Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. oktobris, 2014
Drukāt

Vēsturei jābūt valsts ideoloģijas sastāvdaļai, uzsver diskusijā (7)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Juris Ciganovs

Vēsturnieki, protams, saprot, ka ieilgusī runāšana par finansējuma trūkumu kādam var izklausīties pēc čīkstēšanas, taču kaitējums, ko krīze Latvijas vēstures zinātnē nes sabiedrībai, arī nav ignorējams.

Pirmdien LU Vēstures un filozofijas fakultātē sarīkotajā diskusijā “Vēsture sabiedrībai: starp zinātni un kultūru” varēja dzirdēt gan kritiku kā valsts, tā pašu vēsturnieku virzienā, gan padomos, kas būtu darāms.

Neviens no klātesošajiem neapgalvoja, ka vēsture sabiedrību vairs neinteresētu. Cita lieta, vai vēsture valsts un sabiedrības dzīvē ieņem vietu, kas tai pienāktos. “Vēsturei jābūt ne tikai nācijas identitātes, bet arī nacionālās ideoloģijas sastāvdaļai. Šobrīd redzams, ka mūsu valstī nacionālās ideoloģijas faktiski nav. Nacionālā ideoloģija ir kā bubulis, ko neviens nevēlas īsti pieminēt,” akcentēja Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs. Uz publicistes Rudītes Kalpiņas iebildumu, ka politiķi par nacionālās ideoloģijas nepieciešamību runā gadiem, taču vēsturnieki līdz šim bijuši atsaucībā kūtri, Ciganovs aizrādīja, ka problēma ir Latvijas divu iedzīvotāju grupu dažādajā vēsturiskajā atmiņā. Šīs vēsturiskās atmiņas savstarpēji nesatiekas un, visdrīzāk, nekad arī nesatiksies. Savukārt vēsturnieka Mārtiņa Mintaura ieskatā tieši vienotas nacionālās, faktiski valsts ideoloģijas veidošana būtu veids, kā šo plaisu pārvarēt. Par to, ka tas nebūtu viegls uzdevums, var spriest kaut vai pēc grūtā Satversmes preambulas pieņemšanas procesa.

Trūkst “vēstures politikas”

Izskanēja arī aicinājumi sabiedrībai atgādināt ne tikai 20. gadsimta notikumus, bet arī senākos laikus, kuros patiesībā veidojās Latvijas piederība Rietumu kultūrai. Latviešos trūkst lepnuma par savu pagātni, par saknēm. Tur, kur būtu jābūt apziņai “mēs te esam dzīvojuši daudzus gadsimtus”, ir teiksmas par “700 verdzības gadiem”. Viens no iemesliem ir atbilstošas, profesionāli, bet reizē populāri uzrakstītas vēsturiskas literatūras trūkums.

“Jāatzīst, ka zinātnes politikas Latvijā nav bijis, kas arī ir viena no lielākajām problēmām. Ja runā par vēstures politiku, tad ar to parasti pie mums saprot vēstures politizāciju vai mēģinājumus ielikt vēsturi šaurajos sociālās atmiņas rāmjos. “Vēstures politika” ir pilnīgi normāls apzīmējums. Par to, kādā veidā vēsture veiks savas funkcijas sabiedrībā, būtu jādiskutē gan politiķu aprindās, gan pašā sabiedrībā, gan vēsturniekiem,” tā LU Vēstures un filozofijas fakultātes dekāns Andris Šnē. Viņš uzsvēra, ka Eiropā jau sen apjēgts, ka vēsture ir sabiedriskās domas veidošanas daļa. Savukārt LU Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis pieminēja filozofa Šopenhauera domugraudu, ka “kultūra mirst tad, kad tā pati sevi vairs nepazīst”, brīdinot no situācijas, ka varam arī vēsturē “sevi vairs īsti neatpazīt”, bet vēsture neapšaubāmi ir saistīta ar nacionālo identitāti.

Diskusija bija iecerēta kā turpinājums agrākajiem vēsturnieku centieniem pievērst sabiedrības un varas uzmanību. Jūnija sākumā akadēmisko vēsturnieku grupa iesniedza informējošu vēstuli Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas apakškomisijai ar priekšlikumu paredzēt īpašu vēsturei domātu sadaļu Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF). Toreiz deputātiem atgādināja, ka Latvijā finansējums vēstures zinātnei gadiem ir vairākas reizes mazāks nekā citās Baltijas valstīs. Hroniskā finanšu bada rezultāts ir nozares degradācija. Vēsture ir nācijas kultūras sastāvdaļa, un vēstures izpratne veido piederības izjūtu valstij, taču šobrīd Latvijā vēstures zinātne nespēj pilnībā izpildīt sabiedrības izglītošanas funkcijas. Sekas ir iespējas manipulēt ar sabiedrību. Ar pašreizējo finansējuma nestabilitāti un neprognozējamību nav iespējams nodrošināt ne akadēmisku, ne populārzinātnisku publikāciju regulāru izdošanu latviešu valodā. Niecīgo algu dēļ jaunie zinātnieki maina nodarbošanos un paaudžu maiņa nenotiek. Vēsturnieki atzinīgi izsakās par VKKF mehānismu finansējuma sadalē, taču mērķis būtu, lai vēstures nozarei fondā 2015. vai 2016. gada budžetā tiktu iedalīti vismaz 400 000 eiro, kas būtu pietiekami normālai nozares funkcionēšanai. Toreiz jūnijā savu atbalstu vēsturniekiem pauda deputāti Raivis Dzintars un Inguna Rībena (abi NA).

Kā runāt ar politiķiem

Šoreiz diskusijas organizētāji ar lūgumu deleģēt uz sarunu kādu no darbiniekiem bija vērsušies Izglītības un zinātnes, kā arī Kultūras ministrijā. Neviens šo institūciju pārstāvis tā arī neieradās. Līdz ar to vēsturnieku brīdinājumi, ka vēsture kā zinātne vairs nespēj pienācīgi pildīt savu misiju sabiedrības izglītošanā, vismaz klātienē, adresātu nesasniedza. No finansējošajām iestādēm vienīgais pārstāvis bija VKKF fonda padomes priekšsēdētājs Uģis Bratuškins, taču no viņa šajā situācijā nebija ne ko prasīt, ne ko pārmest. Bratuškins piekrita par finansējumu pieticību, taču ne apgalvojumiem, ka kāds apšaubītu vēstures zinātnes nepieciešamību Latvijas sabiedrībai. Cits jautājums, vai vēsture ir pietiekami novērtēta citu nozaru vidū. Fonda finansējums šobrīd lielākoties tiek tiem vēstures projektiem, kas acīmredzami saistīti ar kultūru un mākslu. Tomēr pie pašreizējā finansējuma apjoma “VKKF laikam nebūs tas ielāps, ar ko visus caurumus aizlāpīt”. Vēl vairāk saskaldīt “jau tā trūcīgo deķīti” nenāktu par labu nevienam, sprieda fonda pārstāvis.

LU rektors Mārcis Auziņš piesardzīgi kritizēja vēsturniekus par ambīciju trūkumu, mudinot vairāk piedalīties starptautiskās programmās un pretendēt uz ES līdzekļiem. Rektors dalījās pieredzē, ka parasti argumentus par finansējuma palielināšanu humanitārajām zinātnēm politiķi uzņem pozitīvi, taču pie lēmuma pieņemšanas rīcība neseko. LU rektors pārliecināšanai parasti lietojot divus argumentus: humanitārajām zinātnēm ir iespaids uz ekonomiku, jo tās audzina sabiedrību un veido negatīvu attieksmi pret tādām lietām kā ēnu ekonomika, nodokļu nemaksāšana; šīs zinātnes uzlabo nacionālo drošību – nekādi jauni retranslācijas torņi Latgalē nepiespiedīs turienes iedzīvotājus klausīties Latvijas radio un skatīties Latvijas TV, ja tā tos neinteresēs; tikai humanitārās zinātnes šo attieksmi var mainīt, jo spēj veidot “humanitāro fonu”. Pēc Auziņa domām, politiķi nekad nedzirdēs ne vēsturniekus, ne citu zinātņu pārstāvjus, ja tie runās tikai par to, kā trūkst: “Jautājums jācilā no pretējās puses: kā pietrūks sabiedrībai, ja Latvijā nebūs zinātnes, nebūs vēstures, ja tā normāli neattīstīsies? Tad zaudētāji būs sabiedrība un paši politiķi, tad viņiem būs problēmas.” Kā norādīja vēsturnieks Jānis Šiliņš, kvalitatīvu vēstures stāstu trūkuma rezultāts būs mītu vairošanās sabiedrībā un nespēja pieņemt adekvātus, vēsturiskā pieredzē balstītus lēmumus kā sekas.

Vēsturnieku apspriedes viena no rezultējošajām tēzēm bija: par nepietiekamo finansējumu zinātņu un kultūras jomas pārstāvjiem ar valdību jārunā vienoti; runājot katram par sevi, nekādi panākumi netiek gūti.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. “Šobrīd redzams, ka mūsu valstī nacionālās ideoloģijas faktiski nav. ”
    – Kā tad 4.maija repubļika kopš 1990.g.4.maija bez savas ideoloģijas spēja nodzīvot līdz šodienai?
    Alojas, vēsturnieka kungs, smagi alojas – bija, ir un būs ideoloģija – un nejēgām būs sava vietiņa, savs zemes stūrītis kur pēcpusi nolikt….

  2. Áboltinjai gan skaidrs par Latvijas vésturi viss ,ja Amerika pasútís ,ka Latvija bija ilgi pirms Russias tad tá arí bús . Tá pútís politisko véstures burbuli kámér pati pársprágs .Domáju ka drízák músu valdíba noalgos Amerikas véstures zinátniekus ar Víkji priekshgalá kuriem nav ne mazáká priekshtata par MÚSU VALDÍBAS attístíbu ,attiecíbám ar Krieviju visá Padomijas un Neatkaríbu laikos. Vienkársshi izdomás vésturi ,kas tai ir izdevíga–skumji ,bet fakts. Bet nedomájiet ,ka káds to vienkárshi atljaus shiem mérgljiem .

  3. Tā arī nesapratu, ko ators vēlas pateikt un kas ir galvenā problēma. Vai tiešām ir grūti noformulēt gan diskusijas dalībniekiem, gan raksta autoram, ka faktiski vēstures zinātne Latvijā ir sabrukusi. Sabrukusi tāpēc, ka nav naudas, infrastruktūras un kadru. Ir vēsturnieku vecā elite (esošie un topošie pensionāri) un pavisam nedaudz vidējās paaudzes pārstāvju. Nav pārmantojamības un pēc 5 – 10 gadiem vēstures zinātne Latvijas augstskolās (īpaši LU) nebūs. Uzsveru, vēsture Nebūs!!! Pie vainas ir lielākoties tieši vecā vēsturnieku paaudze (pensionāri), kas visu laiku tiekušies kontrolēt, vadīt, saglabāt savus posteņus, nozīmi u.c., nedomājot par nākotni, par attīstību… Diemžēl!

  4. Mārtiņš Mintaurs Atbildēt

    Ir labi, ka prese, atšķirībā no atbildīgo ministriju pārstāvjiem, ieradās un ātri atspoguļoja diskusiju. Diemžēl raksta ievirze atkal liek domāt par to, ka vēsturnieki grib sacerēt ideoloģiju, bet valsts mūs nedzird. Tas nav tiesa. Vēstures uzdevums ir kalpot sabiedrībai, nevis ideoloģijai. Šodien Latvijā tas nav iespējams tieši tādēļ, ka Latvijas valstī nav adekvātas zinātnes politikas, toties par nacionālo iedoloģiju runā visi, kam nav slinkums.

  5. Žēl, ka kaut kas, diskusijā pieminēts vien garāmejot četros teikumos, žurnālistaprāt, izrādījies tik svarīgs, lai uz tā pamata būvētu veselu rakstu. Un tad jau fokuss tiek neglābjami zaudēts. Diskusijas mērķis bija turpināt “pierādīt” pašsaprotamo, proti, ka vēsture ir zinātne, bet vienlaikus arī kultūras sastāvdaļa, tāpēc Valsts Kultūrkapitāla fonda ietvaros jāveido atsevišķa vēstures nozare projektu finansēšanai. Bez birokrātiskām atrunām, ka vēsture ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Par nacionālo ideoloģiju lai runā citi vai tie paši, bet citreiz, šoreiz diskusija bija par vēsturi starp zinātni un kultūru.

  6. sociāli atstumtais Atbildēt

    patreizējā politikāņa / Saeimas deputata intelekts nemaz daudz augstāk par jostas vietu nepaceļas – ko tad var gribēt sabiedrība ?

  7. Kādas vēstures ideloģija tā būs – faktu vēstures vai attīstības un kultūras vēstures ideoloģija?

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (4)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+