Kultūra
Literatūra

Vēstule Mikolam. Pašas Matsinova “Gogoļa disko”0


Paša Matsinovs (Pāvo Matsins), “Gogoļa disko”. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. “Jāņa Rozes apgāds”. 2019.
Paša Matsinovs (Pāvo Matsins), “Gogoļa disko”. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. “Jāņa Rozes apgāds”. 2019.
Paša Matsinovs (Pāvo Matsins), “Gogoļa disko”. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga. “Jāņa Rozes apgāds”. 2019.

Sveiks, Mikola! Rakstu Jums vēstuli, jo nākat no tiem laikiem, kad vēstules vēl rakstīja. Tagad vēstules raksta reti, biežāk tomēr romānus un rakstus uz sienām publiskās vietās. Un tieši tāpēc nekas nepaliek nepamanīts. Varētu uztaisīt ekrānšāviņu un aizsūtīt Jums, bet to ir grūti aptvert bildē.

Uzzināju, ka par Jums jau atkal ir uzrakstījuši grāmatu. Šoreiz gan ne par Jūsu bērnību, jaunību, daiļradi vai noslēpumiem, kā jau kuro gadsimtu dara slāvu filologi, un pat ne par Jūsu seju, kā sola kāds zviedru autora Čela Juhansona darba nosaukums.

Bet gan par Jūsu disko – “Gogoļa disko” (“Gogoli disko”, 2016). Pareizāk sakot, traks igaunis uzrakstīja par Jūsu augšāmcelšanos no miroņiem, kas nez kāpēc notikusi vienā no igauniskākajām Igaunijas pilsētām – Vīlandē, un visu tam sekojošo ļembastu.

Mikola, jāteic, ka ar igauni Jums nav paveicies. Pāvo Matsins (1970) ir gatavs gluži kā revidents ierasties kādā vidē, nedaudz tēlojot to, kas viņš nemaz nav. Piemēram, romānā “Rīgas zilā gvarde” (2014) viņš ieradās Rīgā kā inteliģentu lokālu zinātājs un apokalipses vēstītājs, apņēmis latviskotu vārdu Pāvs Matsins.

Savukārt “Gogoļa disko” teksts ir par nākotnes Vīlandi, kas kopā ar visām Baltijas valstīm nu jau atrodas Krievijas atjaunotās impērijas ķetnās, atkal iekarota, gandrīz visi igauņi izsūtīti vai metro aprīti, palikuši tikai apšaubāmas kvalitātes krievvalodīgie un pavisam daži pakalpojoši vai prātā jukuši “iezemieši”.

Iedomājieties – Jūs Vīlandē pieņem kabatzaglis Konstantīns Opiatovičs (tiesa, autoritāte), komerciāli domājošais Ādolfs Izrailovičs Šefters, krievu šansona dziedonis-pusbomzis Arkādijs Dmitrije-
vičs Severnijs, pusjucis bītlists Vasja Kaļugins u. c.

Te igaunis ir sazvērnieciski nodēvējis sevi uz vāka par Pašu Matsinovu, romānā gan pats neparādās, tā vietā acīmredzot gribēja priekšplānā izbīdīt Jūsu slaveno vārdu un sižetā – dažus jokus par Jūsu aiziešanas apstākļiem (apglabāts dzīvs, bez galvas u. tml.). Vai nav traki?

Mikola, igaunis ir neveiksme ne tikai tāpēc, ka arī Jūs tēlo kā tādu revidentu, kurš pēkšņi ierodas “sakārtot” postapokaliptisko Vīlandi, bet patiesībā izraisa briesmīgas psihiskās vētras.

Igaunim Pāvo Matsinam piemīt briesmīgā postmodernisma kaite.

Tas ir patiesi šausmīgi, jo viņš veido kaleidoskopu, ne romānu. Par “Rīgas zilo gvardi” viņš jau ir dabūjis pārmetumus kā antiromānists, grūttekstinieks un, kā “Gogoļa disko” tekstā būtu rakstīts – “ņemodnijs-pisaķeļs-buterbrods”.

Jā, Mikola, viņa tekstā blakus Gogoļa augšāmcelšanās ļembastam ļoti akcentēts tas, ka Vīlande ir krievu iekarota, tāpēc arī valoda rusificēta un žargonizēta, tulkotājai Maimai Grīnbergai svīstot zelta sviedrus, jo to visu vajadzējis arī adekvāti atveidot. Sanāca stipri dīvaini, bet ar laiku pierod – pieņemsim, ka latviešu lasītājam būs saprotami vārdi “stiļaga”, “sidents”, “depresņaks”, “bumažņiks”, “ūļica” un citi no slāvu saknēm atveidotie, ko prasīja romāna daudznacionālā matērija.

Mikola, ja Jūs kapā sākat rotēt, tad ir laiks pārslēgt zirgu ātrumu.

Matsina romānā Jūs sevi lūdzat dēvēt par Mikolu, nevis Nikolaju, ko arī padevīgi atdarinu, lai gan ar ukraiņu literatūru Jums laikam ir visai formāls sakars. Aprijot vairākas Kijevas kotletes, Jūs pie Matsina lasāt arī igauņu literatūru, atzīstat to par pārāk sarežģītu un sludināt mīlas filozofiju, iemiesojot smieklīgu pagrīdes atmodu iekarotajā Vīlandē un iekļūstot ironiskā gogoļevaņģēlijā.

Nopietnas kaites piemeklē Jūsu zombija ķermeņa daļas – tās acīmredzot trūd, un tomēr pret Jums sākumā izturas kā pret īstu Jēzu Kristu – igauniete Jums mazgā kājas, ieziež ar līdzekli gada algas vērtībā un slauka ar matu lokām.

Pārsvarā Jūs sēžat atejā, bet tas jau ir delikāts stāsts, kam ir pozitīvas puses – Vīlandē iestudējuši izrādi pēc šī romāna un, kā raksta “Postimees”, aktieri Vīlandes bāra “Romāns” atejā jau ielīmējuši piemiņas zīmi Jums. Vai tiešām igauņi būs ņēmuši ļaunā to, ka “Mirušajās dvēselēs” čuhoncu (somugru) valodas pretstatījāt krievu valodas spēkam?

Ja sit, tad mīl. Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc Matsins dažreiz romānā par Jums pilnīgi aizmirst.

Mikola, Gogolis viņam ir tikai iemesls, “poga”, kas nospiesta, lai tālākais lielās iekārtas mehānisms darbotos pats.

Pārējie Vīlandes tēli dažreiz kaitina ar savu vīziju, atmiņu un dzīves aprakstu neiederību Gogoļa ierašanās notikuma kontekstā, dažreiz viņi pat nav īsti atšķirami. Bet nu, Mikola, neiesim tak strīdēties ar Eiropas Savienības Literatūras balvas godalgotā romāna arhitektoniku, ja svarīgākas ir Pāvo Matsina brīdinājuma zīmes – sargies impērijas!

Gan romāniski, gan idejiski “Gogoļa disko” jau ir daudz lasāmāks par “Rīgas zilo gvardi”, zināmus panākumus tam var nodrošināt ne tikai Jūsu vārds, bet arī apzeltītais vāks – virinot šo grāmatu, piemēram, sabiedriskajā transportā, var radīt gandrīz vai reliģiskas literatūras lasītāja iespaidu. Evaņģēliju netiesā, Mikola, to ieliek plauktā un atceras.

LA.lv