Uldis Šmits: Šobrīd prasība pēc “moratorija” attiecībā uz vēstures jautājumiem izskatītos dīvaini 9
Atšķirībā no iepriekšējās Saeimas vēlēšanu kampaņas šoreiz neviena partija gan neprasa ieviest “moratoriju” attiecībā uz vēstures jautājumiem. Tagadējo politisko, kā mēdz teikt, notikumu gaismā tāda prasība arī izskatītos visai dīvaini. Savukārt pagātnes mācību apspriešana pat būtu itin noderīga. Iemesli tam ir atrodami, piemēram, Aināra Lerha nesenajā publikācijā portālā DELFI, kuras saturu atspoguļo virsraksts: “Vēstures jautājumi – svarīgs ierocis Krievijas publiskajā diplomātijā”. Par to, kā Kremlis “eksportē” savu pagātnes skatījumu bijušās PSRS telpā, tajā skaitā Baltijas valstīs, kur tas kalpo sabiedrības šķelšanai. Vēsture Kremļa interpretācijā noderēja arī par sava veida pamatojumu iebrukumam Ukrainā.
Krievijā PSRS komunistiskā režīma noziegumu nosodītāji un īpaši Staļina ārpolitikas kritizētāji tiek iztēloti par valsts nodevējiem, kuriem labākajā gadījumā iesaka nerakņāties pagātnē un atstāt “vēsturi vēsturniekiem”. (Kremļa impērisko līniju sludinošajiem.) Jāpiebilst, ka varbūt ne gluži nejaušas sakritības dēļ šo frāzi daudz dzirdējām arī Latvijā, kur, protams, runa bija nevis par Latvijas valsts noziegumiem citās valstīs, jo tādu nav, bet par PSRS noziegumiem pret Latviju un tās pilsoņiem. Mūsu vadošie politiķi pēc ietekmīgu ļaužu norādījuma nekad nav principiāli izvirzījuši šos jautājumus ne starptautiskā, ne lāgā divpusējo attiecību līmenī, jo mums stāstīja, ka tas būs apgrūtinoši Eiropai un, pats galvenais, biznesa sakaru veidošanai ar Krieviju. Tikmēr Latvijas vēstures zināmās tēmas, ko Latvijas oficiālā vara, paklausot uzstājīgajiem padomiem, “nolika malā” vai pietaupīja atceres dienu svinīgajām runām, kļuva par manipulāciju objektu svešās rokās.
Maskava to plaši izmantoja arī jau pieminētajā t. s. publiskajā diplomātijā. Par vienu no atskaites punktiem varam uzskatīt 2005. gadā uzņemto Krievijas kinokompānijas “Trešā Roma” filmu “Baltijas nacisms”, kura ne vien atkārtoja padomju melus, piemēram, par 1940. gada vienlaidus “revolūciju” Baltijas valstīs, bet arī tos pārspēja. Tolaik pie mums valdīja “gāzi grīdā” pirmskrīzes loģika, bet Maskavā gāja uz beigām Putina valdīšanas pirmais cēliens. Tam sekoja Medvedeva īslaicīga iesēdināšana Kremlī, Zatlera vizīte un Rīgas “Dinamo” krekla dāvināšana Putinam, kuru uzaicināja “mūsu komandā”. Vēstures jautājumi tika nodoti Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijai. Taču tas nenozīmēja to izzušanu no Maskavas politiskās darba kārtības. Parādījās studijas “Trešā Roma” jauns ražojums ar nosaukumu “Baltija. Kādas “okupācijas” vēsture”. Līdzīgās noskaņas, proti, ka “okupācija” drīzāk liekama pēdiņās, caurstrāvoja izdevniecības “Baltijas forums” mazcenas grāmatu “Nākotnes melnraksti”. Vienlaikus mūsu tā dēvēto publisko telpu sāka pārklāt “viedokļi”, ka īstā okupācija slēpjas Rietumu kaitīgajā ietekmē. Bija jānotiek agresijai Ukrainā, lai Latvijas politiķi aptvertu vai atzītu, kāda loma ir visiem šiem pasākumiem, ko ierasti uzskatīja par Krievijas maigās varas izpausmēm.
Negribot jāsecina, ka pat pagātne ir padarīta par modernā kara ieroci, kas pavērsts arī pret Latviju. Kaut tam vajadzētu būt mūsu pašu bruņojumā – ne jau uzbrukumam, bet vēsturiskās patiesības un valstiskās pašapziņas aizstāvībai.
