Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. jūlijs, 2013
Drukāt

Vēsture, ulmaņlaiki, “Straumēni”

Foto-LETAFoto-LETA

Pirmskara Latvijas uzplaukumu noniecina tie, kas nezina vēsturi


 

Sliktie vēstures eksāmenu rezultāti skolās ir satraucoši. Pat LU Vēstures fakultātes dekāns Andris Šnē pārsteigts par jauniešu vājajām vēstures zināšanām. Diemžēl Latvijas valsts vēsture skolās gandrīz nav mācīta. Izšķiroša bijusi katra vēstures skolotāja attieksme un arī zināšanas. Tomēr runa nav tikai par jauniešiem, arī daudzu atbildīgo personu izpratne par pagātnes notikumiem nepārliecina. Parādījusies pat bīstama tendence ieteikt nerunāt par vēsturi, aizmirst bijušo. Aicina aizmirst pirmskara Latvijas jeb ulmaņlaiku panākumus, kuru idealizēšana esot nodarījusi lielu kaitējumu Latvijas iedzīvotāju prātos! Tieši tā arī padomju vara uzbruka Latvijai un latviešu tautai. Tie esot mīti, tātad nepatiesība un meli. Tagad tādi izteikumu atkal kļūst par modes lietu.

Runātāji gan paši nav dzīvojuši pirmskara Latvijā un nezina vēsturisko patiesību. Par to dienu Latviju viņi dzirdējuši vai lasījuši padomju melu stāstus.

Toreiz Latvija divdesmit gadu laikā no karā izpostītas zemes nonāca Eiropas vadošo valstu grupā. Šodienas Latvija ir viena no nabadzīgākajām Eiropas valstīm. Pirmskara Latvijas pieredzi vajadzētu izmantot vairāk!

Ja var nonākt līdz tādam absurdam apgalvojumam, ka Edvarta Virzas lieliskā grāmata “Straumēni” uzskatāma par bīstamu (diskusija “Nauda un nacionālā identitāte” “Latvijas Avīzē” 11.07.2013.), tad zināšanu par pagātni vispār nav. Ja var apgalvot, ka patiesība par ulmaņlaikiem ir mīti, tad jāatgādina 1939. un 1940. gadā Latvijā ienākušo sarkanarmiešu izbrīns par Rīgas Centrāltirgu, kuru viņi uzskatīja par izstādi. Viņi nezināja, ka atrodas normālā Eiropas valstī. Diemžēl šodienas mītu ideologi atrodas tādā pašā patiesības neziņā. Negribas ticēt, bet, ja tā māca arī skolās, tad nav jābrīnās par kļūdām vēstures eksāmenā.

Šādos savu vēsturi nicinošos spriedelējumos parasti nepiemin patriotismu. Tiek runāts par nacionālo identitāti, pašapziņu, bet vārds “patriotisms” vai nu iestrēdzis runātāju galvā, vai arī radījis grūtības to izrunāt. Taču ar patriotisma trūkumu mēs sastopamies katru dienu, arī nesen notikušo slavējamo Dziesmu svētku pēdējās dienas koncertā. Tā programmā kā ceturto ievietoja “Tev mūžam dzīvot, Latvija”. Lēmēji laikam jau nezināja, ka ar šo dziesmu pirmskara Latvijā radio pusnaktī beidza programmu (rītos sāka ar “Dievs, svētī Latviju!”). Lielais koncerts bija jābeidz ar šo “Tev mūžam dzīvot, Latvija”. Ja programmā izpalika “Svēts mantojums”, komentāri par patriotismu lieki.

Latvijas politiski represētie atjaunotās Latvijas jau pirmajos gados aktīvi rosināja Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu. Nosūtījām vēstuļu desmitus Latvijas prezidentam, valdībai, Saeimai, Izglītības ministrijai ar lūgumu mācīt Latvijas valsts vēsturi. Publicējām rakstus, piedalījāmies sanāksmēs.

Saņēmām atbildes ar pateicību par mūsu aktivitātēm. Latvijas vēsture esot jāzina visiem! Taču uz mūsu aicinājumu par obligātu Latvijas vēstures mācīšanu skaidras atbildes nebija. No Izglītības ministrijas pienāca vēstule ar paziņojumu, ka pirmskara Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets nav mācīta. Kad nosūtījām ministram to gadu skolas liecības kopiju, viņš bija pārsteigts.

Mūsu izcilais vēsturnieks nelaiķis profesors Heinrihs Strods pirms vairākiem gadiem ierosināja Rīgas skolās reizi mēnesī organizēt vecāko klašu audzēkņiem sanāksmes, kurās politiski represētie stāstītu par pirmskara Latviju, okupāciju, Otro pasaules karu, padomju represijām utt. Izveidojām pat vairākas grupas skolu apmeklēšanai. Taču atsaucība no skolām izpalika. Žēl, jo tikšanās ar aculieciniekiem dotu pareizu izpratni par dzimteni Latviju. Tad varbūt tūkstoši nedotos laimes meklējumos uz ārzemēm, vēlēšanās piedalītos daudz lielāks skaits un “Straumēnus” nenosauktu par bīstamu grāmatu.

Ja Latvijas valstsvīri būtu aizstāvējuši Latvijas vēsturi ar tādu entuziasmu kā šodien eiro ieviešanu, panākumi būtu. Arī patriotiskā audzināšana nebūtu novārtā. Ulmaņlaiku noliedzējiem ir jāatvainojas vismaz tai paaudzei, kas tolaik dzīvoja Latvijā. Cerēsim, ka Latvijas ziedu gadus pārtrauks dēvēt par mītiem un skolās pievērsīs lielāku uzmanību Latvijas vēstures mācīšanai.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+