jāpiebilst, ka Krievijas politiķa Žirinovska izteicieni pavisam bija ārpus veselā saprāta robežām.
– Vai jūs nošķirat Žirinovska un Aleksandrova kungu izteikumus no Krievijas oficiālo amatpersonu teiktā un prakses?
– Vara un šie cilvēki nav viens un tas pats. Vienmēr būs cilvēki, kas vēlēsies sev pievērst uzmanību. Krievijas valdība nav nākusi klajā ar šādiem paziņojumiem.
– Tomēr darbojas institūti, kuros šie cilvēki strādā, un bieži viena no šādu iestāžu dibinātājiem ir Krievijas prezidenta administrācija…
– Kamēr dažādu personu izteikumi nav oficiāla pozīcija, neredzu iemeslu šo jautājumu skatīt.
– Vai vēstniecība seko līdzi tādu “aktīvistu” kā Vladimirs Simindejs un Aleksandrs Djukovs kaitnieciski propagandistiskām aktivitātēm, kas ir vērstas pret Latvijas interesēm?
– Vēstniecība seko līdzi, taču to novērst nav mūsu uzdevums un tas nav mūsu spēkos. Ir speciālisti, kas šos uzdevumus veic labāk nekā vēstniecības diplomāti.
– Mēs esam tikušies ar Krievijas vēstnieku Latvijā Vešņakova kungu, kurš teic, ka Latvijas un Krievijas ekonomiskās attiecības attīstās pozitīvi. Kā jūs skatāties uz tālākām perspektīvām šajā virzienā?
– Attiecības ar Krieviju es redzu trijos slāņos.
Augšējā daļā ir attiecības starp Krieviju un starptautiskajām institūcijām, kur ir Latvija – ES un NATO. Tad ir mūsu divpusējās un praktiskās attiecības, kas skar uzņēmējus. Manuprāt, ekonomiskā attiecību daļa ir būtiskākā. Trešā attiecību daļa – vēsturiskie jautājumi, kas jārisina, tas iet mazliet lēnāk, taču no darbakārtības tie nav pazuduši.
Ekonomiskās attiecības virzās pozitīvā virzienā – tirdzniecības apgrozījums ir palielinājies par 20 procentiem, bet Krievijas tūristu skaits Latvijā – par 30 procentiem salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Pēdējo gadu laikā ir vērojama pozitīva tendence uz savstarpējās tirdzniecības bilances līdzsvarošanos, un 2012. gadā pirmo reizi Latvijas eksports uz Krieviju ir pārsniedzis vienu miljardu eiro, ko var vērtēt ļoti pozitīvi. Pirmā mēneša laikā, kopš esmu Maskavā, esmu manījusi lielu Latvijas uzņēmēju interesi par tālāko darbību Krievijas tirgū. Krievijas patērētāji augsti novērtē mūsu produktus.
– Kā vēstniecība veicina Latvijas uzņēmēju darbību Krievijā?
– Vēstniecība nav liela, mēs esam daži diplomāti. Ja katrs uzņēmējs mums lūgtu vēstniecības atbalstu, tad, augstākais, varētu palīdzēt tikai trim vai četriem. Parasti viņi vēršas vēstniecībā, kad saskārušies ar problēmām, bet citādi viņi ir labi pašorganizējušies.
– Kā izpaužas viņu pašorganizācija?
– Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai Maskavā ir sava pārstāvniecība, darbojas Zemkopības ministrijas un robežsardzes pārstāvji Krievijā, kā arī ir dažādi biznesa klubi, kuros pulcējas uzņēmēji. Katru nedēļu pie mums vēstniecībā ir dažādas prezentācijas.
– Kādi ir traucēkļi, kas no Latvijas puses uzņēmējiem būtu jānovērš?
– Mazajiem uzņēmējiem ir lielāka nepieciešamība apvienoties.
Krievijas muita mums piedāvā strādāt pie “zaļā koridora” izveides uzņēmumiem, kas eksportē uz Krieviju. Krievijas muitas dienests teic, ka jāpalielina apjomi, tad būs iespējams raitāk veikt elektronisko preču deklarēšanu. Tāpēc mazajiem ražotājiem jāapvienojas un jāliek savos furgonos arī konkurentu preces. Jo vairāk apvienosimies, jo tālāk tiksim.
– Vai no Krievijas iestādēm vērojama pozitīva attieksme un no viņu puses nav pārāk daudz birokrātijas?
– Nevaru visas procedūras raksturot. Krievija ir liela, birokrātiska valsts. Daudzas lietas aizņem lielu laiku. Pati saskāros ar Krievijas ieceri neatzīt muitas “TIR” karnetes. Šo jautājumu risinājām kopā mēs visi – 28 ES valstu vēstnieki, tiekoties ar Krievijas Federālā muitas dienesta priekšnieku. Kad lietas darām kopā, tad Krievija ieklausās, un es sajutu pozitīvo ES iespaidu. Muitas dienesta priekšniekam bija jautājumu birums no vēstniekiem, un uz tiem bija jāatbild. Šādi, darbojoties kopā, mēs varam daudzus jautājumus pavirzīt uz priekšu.
– Kāda situācija ir ar trešo elementu, kuru pieminējāt, – vēstures jautājumiem?
– Vēsturiskie jautājumi nosaka mūsu attiecību fonu, un būtu labi, ja tie risinātos. Mums ir starpvalstu vēsturnieku komisija, kura var strādāt pie šī jautājuma un vienotas vēstures izpratnes veicināšanas.
– No Vešņakova kunga esam dzirdējuši pārmetumus, ka negatīvs fons attiecībām esot radīts Latvijā. Kāda ir jūsu atbilde?
– Negrasos pieņemt nedz pārmetumus, nedz norādījumus. Šie jautājumi nav diskutējami. Ja tie ir diskusijas objekts, tad lai ar tiem nodarbojas vēsturnieku komisija. Man personīgi ir pilnībā skaidrs, kāda bijusi mūsu pagātne. Ko tad viņi var mums pārmest? Tādus pārmetumus nepieņemu.
– Laikrakstā “Neatkarīgā” bijušajam diplomātam Valdim Krastiņam intervijā bija uzdots jautājums: kas Latvijai būtu jāziedo labu kaimiņattiecību vārdā? Viņš atbildēja, ka viss atkarīgs no Krievijas attieksmes, kura nemainoties. Ko jūs atbildētu uz šādu jautājumu?
– Jāziedo nav nekas. Labas kaimiņattiecības veidojamas, pakāpeniski atbrīvojoties no aizspriedumiem un bailēm un atrodot tās lietas, kas vieno un ir interesantas.
– Kāda situācija ir ar latviešu leģionāru apbedījumu vietu apzināšanu Krievijā? Vai vēstniecība iesaistās šajā procesā?
– Tā ir lieta, kas ietilpst vēsturisko jautājumu sadaļā. Process nav tik ātrs, kā gribētos, bet tas lēnām virzās uz priekšu. Pašlaik ir noslēgta vienošanās ar Krievijas pusi par apbedījumu vietām, bet šajā procesā aktīvi darbojas Brāļu kapu komiteja un Aizsardzības ministrija. Tas ir emocionāls jautājums ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kuru priekšteči piedalījušies karā.
Daudzas atdusas vietas kļuvušas neidentificējamas, jo atrodas purvos. No 2500 pieprasītajiem karagūstekņu vārdiem Krievijas puse spējusi identificēt nelielu skaitu. Ir vienošanās atsevišķās vietās uzstādīt kopīgas piemiņas plāksnes Latvijas valsts piederīgajiem, kas gājuši bojā represijās un karagūstekņu nometnēs.
Mans priekšgājējs Edgars Skuja ir izdarījis milzīgu darbu – Rudņičevo ciemā Kirovas pusē tiks uzstādīta kopēja piemiņas plāksne Latvijas valsts piederīgajiem, kas gāja bojā karagūstekņu nometnēs. Tā ir milzīga pretimnākšana no Kirovas apgabala puses. Par dažiem simtiem leģionāru mums ir dotas ziņas, taču ne par atdusas vietām.
Ģ. Vikmanis: – Vai kā ES valsts vēstniece runāsiet arī ar Krievijas amatpersonām, norādot uz dažādiem jautājumiem cilvēktiesību jomā Krievijā?
– Ir plašs jautājumu loks, ko var risināt efektīvāk caur starptautiskajām organizācijām, piemēram, NATO un ES, tostarp par cilvēktiesību jautājumiem Krievijā, kas ir arī ES un Krievijas dialoga temats.
– Kad bijāt vēstniece Itālijā, uz Latviju uzaicinājāt sešus itāļu ķirurgus veikt sarežģītas operācijas bērniem ar sirdskaitēm. Vai ko līdzīgu esat iecerējusi arī attiecībā uz Krieviju?
– Ceru, ka man tam atliks laika. Toreiz itāļu ķirurgi augsti novērtēja mūsu medicīnu, tādēļ uzskatu, ka mēs šeit, Latvijā, varam būt par reģionālo centru šajos jautājumos, piesaistot pacientus no Krievijas un NVS valstīm, mūsu ķirurgiem tā būtu prakse. Tāpat mēs varētu veicināt medicīnas tūrismu.
V. Krustiņš: – Kā ir ar dažādām kultūras apmaiņām starp Krieviju un Latviju?
– Mani pārsteidza Krievijas cilvēku pozitīvā attieksme pret Latviju. Mūsu vēstniecības svētdienas skolā šogad uzsākām 20. mācību gadu, un tajā mācās 40 bērni, no kuriem tikai seši ir latvieši, bet pārējiem vecāki ir attālināti saistīti ar Latviju vai viņi plāno nākotni saistīt ar Latviju. Pārsteidz, ka viņi ir gatavi sūtīt bērnus uz mūsu skolu pat tad, ja līdz Maskavai jābrauc pusotra stunda un vēl ceļš Maskavas iekšienē, lai bērni mācītos latviešu kultūru un svinamās dienas. Kāda no skolas audzēknēm, kura četrus gadus apmeklē svētdienas skolu, man pastāstīja, ka viņas tēvs dzimis Latvijā, nav bijis latvietis, taču Latviju tik ļoti iemīlējis, ka saucis par tādu sapņu un brīnumu zemi, kas ir skaistākā vieta pasaulē. Vecāki jautājuši, vai nevaram noorganizēt latviešu valodas kursus, un lūgšu Latviešu valodas aģentūrai nodrošināt šādu iespēju. Man šķiet, ka to mēs nedrīkstam atstāt novārtā. Bija ļoti solīdas dāmas no Latvijas, kuras nerunā latviski, bet viņu bērni prot, un bērni viņām bija piekodinājuši, lai pēc gada, kad atkal ģimene viesosies Latvijā, viņas prastu sarunāties latviešu valodā. Vēlos, lai vēstniecība Maskavā veidojas par Latvijas kultūras centru, un darīšu visu, lai Latvija tajā izpaustos ar prieku.
